Prast pavērties apkārt. Te viss ir ^{Apriņķis.lv}

Daba nav skopa

Ilgus gadus Anna dažādos pasākumos stāsta, rāda, mudina sajust neizsmeļamo enerģijas avotu – dabu. “Šis ir laiks, kad viss ir. Pēc Jāņiem jāveido līdzsvars. Līdz 7.jūlijam daba dāvā pilnbriedu. Arī 7.jūlijā lasītām zālēm ir spēks. Seno baltu jeb Artūra kalendārs mums nosaka gada ritējumu. Zvaigznēs viss ir ierakstīts, bet nemākam izlasīt, pat ne saburtot,” bilst dabas enerģijas pārzinātāja un pastāsta, ka pēdējos gados daudzās valstīs iecienītas kļuvušas, kā viņi sauc, meža peldes. Tā ir būšana mežā. Tā pati mūsu sēņošana, ogošana, pastaigas.

“Aizej, parunājies ar kokiem, pastaigājies. Pieej pie koka, krūma, pieskaries, nevajag nolauzt. Pieskaries, saņemsi enerģiju. Neapzināmies, cik spēcīgi augi attīra un uzlādē,” stāsta Anna un piebilst, ka sievietēm īpaši svarīgi staigāt gar ūdeni. Arī senos laikos ierīkoja parkus, lai būtu, kur pastaigāties starp kokiem, strūklakām.

“Par pirti nekā labāka nav izdomāts. Pirts ir dzīvesveids, un katram būs savs rituāls, darīt to, kas ir patīkami. Nav pareizi vai nepareizi, kas vienam der, citam ne,” bilst pirtniece.

Daudzi veselavieti redzējuši pasākumos, kur Anna ar dažādu augu buntītēm nepieskaroties per.   Viņa pārliecinājusies, ka augu enerģiju var saņemt arī ar drēbēm mugurā.   Tā ir Annas ideja, ka var pērties ne tikai pirtī, un viņa par to stāsta un rāda. Bet, kā zināms, daudz laba sākas nejauši vai, pareizāk, Dievjauši. Viņu uzaicināja uz Latviešu biedrības namu, lai pirtniece parāda, kā strādā. Tika izdomātas daudzas domas, kā parādīt pēršanos, ja nav ūdens. Viņa sasēja piecdesmit slotas un rādīja, stāstīja.

“Jā, rādu šovu, bet tajā ir dziļš pamats. Es nemācu, bet lieku, lai cilvēks sevi sadzird, sajūt. Cik darīsi savā labā, tik būs. Parādu, kā neēdot un nedzerot saņemt augu enerģiju. Pēršana notiek caur drēbēm, jo kailai miesai process var būt par intensīvu. Daba iedarbojas ar pārāk lielu spēku. Ir jāļaujas un jāgrib, lai daba    palīdz. Slotas iedarbojas vairākos sajūtu un apziņas līmeņos – ar skaņu, vibrāciju, smaržu un dažādas intensitātes pieskārieniem,” skaidro pirtniece un uzsver, ka svarīgākais ir pieskarties ar augiem. Mūsu zemes augiem.

Diemžēl aizvien domājam, ka svešās zemēs ne tikai augstāki kalni, arī viss ir labāks. Reiz kāda sieviete maigi taustījusi kārklu slotu, stāstījusi, cik tā patīkama. Kad taujāja, no kāda koka, Anna atteica, ka atvests no Kanāriju salām. Kundze sākusi sajust vēl spēcīgāku enerģiju un turpinājusi pieskarties slotai. Kad Anna pateica, ka tie ir Latvijas kārkli, slota aizlidoja pa gaisu un dusmu zibeņi aizšķīlās pirtnieces virzienā. Viņa nesaprot, kāpēc latvieši ir tik atvērti pieņemt svešas tradīcijas, nolikt malā vērtības un spēka avotus, kas gadsimtiem uzturējuši tautu. Kāzās pēdējās desmitgadēs jaunlaulātos apber ar rīsiem. Pēc citzemju tradīcijām ar rīsiem apber jaunās līgavas, lai viņām nodrošinātu laimi un auglību.  Mums mīlestībai un saticībai ir ķimenes ar pašu zemes spēku.

