Voldemārs Lauciņš: Ļauties olimpiādei ^{Apriņķis.lv}

Ātrāk, augstāk, tālāk!

Olimpiskās spēles ir patiesi globāls notikums šodienas pasaulē, un olimpiādē savu valsti pārstāvēt kaut tikai vienam atlētam – tā ir goda lieta. Tāpēc, kamēr TV vai interneta sakaru neapgrūtināti ļaudis (kādu tomēr būs krietns mazākums) var tās palaist garām nepamanītas, tikmēr pārējā cilvēce var baudīt šos globālos sporta svētkus.

Olimpisko spēļu īpašo “garšu” veido kas skaists un pat cildens, kad uz vienas starta līnijas nostājas visu kontinentu un ādas krāsu atlēti, lai līdz ar starta šāvienu uzsāktu sacensību un noskaidrotu olimpiskās zelta medaļas ieguvēju. Mūsdienu kameras un TV ar lielu izšķirtspēju spēj pa visu ekrānu parādīt sacensību dalībnieku koncentrētos skatus, savu spēku maksimumu sasniegt tūlīt, tūlīt gatavos muskuļus un tik dažādo sportistu individualitāti. Sprintā atlētu saspringtā cīņa ilgst tikai nepilnas desmit sekundes, pieccīņā tās ir vairākas dienas. Un visiem skatītājiem ir, ko gūt, vienalga – vai viņiem patīk īsāks vai garāks sasprindzinājums. Tad vēl katram sporta notikumu zinātājam un arī neprašam tiek piedāvāti starplaiku un citu nozīmīgu brīžu komentāri, statistika un analīze – viss, lai lielā sporta džungļi taptu pārskatāmāki un izklaide krāsaināka.

Nav jau solīts, ka šoreiz būs, un, ja būs, tad kurā brīdī, bet olimpiskajās spēlēs pieredzēti patiesi brīnumaini notikumi, dažādu sporta leģendu atstātie nospiedumi ne tikai sporta, bet arī daudz plašākā – cilvēces – vēsturē. Tāds, piemēram, ir stāsts par Džesi Ovensu – melnādaino amerikāņu atlētu, kura fantastiskie sasniegumi bija kā dadzis acī nacisma āriešu propagandai 1936. gada olimpiādē Berlīnē. Tad ir stāsts par etiopieti Abebi Bikilu, kas 1960. gada Romas olimpiskajās spēlēs maratonā uzvarēja, skrienot bez sporta apaviem. Vēl ir stāsts par Čehoslovākijas hokeja izlasi, kas Grenoblē 1968. gadā, tikai īsu brīdi pirms tā sauktā Prāgas pavasara, pārspēja Padomju Savienību.

Vēsturē paliks stāsts par turku Jusufu Dikeču, kurš pagājušajās olimpiskajās spēlēs Parīzē sudraba medaļu šaušanā izcīnīja ar tādu vieglumu, it kā būtu iznācis pēcpusdienas atpūtā uz piemājas lievenīša. Turpat ir stāsti par mūsu olimpiešu panākumiem okupācijas vai trimdas zemes formastērpā. Tur ir arī stāsts par mūsu velosipēdistu Daini Ozolu, kura cīņā par riteņbraukšanas medaļām 1992. gada vasaras olimpiādē Barselonā vairāku stundu garumā ekrānā atkal un atkal zibēja Latvijas karogs un kura ar bronzas medaļu atalgotais panākums no zelta medaļas atpalika vien par pāris sekundēm. Un šie stāsti turpinās globāli un arī mums.

Man pašam liekas, ka olimpiādē vissvarīgākais pat nav sportiskie panākumi, lai arī tiem nav ne vainas, bet gan tas, ka olimpisko atlētu ieguldītais darbs un sasniegtais motivē mūs pārējos. Un ar mums es nedomāju tikai tos, kuri pēc šāda skaista šova piesvempjas kājās un aiziet uz sporta zāli, bet vēl vairāk – bērnus. Ir tik grūti padarīt pievilcīgu kaut ko labu, bet, olimpiādes iedvesmoti, tik daudzi bērni izvēlas grūto, taču tik noderīgo sportisko aktivitāšu dzīvi.

Vai tas nav iemesls priekam par pasākumu, kurā triumfē neliels procents sportista talanta un daudzu gadu laikā ieguldītais darbs un kurš pabaksta mūs visus uz ko aktīvāku?

