Putnu fotogrāfe no Mārupes cenšas allaž būt kustībā ^{Apriņķis.lv}

Zane Gradinārova cenšas daudz kustēties arī ikdienā, jo uzskata, ka tikai regulāras fiziskās aktivitātes var palīdzēt izvairīties no dažādām veselības problēmām mūža nogalē, kas mūsdienās piemeklē daudzus seniorus. Tādēļ Zane regulāri apmeklē arī fitnesa nodarbības, bet viena no viņas lielākajām kaislībām ir putnu fotografēšana. Zanei putni simbolizē brīvību, vieglumu un nepārtrauktu virzību uz priekšu, bet viņas vērtību pamatā ir kustība apvienojumā ar mieru un dzīvības elpu. Tagad Zane Gradinārova savus uzņemtos foto kā skaistus attēlus uz apģērba piedāvā iepazīt arī citiem.

No volejbola līdz krosmintonam

Zane Gradinārova ir aktīva sieviete, kas nodarbojas ar sportu un arī ikdienā cenšas pēc iespējas vairāk kustēties. Savulaik viņa spēlēja volejbolu, bet tagad ir atklājusi jaunu aizraušanos. “Volejbolu amatieru līmenī esmu spēlējusi visu mūžu,” Zane iesāk savu stāstu. “Kad beidzās kovida pandēmija, bērni sāka trenēties krosmintonā. Aizvedu viņus uz vienu turnīru un sapratu – ja man visu dienu tā vienkārši ir jāsēž malā un jāgaida, kamēr viņi sacenšas, es arī pati varētu uzspēlēt. Aizgāju pie trenera Nika Zvaigznes un apvaicājos, vai notiek krosmintona treniņi arī pieaugušajiem. Viņš atbildēja apstiprinoši un aicināja braukt uz Baldoni.”

Zane Gradinārova audzina trīs dēlus. Agrim ir trīspadsmit, Paulam desmit, bet bērndārzniekam Krišam vēl tikai pieci gadi. Vecākie dēli arī trenējas pie Nika Zvaigznes, tikai viņiem nodarbības notiek Jaunolainē. Aizraujoties ar krosmintonu, Zanei gan nācās atteikties no volejbola. “Pagājušajā gadā sapratu – apvienot divus sporta veidus ir diezgan sarežģīti, kaut vai tāpēc, ka treniņu laiki pārklājas, tādēļ nolēmu beigt spēlēt volejbolu un izmēģināt spēkus individuālajā sporta veidā, līdz ar to tagad fokusējos tikai uz krosmintonu. Galvenais, ka notiek kustība, jo tā manā dzīvē ir bijusi klātesoša jau kopš bērnības – no tiem laikiem, kad kopā ar puišiem pagalmā dzenāju bumbu. Gājām uz mežu, spēlējām futbolu un citas spēles, bijām pastāvīgā kustībā. Tā vienmēr ir bijusi neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Kā es mēdzu teikt: ja man nav sporta zāles, tad jāiet pie psihoterapeita. Sporta zāle man palīdz atslēgt prātu no ikdienas rutīnas, atjaunot enerģiju, lai turpinātu kustēties un spētu pilnvērtīgi funkcionēt.

Tiesa, šogad ar krosmintonu nodarbojos jau augstākā līmenī. Pagājušajā gadā tas man vairāk kalpoja kā kustība priekam, un paralēli es apmeklēju arī fitnesa zāli, bet šobrīd trenējos daudz nopietnāk. Trīs reizes nedēļā no rītiem dodos uz sporta zāli, kur veicu spēka vingrinājumus, vēl divas vai trīs reizes nedēļā ir krosmintona treniņi. Kustības man ir gandrīz katru dienu, un noteikti savācas arī tie slavenie japāņu izdomātie desmit tūkstoši soļu – pat vienkārši izejot dabā, apstaigājot apkārt mājai vai aizskrienot nobildēt kādu putniņu. Ja konkrētajā dienā nav treniņu, tāpat atrodu veidu, kā izkustēties, – piemēram, izeju ārā kopā ar bērniem pabraukt ar ragaviņām, ziemā izkustēties palīdz arī sniega šķūrēšana.”

