Vija Beinerte: Beigu rēķins būs nevis starp tevi un pasauli, bet starp tevi un sirdsapziņu ^{Apriņķis.lv}

Man jautā: Vai taisnība, ka patlaban “notiek parakstīšanās par to, lai mēs turpinām izlikties, ka homoseksuālu pāru nav”, kā to portālā “Delfi” skaidro Aidis Tomsons?

Atbildu: Nē, nav taisnība. Parakstīšanās pret grozījumiem Notariāta likumā nenozīmē pamudinājumu izlikties, ka viendzimuma pāru nav. Un tā nenozīmē vēlmi neļaut šādiem pāriem sakārtot savas attiecības likumiski. Jo viendzimuma pāri jau tagad – kā ikviens LR pilsonis – var noformēt civiltiesiskos līgumus pie notāra, šādi atrisinot gan mantiskos, gan citus jautājumus.

Ja Tomsona kgs būtu no valsts jeb nodokļu maksātāju finansējuma neatkarīgs blogeris, viņa teikto varētu aizbildināt ar neziņu. Taču Tomsona kgs ir Latvijas Radio žurnālists. Viņa pienākums būtu zināt, ka šī ir parakstu vākšana tautas nobalsošanas ierosināšanai. Mērķis – atcelt uz laiku apturētos grozījumus Notariāta likumā, lai šis nācijas pastāvēšanai būtiskais jautājums tiktu lemts referendumā. Parakstoties pret apturētā likuma izsludināšanu, mēs ierosinām šo jautājumu lemt tautas nobalsošanā.

Valdība jau vairākus gadus ir mēģinājusi izbīdīt, izvilkt, izstumt, izdabūt cauri likumu, kas ļautu pārdefinēt ģimenes jēdzienu (Kopdzīves likums, Dzīvesbiedru likums, Civilās savienības likums). Līdz beidzot šā gada 9. novembrī Saeima ar 51 balsi ir apstiprinājusi Tieslietu ministrijas sagatavotu likumprojektu pakotni, kas paredz ieviest jaunu tiesību institūtu – partnerību, kas būs “jauns veids, kādā juridiski nostiprināt divu pilngadīgu personu attiecības un paredzēt noteikta veida sociālo un ekonomisko aizsardzību”.

Svarīga piebilde: no liberāli noskaņotām partijām 14. Saeimā iebalsotas tika divas – “Vienotība” un “Progresīvie”, tām kopā savācot 25 procentus balsu un iegūstot 36 vietas Saeimā. Visas pārējās partijas saviem vēlētājiem bija solījušas neatbalstīt ne Stambulas konvenciju, ne viendzimuma partnerattiecību juridisku nostiprinājumu.

Ja nobalsojuši būtu 50 deputāti, likumprojekts netiktu apstiprināts. Visu izšķīra viena nodevēja balss. Kāpēc nodevēja? Tāpēc, ka “Vienotībai” ir izdevies korumpēt ZZS deputātus, kas nu ir lauzuši vēlētājiem doto solījumu. Nezinu, vai to var saukt par valsts apvērsumu, bet par netīru politisku darījumu gluži noteikti.

Kāpēc šis likums ir bīstams? Pēdējo divdesmit gadu pieredze Rietumvalstīs liecina, ka secība ir šāda: partnerattiecību reģistrācijai seko prasība pēc viendzimuma “laulībām”.  Nākamā ir prasība pēc bērnu adopcijas un mākslīgās apaugļošanas, kur sieviete, kas ir ar mieru būt par surogātmāti, kļūst par pakalpojuma sniedzēju, bet iznēsātais bērns – par preci. Tad seko prasība grozīt valodu – vispirms lietvedībā, tad publiskajā saziņā. Tātad “iekļāvīgās dažādības” dēļ tiek ierobežota vārda un līdz ar to arī apziņas brīvība, kas ir īpaši bīstami, jo tad, ja valdība grib kontrolēt valodu, tā grib kontrolēt domāšanu. Un tā jau ir nepārprotama totalitārisma pazīme.

Tādēļ 34 Saeimas deputāti ir iesnieguši Valsts prezidentam lūgumu apturēt minētā likuma izsludināšanu. Prezidents ir parakstījis rīkojumu, kas dod iespēju šā likuma likteni izšķirt Latvijas pilsoņiem.

Vai parakstījušos personu vārdus publiskos? Nē, to liedz likums “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu”, kā arī “Fizisko personu datu apstrādes likums”. 

Tiem, kas negrib parakstīties, jo tā esot Šlesera iniciatīva, gribu atgādināt: deputāts Ainārs Šlesers ir ierosinājis parakstu vākšanu par Saeimas atlaišanu. Savukārt šās iniciatīvas autori ir visi tie deputāti, kas grib turēt vēlētājiem doto solījumu kalpot valsts un nācijas interesēm, nevis apkalpot globālistu projektus, kuros nav tādu jēdzienu kā “nacionāla valsts”, “dzimums”, “tautība” un “rase”. 

Valstij ir pienākums reģistrēt, atzīt un tiesiski, sociāli un ekonomiski aizsargāt tikai viena veida pāru savienību – laulību starp sievieti un vīrieti –, kā tas ir ierakstīts Satversmē un Civillikumā. Jo šī ir vienīgā savienība, kurā dzimuši un auguši bērni pilnā mērā var baudīt vecāku rūpes un mīlestību, saņemot tos gan no tēva un mātes, gan no viņu savstarpējām attieksmēm.

Nepieciešamais parakstu skaits ir 155 tūkstoši. Tas, protams, ir ļoti liels aktivitātes rādītājs. Satversmes autori bija noteikuši 50 tūkstošus, taču pirms desmit gadiem ar “Vienotības” pūlēm šis skaitlis tika trīskāršots.

Tomēr pat tad, ja mēs nesavāksim nepieciešamo parakstu skaitu, tas vienalga ir jādara. Valdības rīkojumiem ir jāpakļaujas tik lielā mērā, cik tas nav pretrunā ar mūsu sirdsapziņu. Bet ja Saeima rīkojas pretī vēlētāju interesēm, mēs nedrīkstam klusēt. Jo beigu rēķins būs nevis starp tevi un pasauli, bet starp tevi un sirdsapziņu.