Kaut kas mirdzuma otrā pusē

Tomēr, kad runa ir par olimpiskajām spēlēm, tas nav tikai par kaut ko cildenu un skaistu. Diemžēl cilvēks medus mucai spēj pielikt ne tikai darvas karoti, bet arī ko krietni vairāk. Un tad iepretim “ātrāk, augstāk, tālāk” nostājas kāda cita, oficiāli neafišēta, bet ļoti būtiska jebkuru globālu sporta notikumu degradējoša trīsvienība – nauda, negodīga medicīna un politika.

Var jau teikt, ka bez naudas neko neizdarīsi. Un tomēr, nepareizi vai negodprātīgi lietota, nauda var un nodara daudz ļauna – arī sporta pasaulē, arī olimpiskajām spēlēm. Laiku pa laikam atklājas, ka kāds Starptautiskās Olimpiskās komitejas ierēdnis vai tiesnesis olimpiskajās spēlēs nav bijis godīgs, bet lēmis atbilstoši saņemtam kukulim.

Var tikai pabrīnīties arī par negodīgi izmantotiem ķīmiskiem preparātiem. Viens no sava laika Latvijas olimpiešiem Staņislavs Olijars nebaidījās godīgi pateikt, ka tieši negodīga medicīna nereti ir izšķiroša atlētu, it īpaši lielvalstu sportistu, sasniegumos. Šī negodīgā veikala apmērus parāda ne tikai pašu sportistu izmisumā iegūt uzvaru paslīdējusī kāja vai viņu treneru vēlme ko vairāk izspiest no saviem audzēkņiem, bet pat veselu zinātņu institūciju un valstu ieguldījumi un tēriņi.

Visbeidzot – politika. Sākotnēji olimpiskā kustība bija iecerēta kā no politikas brīva sporta sasniegumu skatuve, bet jau ļoti drīz tik daudzi šīs pasaules valdošie saprata iespējamos negatīvās politikas ieguvumus. Un labi, ja politika būtu olimpisko spēļu labajās rokās esošs instruments pret problemātiskajām valstīm – kā tad, kad olimpiādē neļāva piedalīties Dienvidāfrikai par aparteīda politiku –, bet tā nemaz tik bieži nav. Tā arī šoreiz ir ļoti žēl, ka agresorvalstis Krievija un Baltkrievija, kaut ne oficiāli, tomēr ir pārstāvētas olimpiskajās spēlēs. Un tas vēl šoreiz nav viss.

Starptautiskā Olimpiskā komiteja ne tikai ļāva piedalīties skaidri redzamu agresorvalstu sportistiem, lai gan ne viens vien no viņiem ir agresijas atbalstītājs, bet pat vērsās pret ukraiņu skeletonistu Vladislavu Herskeviču, kura “pārkāpums” bija uz ķiveres atainotie ukraiņu atlēti, kas gājuši bojā krievu izvērstajā karā Ukrainā. Tātad pret Krievijas sportistiem tika parādīta iecietība, bet pret ukraini tādas nebija, un viņu diskvalificēja. Priecājos, ka mūsu politiķiem un sportistiem sirds ir īstajā vietā un ka daudzi publiski iestājās par ukraiņu atlētu.

Sportistam atņemta iespēja sacensties olimpiskajās spēlēs ir nopietna lieta, jo runa nav tikai par jau tā īso sportista karjeru; iespēja piedalīties vairāk nekā vienā olimpiādē ir vēl retāka parādība. Ukraiņu atlēts bija gatavs tam, un tas liek viņu patiesi cienīt. Savukārt Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai šis ir kārtējais pliķis, kas uzrāda viņu divkosību, jo piemiņa ir ļoti cilvēciska un cildena rīcība, kādai ir vieta olimpisko vērtību augšgalā. Šīs spēles paies, bet Vladislava Herskeviča drosme ir viena no lietām, kas paliks ne tikai olimpisko spēļu, bet arī cilvēcības vēsturē.

***

Cerot uz mūsu sportistu panākumiem, lūdzu atcerēties arī par šīm abām olimpiskās kustības pusēm. Jo, līdzīgi kā apziņa par pašu olimpisko kustību velk mūs ārā no provinciālisma, balss par cilvēcību arī šajā formātā ļauj saglabāt labāku skatu uz pasauli arī ārpus sporta.