“Mans tēvs uzsvēra, ka jābūt gara spēkam, jābūt lepnam par to, kas esi. Tēvu iesauca vācu armijā. Vācu virsnieks lika visiem celties, tēvs turpināja gulēt, izsauca latvieti, lai paskaidro, kāpēc neceļas. Tēvs teicis, ka vāciski nesaprot, varbūt virsnieks citiem liek celties, bet viņam gulēt. Kādai pašcieņai, pārliecībai un gara spēkam jābūt, lai tā atbildētu,” pārdomās dalās Anna un uzsver, ka viņas spēka  vieta ir Lubānas ezers un dzimtā Īdeņa.

Arī vīra dzimtā Veselava un “Lazdiņi”, kur pagalmā    aug dižens ozols, kuru saimniece sauc par savu karali. Turpat lepna kļava. “Tā nav mana godība, bet veco saimnieku. Man ir arī sava katedrāle – egļu ieskauta    nora, avots,” pastāsta veselaviete un atgādina, ka katram par savu vietu jālepojas, tā ir katra fiziskās un garīgās enerģijas avots.

Sveicinot jaunu dienu

Dzīve uzliek vien sevis izvēlētus pārbaudījumus. Pirms gadiem dakteri paredzēja, ka Anna turpmākos gadus pavadīs, staigājot ar kruķiem. “Bija kaut kas jādara,” viņa vien nosaka. Gadu gaitā izveidojies rīta rituāls, kā pamodināt organismu, likt tam priecāties par jauno dienu.

Anna no rītiem ceļas agri. Vēl gultā izkustina roku un kāju pirkstus. Tad atbalstoties, pieturoties pie palodzes vai galda, – skriešana. Seko muguras izstaipīšana uz paklāja un  masāža. Visvienkāršā­kais, kā sevi izmasēt, savilkt rokas dūrītēs un tad tā kārtīgi izberzēt visu ķermeni.

“Tagad internetā ir ļoti daudz dažādu vingrojumu. Katrs var atrast sev piemērotāko,” uzsver Anna un piebilst, ka savu rīta rituālu veidojusi pati, mācoties no citiem, no katra paņemot to, kas der tieši viņai.

Sevis modināšana jaunai dienai noslēdzas pagalmā. Tur stāv bļoda ar ūdeni. Ziemā vai vasarā tajā mazgā seju. “Ziemā gan ledus kārta jāsasit. Arī ar sniegu mazgāt muti ir ļoti patīkami. Lai arī vējš vai lietus, izskrienu ārā tāpat rīta svārkos. Uzreiz acis vaļā un esi gatavs jaunai dienai,” teic Anna un piebilst: “Tas ir nepārtraukts darbs ar sevi. Kad palaižos slinkumā, kājas atgādina.”

Viņa vairākkārt uzsver, ka nevajag neko jaunu izdomāt, tikai atcerēties senču gudrības, viņu dzīvesziņu. “Esam balti, ziemeļnieki. Balti liellopa gaļu neēda, tikai teļa un košera gaļu. Zirgs bija izbraucieniem, tā gaļu neēda, zemi ara ar vēršiem. Aitas audzēja vilnai, rudenī bija jēra gaļa, vistas turēja olām, ja kāds saslima, izvārīja vistas gaļas buljonu. Cūka ir pamatu pamats – tauki un gaļa. Ja nav taukumiņa, smadzenes nestrādā. Cik tagad desās ir gaļas, cik taukumiņa? Rupja maize, ķiploks  un speķis ir asinsvadu uzturētāji,” zināšanās dalās Anna.

Bērnam vajag robežas

Par latviešiem allaž saka, ka esam viensētnieki, nosvērti, atturīgi. “Un noslēgušies sevī. Vērotāji. Pasākumos visgrūtākais ir panākt, lai patausta slotas. Stāv un gaida. Biju pasākumā “Meža ABC 2025”, kur piedalījās vairāki tūkstoši skolēnu. Strādāju vienā no interaktīvajām pieturām. Puikas atplaukst, meitenes negrib iesaistīties. Es lieku skaitīt buramvārdus: “Es esmu Visuma brīnums, es esmu pasaules ieguvums, es esmu Dieva dāvana.”  Kāds puika man teica: “Nemaz nezināju, ka esmu tāds.” Varam būt lepni, kādi mums aug vīri,” pastāsta Anna un atklāj, ka speciāli saka, ka tie ir buramvārdi, kaut ne katram tas patīk. “Tas ir jāpieņem, tādi mēs esam,” bilst veselaviete. Viņa uzsver, ka var noliegt Dievu, bet ir jāsaprot, ka ir garīgā pasaule. Un tas nav stāsts par ticu vai neticu.     

