Andris Upenieks: Brūces sadzīst, rētas paliek Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - no Ogres Vēstures un mākslas muzeja krājumiem
Kad nakts melnumā bruņoti varmākas liek sakravāt noteiktu daudzumu mantu, ko cilvēks steigā un izmisumā var paņemt līdzi? Gabaliņu no Latvijas? Baisais acumirklis diktēja savu: jādomā par maizi, kādu aizdaru, lai nenomirtu uzreiz, kādu siltu apģērba gabalu, lai nenosaltu uzreiz…
Tas, ka tik sāpīgi pietrūkst kaut mazas mākoņu strēles no dzimtenes debesīm, smeldza vēlāk, kad bija parakstīts spriedums par izsūtīšanu uz mūžu bez tiesībām atgriezties mājās.
Vēlamies, lai 1941. gada 14. jūnijs un 1949. gada 25. marts nekļūst par uzplēstu rētu datumiem. Bet tās ir un paliks Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas, kad atceramies tūkstošiem bez vainas vainīgo, no kuriem daudzi palika nežēlības, bada, aukstuma mocītajā Sibīrijā un mājās nepārnāca.
Tiem, kas pārnāca, komunistu vara uzspieda zīmogu, kas lika dzīvot trūcīgā pieticībā, bailēs un atstumtībā. Pavisam nav banāli teikt, ka baigajos izsūtījumu gados daudziem izdzīvot līdzēja kāds gabaliņš no dzimtenes, kāds nieks, ko sauc par mīlestību.
Knutam Skujeniekam dzejas krājumā “Poga” ir dzejolis “Poga”, kas tulkots trīsdesmit trīs pasaules valodās. Tas veltīts viņa mīļotajai sievai, kuras piediegtā poga palīdzēja turēties pie dzīves tur, kur nebija ne likuma, ne tikuma, kur dzīvībai bija niecīgas izredzes. Dzejnieka sirds: “Nakts dienu pieveikusi. Es raugos vienā vienīgā gaišā logā. Tas nav logs. Mūžs mans uz krūtīm deg tevis iešūtā pogā.”
Lai svētā piemiņā noliecam galvu visu to priekšā, kas dzīvoja, cieta, nepārnāca.
Foto
Anlīzes Kaļķes bēres Omskas apgabala Russkaja Poļanas rajonā 1951. gada novembrī.
Anlīzi Kaļķi (1871–1951) kopā ar ģimeni deportēja no Liepājas apriņķa Vaiņodes pagasta “Sila Saukantiem” 1949. gada 25. martā. Viņa mira nometinājumā 1951. gada 9. novembrī.
Pirmajā rindā no labās: Aina Kaļķe (1940), Ivars Kaļķis (1942), Guntis Deksnis (1943), Arnis Kaļķis (1946), Egils Deksnis (1942–2008), Tālivaldis Deksnis (1946–2018). Aiz pajūga kreisajā pusē stāv Eduards Kaļķis (1892–?).
Kaļķu ģimeni atbrīvoja no nometinājuma 1956. gada 12. aprīlī.
Dekšņu ģimeni 1949. gada 25. martā deportēja no Liepājas apriņķa Asītes pagasta “Gobzemjiem”. Vecmāmiņa Jūle Deksne (1870–1949) mira 1949. gada 24. jūlijā. Pārējos ģimenes locekļus atbrīvoja 1956. gada 3. augustā.