Zane piebilst, ka krosmintonu spēlē arī viņas vīrs. “Kad sāku nodarboties ar šo sporta veidu un pēc treniņiem stāstīju vīram par pozitīvajiem iespaidiem, ko dod šī spēle, piemēram, ka tā ļauj gan papriecāties un izklaidēties, gan pabūt ar sevi, arī viņu tas ļoti ieintriģēja. Viņš uzreiz sāka jautāt, vai ir kāda iespēja pievienoties treniņu grupai, un pēc pāris mēnešiem sāka trenēties kopā ar mums. Tagad mūsu ģimenē no pieciem cilvēkiem četri spēlē krosmintonu.”

Mamma un putnu fotogrāfe uz pilnu slodzi

Pašlaik Zane Gradinārova nestrādā algotu darbu, jo visu savu uzmanību velta bērniem, bet paralēli veido biznesa projektu un attīsta savu zīmolu “ZZK Birds”. Viņa atzīst, ka putnu fotografēšana par viņas hobiju kļuva pēc trešā dēla piedzimšanas. “Tagad es iedvešu šīm fotogrāfijām jaunu dzīvi – lieku tās uz apģērba un aksesuāriem, parādot, cik skaista un vērtīga ir mums visiem apkārt esošā daba,” teic Zane.

“Nekādu speciālu darbistabu neesmu iekārtojusi, visas ar šo jomu saistītās lietas risinu kopā ar sadarbības partneriem. Runājot par putniem, dažreiz patiešām gadās tā, ka mazais lidonis pašaujas kaut kur garām, tu paķer kameru un skrien pakaļ, bet viņš jau ir prom. Jāatzīst, ka putnu fotografēšana ir ļoti pacietīga nodarbe. Ar tās palīdzību sāku neapzināti trenēt savu pacietību – ejot dabā, vērojot, saplūstot ar apkārtējo vidi. Dažreiz ir ilgi jāgaida, kad putniem labpatiks parādīties īstajā vietā un laikā. Tagad, ziemā, ir vieglāk, jo viņi barojas konkrētās vietās, uz kurieni var aizbraukt un sabildēt tos, kuri vasarā mēdz būt teju nenoķerami.

Jāņem vērā – ja gribi putnus nofotografēt, ir jāiepazīst viņu dzīve un paradumi, jāzina, kurās vietās šie radījumi visbiežāk uzturas un barojas. Tāpēc dodos tajā vidē, meklēju un skatos, klausos, vēroju un, kad kādu pamanu, klusiņām stāvu un gaidu, līdz putniņš izlidos piemērotā vietā, kur viņu varēs nobildēt. Vasarā, kad visa daba zaļo, putnus ieraudzīt ir daudz grūtāk, tāpēc jābūt ļoti vērīgai un arī jāpazīst putnu balsis. Tieši putnu dziesmas ļoti labi palīdz viņus atrast, – zinot konkrētās sugas ieradumus, es jau apmēram zinu, kur man jāskatās, jāmeklē. Mūsu valstī kopumā novēroti 379 sugu putni, no kuriem šeit ligzdo vairāk nekā divi simti. Man kopumā izdevies Latvijā nofotografēt apmēram 240 sugu putnus.”

Stimulu putnu fotografēšanas uzsākšanai Zanei Gradinārovai devusi nejaušība. Viņa atzīst, ka putni – tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. “Kad pasaulē bija nācis trešais dēls, viņš naktīs bieži nemaz negulēja,” Zane atceras.

“Man mājās bija fotokamera, un nakts stundās dēla barošanai un auklēšanai veltīto laiku nolēmu izmantot, lai paralēli apgūtu šo aparātu. Sākumā bildēju visu pēc kārtas, bet vēlāk, dodoties ar bērnu ārā staigāt, kādā brīdī paveicās iemūžināt lielo zīlīti, un man iešāvās prātā doma, ka es taču varu fotografēt arī putnus! Tas bija pirmais klikšķis, pēc tam jau sekoja doma, ka šim nolūkam man vajag labāku fotokameru un garāku objektīvu, un tā arī sākās šī aizraušanās.

Ziemā es viņiem arī cenšos palīdzēt, cik nu manos spēkos, – pie mājas atrodas putnu barotava, kuru katru gadu izmantoju viņu ēdināšanai. Speciālisti gan teic, ka mazie putni ļoti labi iztiek arī bez cilvēka palīdzības, tāpēc mēs viņus lielākoties barojam sava prieka pēc. Tomēr vietās, it sevišķi pilsētās, kur putni tiek baroti cauru gadu, viņu ēdināšana noteikti jāturpina arī ziemā, it sevišķi lielā salā. Arī es pati, kad braucu uz kādu vietu pilsētā, kur koncentrējas putni, paķeru līdzi vai uz vietas veikalā nopērku kādu graudu maisiņu vai auzu pārslu paku, lai palīdzētu lidojošajām radībām pārziemot.”