Anna palepojas, ka pasākumos bērnus liek kaktā tupēt uz zirņiem, muti mazgāt, saņemt sēklu spēku. Lai cik dīvaini, bērni stāv rindā, lai viņus liek kaktā. Pirms dažiem gadiem retais bija ar mieru.

“Ielieku kaktā un ar zvaniņu apkārt apzvanu. Zvana skaņas attīra. Reiz kāda skolotāja zinoši skaidroja, ka, lūk, tā agrāk bērnus sodīja. Uzreiz iebildu – nevis sodīja, bet gudri audzināja.  Klasē visi ir kopā, kaktā viņam ierāda robežu, noliek mierā. Kad tupi uz ceļiem, enerģijas plūsma ir cita. Tā nav sodīšana. Bērns vismaz līdz trīs mēnešu vecumam ir jāietin, tā viņam ierāda robežu. Viņš mīlēs vecākus un savu zemi. Tik vienkārši! Nevis – klausi, mīli. Mēs iemetam bērnu okeānā, viņš nezina, ko darīt, jo nav robežu,” pastāsta Anna.

“Cits nevar izdzīvot tavu dzīvi. Citās valstīs redzu, kā pensionāri iet kopā, kaut ko dara vai vienkārši papļāpā. Socializēšanās ir svarīga. Pabraucot pa Latviju, dažādiem pasākumiem, satieku daudz pazīstamu. Ir cilvēki, kuri ir visur. Kā no mājas izraut citus? Nez kādēļ ar gadiem daudzi ieliek sevi rāmjos, nedrīkstu vairs darīt to un to. Ko no tā iegūsim?” pārdomās dalās Anna.

24 gadus viņa ir viena. Vīra zaudējums bija grūts pārbaudījums. “Mani burtiski paņēma aiz rokas, aizveda, un sāku mācīties, neticot, ka mans uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem, ka ar savu padomu, to, ko daru, kādam varu likt pašam risināt savas problēmas. Dzīves ceļi, pa kuriem mums jāiet, ir tik nezināmi,” pastāsta veselaviete un uzsver, ka aizvien mācās un tas viņai patīk. “Ja būšu kā pārkurināta krāsns un nedalīšos, kāda jēga, ka zinu. Cik katrs paņem no manis, tas paša ziņā,” saka Anna.

Ar smaidu viņa teic, ka reizēm ir sajūta kā pēc kara, tik daudz vientuļu sieviešu. “Ne tikai pensijas lielums nosaka iespējas, ko varam ņemt no dzīves. Bet nauda, protams, iespaido. Ne man vienīgajai pensija 300 eiro. Ko pēc Atmodas sapratu par nodokļiem! Tikai strādāju. Ja tagad nepiestrādātu, ja bērni, mazbērni, draugi neuzdāvinātu kādu biļeti uz teātriem, koncertiem… Zemes dzīvi bez materiālā nevaram izdzīvot. Bet kā izmantojam Dieva dotos resursus? Pļaujam zāli un kā traki stādām puķes. Ja mana mamma to redzētu, nezinu, ko teiktu. Astoņas stundas ar traktorīti mazdēls pļauj “Lazdiņu” apkārtni. Lietderīgi neizmantojot resursu, nesaņemam pareizo enerģiju. Kādreiz viss bija apritē, nebija atkritumu. Visi grāvji bija ar izkapti izpļauti. Šodien dzīvojam izšķērdīgi,” saka dabas enerģijas pārzinātāja.

Svarīgi ir satikties 

Anna nesēž mājās, viņai jābūt dzīves viducī. Tad piedalīšanās kādā pasākumā, tad kādam nepieciešama masāža, kādai grupai stāsts par Latvijas brīnumaino dabu, regulāras tikšanās ar domubiedriem, draudzenēm. Tiek izmantota katra iespēja kaut kur aizbraukt, kaut ko interesantu, skaistu ieraudzīt. “Cik skaista ir Latvija! Katrai vietai vajag savu stāstu, un to rada cilvēki,” atgādina seniore un ar lepnumu atklāj, ka bērnu un mazbērnu draugus allaž izvadā pa Veselavu, stāstot tās stāstus un rādot ne visiem zināmās vietas.