Spēks un izturība dod daudz priekšrocību

Zane Gradinārova mīl apmeklēt arī citas zemes. “Kopš esmu pievērsusies putnu fotografēšanai, katrā ģimenes ceļojumā ietveram arī kādu objektu, kur vietējā gida pavadībā var aplūkot vietējās putnu sugas un paplašināt savas zināšanas šajā jomā,” stāsta Zane. “Pēdējais ceļojums mums bija uz Portugāli, tiesa, nevis kopā ar ģimeni, bet gan draugu lokā, un turp mēs braucām tieši vērot putnus. Tāpat vēl pērn novembrī, kad kopā ar vīru devāmies uz krosmintona sacensībām Nīderlandē, draudzene, pie kuras nakšņojām, brīvajā dienā sarīkoja mums nelielu ekskursiju pa vietējiem parkiem. Šāda pastaiga ļāva gan kārtīgi izkustēties, gan aplūkot un iemūžināt vietējās putnu populācijas pārstāvjus.”

Runājot par savu sportisko aktivitāšu paradumiem, Zane Gradinārova norāda, ka nav uzstādījusi sev kaut kādu noteiktu normu, cik daudz katru dienu noteikti jāizdara. “Es neskatos, lai katru dienu obligāti būtu plaši zināmie desmit tūkstoši soļu, taču, regulāri kustoties pa māju, vedot bērnu uz dārziņu un darot daudzas citas ikdienas lietas, kopumā savācas gana daudz,” stāsta Zane.

“Īpaši lielu pienesumu šajā jomā dod reizes, kad eju vērot putnus. To visu papildina arī krosmintons un spēka vingrinājumi fitnesa zālē. Tie ir nepieciešami arī krosmintona spēlēšanas uzlabošanai, tādēļ šim nolūkam patlaban apmeklēju privātos treniņus. Pie Nika Zvaigznes es eju mācīties pašu krosmintonu, apgūt un pilnveidot tehniku, bet spēka vingrinājumi man dod lielu ieguvumu arī ikdienas dzīvē. Piemēram, man nav problēmu pacelt savu divdesmit kilogramus smago piecgadīgo dēlu un pičpaunā aiznest no mašīnas līdz dārziņam. Tāpat man nav jāčīkst, ka sāp ceļi, mugura, tādēļ es augsti vērtēju šo treniņu un kustību kopumā doto pienesumu.”

Putnu fotogrāfe piekrīt tēzei, ka aktīvs dzīvesveids un būšana kustībā palīdz ražot laimes hormonu, bet reizē uzsver, ka viņas galvenais mērķis ir būt veselai un brīvi kustēties līdz mūža galam.

“Fizisko aktivitāšu laikā izdalās dažādi pozitīvu efektu raisoši hormoni, taču cilvēkam, kurš pieradis sēdēt mājās, vairumā gadījumā šādas lietas nešķiet pietiekami interesantas un motivējošas. Daudziem vienkārši ir vienalga. Es varētu ieteikt, lai cilvēks savos 30 gados aiziet uz slimnīcu un paskatās, vai viņš sešdesmit, septiņdesmit gadu vecumā grib būt tāds, kā tur esošie. Es tāda negribu kļūt, es vēlos brīvi kustēties arī septiņdesmit, astoņdesmit un deviņdesmit gados un visu sev vajadzīgo pati atnest mājās no veikala.

Tieši tāpēc es kustos, eju trenēties uz zāli un domāju par savu fizisko attīstību. Turklāt visi treniņi, kustība ikdienā un krosmintona spēlēšana dod ieguvumu arī mājas dzīvē. Man nav jāuztraucas par to, kā pieliekties, lai paceltu kaut ko no zemes, izslaucīt grīdu vai ko smagāku kaut kur aiznest. Es varu visu izdarīt pati, man nav jāmeklē palīdzība no malas vai jāraizējas, kā es četros līkumos saliekšos, lai aizsietu sev kurpes.”

Kustības palīdz uzturēt labu veselību

Daudzi medicīnas speciālisti uzsver, ka aktīvs dzīvesveids ne tikai palīdz trenēt ķermeni, bet arī ļauj cilvēkam būt izturīgākam pret dažādām saslimšanām. Zane Gradinārova piekrīt, ka būšana pastāvīgā kustībā un brīvā dabā pavadītais laiks noteikti dod ieguldījumu veselībā. “Pēdējos gados neko nopietnāku par iesnām vai nelielu klepu neesmu izslimojusi,” saka Zane.

“Protams, ikdienā gadās arī dažādi emocionāla rakstura pārdzīvojumi, kas nereti atsaucas uz veselību, jo mūsu mentālais stāvoklis neizbēgami ir saistīts ar fizisko, tādēļ brīžos, kad pēkšņi rodas liels stress vai citāda rakstura negatīvas emocijas, tās var radīt problēmas arī organismā, lai cik daudz es rūpētos par savu fizisko ķermeni. Tad arī nereti parādās iesnas vai klepus – kā signāls, ka nupat jau pietiek, pasēdi, atpūties un tad varēsi iet tālāk. Tādēļ pilnīgi bez slimošanas iztikt nav iespējams, bet kopumā sava mūža laikā neko vairāk par minētajām iesnām, klepu vai sāpošu kaklu arī neesmu piedzīvojusi.”

Zane uzskata, ka fiziskās aktivitātes dod tikai labu, ja vien tiek piekoptas ar mēru, jo – kas par daudz, tas par skādi, uzsver Zane. “Bet citādi – neredzu neko negatīvu, ja katrs cilvēks atrod sev piemērotu kustību. Protams, nav visiem jāiet uz sporta zāli cilāt smagumus, jāspēlē teniss vai krosmintons. Katram ir jāatrod savs kustību veids un apjoms, kas viņam sagādā prieku, piepilda ar šiem laimes hormoniem un nodrošina spēju būt aktīvam.”

Runājot par uzturu, Zane Gradinārova atzīst, ka šī tēma patlaban viņai ir visnotaļ aktuāla. “Sākot nopietnāk nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, es sapratu, ka ir jāvelta lielāka uzmanība arī ikdienas produktu grozam. Mājās mums pārsvarā ir tradicionālā latviešu virtuve. Ik pa laikam gan apmeklējam arī pa kādai ātrās ēdināšanas iestādei. Es gan cenšos ievērot 80:20 principu, proti, kad astoņdesmit procenti no ikdienas uztura tiek patērēts atbilstoši savām vajadzībām, jo katrs mēs esam citādāks un mums jāatrod savs veids, kā varam nodrošināt sev visu nepieciešamo uzturu, savukārt tajos divdesmit procentos paliek dažādi našķi, ko es atļaujos kādreiz brīvdienās apēst, – lieka picas šķēle, kāds saldums vai kas tamlīdzīgs, ar ko palutinu sevi. Tādēļ nevaru apgalvot, ka mana ēdienkarte būtu ideāla, es vēl esmu tikai ceļā uz savu labāko uztura risinājumu.

Protams, cenšamies ikdienā ēst vairāk dārzeņu un augļu un mazāk aizrauties ar saldumiem. Taču to ir grūti pilnībā ievērot, jo mūsdienās lielveikalos bērni var nopirkt visu, ko grib, un arī es kā pieaugušais, ieejot veikalā, dažreiz varbūt nopērku kaut ko nevajadzīgu, bez kā tīri labi varētu iztikt. Taču es par to lieki nepārdzīvoju, jo esmu tikai cilvēks, kas vēl tikai meklē savu ideālo ēdienkarti. Bet, atgriežoties pie aktivitātēm, – katram ir jāatrod tādas kustības, kas pašam patīk. Es savējās esmu atradusi un vienmēr jūtos gatava izmēģināt arī kaut ko jaunu, lai paplašinātu savu apvārsni. Jāatceras – kustībā ir spēks!”

Šos vārdus derētu atcerēties mums visiem neatkarīgi no vecuma vai veselības stāvokļa. Tikai katram, protams, jāņem vērā savas fiziskās spējas, jo tās ir ļoti atšķirīgas. Nevar salīdzināt, piemēram, profesionālu sportistu ar pusmūža cilvēku, kas ikdienā galvenokārt strādā pie datora un piekopj mazkustīgu dzīvesveidu, nemaz nerunājot par senioru. Turklāt daudziem mēdz būt arī individuālas kaites un saslimšanas, tādēļ, ja nav īstas pārliecības par savu varēšanu, pirms treniņu uzsākšanas būtu vēlams konsultēties ar savu ģimenes ārstu vai fizioterapeitu.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
Projekts "Iedvesmai nav vecuma" tapis sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".