Anna vairrākkārt uzsver, ka esam sašķelti. Nesatikšanās plaisa ir starp paaudzēm, kaimiņiem, pagasta ļaudīm, radiem, kuri izkaisīti pasaulē. Ar gandarījumu viņa pastāsta par draudzenēm, kuras katra prot citām sarīkot satikšanās svētkus. Pirms nedēļas visas devās pie Ingrīdas  baudīt Zelta lietu. Viņas tēva stādītais krūms lēja zeltu, tā pakājē varēja pasēdēt, papļāpāt.

Smaidot Anna pastāsta par mazmeitas 21. dzimšanas dienu. Vecmāmiņa allaž pratusi mazmeitu un viņas draugus pārsteigt, un šoreiz pārsteidza mazmeita.

“Viņa abas omes kopā ar saviem draugiem uzaicināja uz nakts klubu Rīgā. Braucām ar busiņu, līdzi ēdamais, dzeramais.    Līdz naktsklubam zem rokas mani pavadīja mazmeitas draugs, gara auguma, viņa platajiem soļiem tipināju līdzi. Klubā dancojām uz nebēdu. Jaunieši dejo kā stabiņi, man rokas pa gaisu.    Starpbrīdī sarunāju ar vakara vadītāju, ka mazmeitai dzimšanas diena, lai dod vārdu. Pajautāju, lai paceļ rokas tie, kas omes, babas vai vecmāmiņas savā 21 gada jubilejā ir atvedis uz naktsklubu. Klusums. Uzsaucu: “Uzgavilēsim – jē jē jenots”. Bija aplausi, komplimenti.   

Anna atzīst, ka daudz ko no tā, kā runā jaunā paaudze, nesaprot, ne viss, ko jaunie dara, šķiet pieņemams. “Katrai paaudzei savs. Var jau teikt nezin ko, bet vai es klausīju mammas padomiem? Tagad saprotu, ka vajadzēja. Par naktsklubu dzīvi daudz runā, man ir par to savs priekšstats, nevis kaut kur dzirdēts,” saka veselaviete.

Annas stāstos un padomos var klausīties, tie neapnīk un paliek atmiņā. “Man ne reizi vien teikuši, cik man labi, jo esmu cilvēkos. Bet jāiet jau katram pašam, neviens no mājas tautiņās neiznesīs. Ja kāds aizvainojis, jāmāk par to nedomāt, bet aizmirst, tas nudien nav viegli,” saka seniore un atklāj, ka reizēm gribas neko nedarīt, sevi pažēlot. Bet, kad tā izdara, tad liekas, ka pasaule ir apstājusies un dzīve arī.

“Man dienas kaut kur pazūd, par to priecājos. Katram ir svarīgi justies vajadzīgam citiem, lai uzklausa, lai kopā pavada laiku. Svarīgi nedarīt sev pāri, bet tik, cik jūti, ka vari,” atzīst Anna Lutere.

Es daru tā

Pret pēdējo desmitgažu daudzu lielāko problēmu – holesterīnu – Annai ir pašas pārbaudīta recepte.

Katliņā ielej glāzi ūdens, kamēr uzvārās, smalki sasmalcina daiviņu ķiploka. Kad ūdens vārās, ķiploku ieber katliņā un uzreiz noņem no uguns. Anna uzsver, ka nevis aplej ķiploku ar verdošu ūdeni, bet to ieber vārošā ūdenī. Nianse ir temperatūras grādos, un tā ir svarīga. Kad uzlējums padziest, izdzer  tukšā dūšā.   
Nogurušām kājām noder vannas. Ūdenī samet dažādus augus, arī dārzeņus un 20 minūtes vanniņā pastaigā. “Pasākumos mudinu paņemt rokās dažādus graudus, sēklas, ar rokām tajos paspēlēties. Tā ir masāža. Paskatieties, kā Raimonds Pauls pēc spēlēšanas ar vienas rokas plaukstu satver otru un berzē no pirkstu galiem līdz īkšķim. Tas taču nav sarežģīti,” norāda masiere.