Mūžu veltījusi cilvēkiem, dejai un vārdam ^{Apriņķis.lv}

— Uz Varakļāniem ar vecākiem atbraucām manos tīņa gados. Esmu dzimusi un bērnību pavadījusi Jaunpiebalgā, latgaliski tā īsti nerunāju joprojām. Te iegādājāmies nelielu mājiņu un tā arī dzīvojām. Diemžēl ģimenē esmu vienīgais bērns; skolas laikā bija interesanti mācīties tieši mazā lauku skoliņā. Skolotājas man — piektās klases meitenei — ļāva vadīt lielos koncertus. Sāku dejot gan tautas, gan sarīkojumu dejas, piedalījos dažādos pulciņos.

Biju ļoti aktīva visus skolas gadus, daiļlasītāju konkursos pat braucu uz Rīgu, ne tikai piedalījos vietējā mērogā. Galva man bija “viegla”, neko daudz nemācījos, taču viss vedās gana vienkārši. Protams, piedalījos dažnedažādos pasākumos kultūras namā. Dievs man ir devis visu spēt darīt viegli, plūstoši un jautri. Un joprojām, gluži tāpat kā agrāk, man patīk tikai tas, ko varu darīt ar prieku un sajūsmu, — par sevi stāsta Aina Jaunzeme.

Skolotājs ir sabiedrības audzinātājs

Pēc skolas beigšanas viņa devās skoloties uz Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, kur ieguvusi tautisko un sarīkojumu deju speciālista diplomu. Tad, saņemot norīkojumu uz Varakļānu kultūras namu, te sākās Ainas kundzes darba gaitas. Vispirms viņa mācīja tautiskās dejas, bet pēc tam diezgan ilgu laiku — sarīkojumu dejas. Kopā ar skolas bērniem, tās dejojot, izbraukāta visa Latvija. Tehnikums vēl pat nebija pabeigts, kad Aina Jaunzeme iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, ko sekmīgi absolvēja, iegūstot maģistra grādu filoloģijā.

— Esmu valodniece ar matemātisko domāšanu, tas ir interesanti. Kultūras namā darbs man patika, bet tad, protams, apprecējos, piedzima divas meitas. Šķita, ka darbs kultūras jomā nav sevišķi viegli apvienojams ar ģimeni. Varakļānos bija tāda krievvalodīgo bērnu internātskola, tur mācīju vācu valodu, bet pēc tam pārgāju strādāt uz Varakļānu vidusskolu, kur pavadīju trīsdesmit astoņus gadus, mācot latviešu valodu un literatūru. Arī tur vadīju tautisko un sarīkojumu deju kolektīvus, tematisko pulciņu, novadpētniecības pulciņu.

Kultūras darbs ļoti pozitīvi ietekmēja arī audzināšanas darbu skolā. Man bija piecas audzināmās klases, un es domāju, ka mani skolēni vienmēr ir vislabākie. Bijām ļoti aktīvi, piedalījāmies dažādos konkursos gan Latvijā, gan toreizējā rajonā, braucām pavasara un rudens ekskursijās. Paralēli darbam skolā, piedalījos arī kultūras nama aktivitātēs, tradīciju pasākumos. Pabeidzot universitāti, mana diplomdarba tēma bija tradīcijas Varakļānos.

Nezinu, kāpēc tā ir “iegājies”, bet skolotājam vienmēr jābūt tādam, kurš piedalās visās savas kopienas sabiedriskās dzīves aktivitātēs. Skolotājam vienmēr jāaudzina sabiedrība, visur jāpiedalās. Esmu vadījusi kāzas, bijusi vedējmāte piecpadsmit kāzās, vadījusi Bērnības svētkus kultūras namā un esmu gandrīz profesionāla bēru izvadītāja. Cenšos gan to bieži nedarīt, jo šis ir emocionāli ļoti smags darbs, — teic Ainas kundze.

Vairāk nekā trīsdesmit gadus Aina Jaunzeme ir avīzes “Varakļōnīts” redaktore; tas sācies jau līdztekus darbam skolā. Kā Ainas kundze saka — cilvēkam, kurš spējīgs daudz paveikt, visu laiku “krauj” klāt arvien jaunus un jaunus pienākumus — atliek vien parādīt, uz ko esi spējīgs. Ja cilvēkam “liek virsū” arvien vairāk, viņš spēj izdarīt vēl vairāk. Bet ir tādi, kas dara tikai mazumiņu, un pat tad čīkst un pīkst, cik viņam grūti. Kad vēl pastāvēja Varakļānu pilsētas izpildkomiteja, tās sekretāre atnākusi pie Ainas un teikusi, ka viņai būs jānotur runa ebreju kapusvētkos, par ko Ainas kundze sabijusies. Sak’, esmu pavisam jauniņa un vienmēr smejos, nevaru nopietnas lietas izdarīt.

— Nu jau ar avīzes veidošanu mūsdienās ir krietni vieglāk nekā agrāk. Kādreiz rakstus, kas bija jāieliek avīzē, iedeva rakstiskā veidā, un tad tik pamēģini visu pārrakstīt uz datora. Man tajā ļoti palīdzēja kolēģe Sanita Zaburdajeva, kura strādā par skolas bibliotekāri. Brīvajā laikā viņa uz datora pārrakstīja materiālus. Es biju pilna laika skolotāja, kurai jāvada stundas, bērni rakstīja tādus domrakstus, kur viens domraksts aizņēma visu burtnīcu. Man to visu izlasīt un izlabot aizņēma ļoti daudz laika. Bieži līdz vēlai naktij biju nomodā, kamēr izdarīju visus tiešos pienākumus.

Vienmēr man bija jābūt klāt visos pasākumos. Ja uz kādu neaizgāju, tad man vienmēr teica: “Kā tad tu uzrakstīsi avīzē par to, ja nebiji klāt?!” Tas bija gluži vai kā pārmetums. Tagad visu lielākoties iesniedz datorā, tehnoloģijas ļoti palīdz. Ja agrāk šķita, ka brīžos, kad darāmā maz, es neko nedaru, tad tagad jau pienācis tas posms, kad gribas veltīt laiku sev un būt nesaistītai ne ar vienu. Dažkārt es domāju — nu kāpēc man atkal kaut kur jāskrien, atkal kaut kas jādara?! — smejot teic Aina.

No grāmatām līdz ceļošanai

Saruna pamazām aizvijas līdz brīvo brīžu nodarbēm un hobijiem. Kad pajautāju, vai Ainas kundzei ir kādas sirdij tuvas aizraušanās, ar ko aizpildīt ikdienu, viņa izsaucas: “O, jā!” — Es kādreiz teicu un joprojām saku, ka vasara nav vasara, ja neesmu aizbraukusi ceļojumā. Ik gadu obligāti jāaizbrauc astoņas līdz divpadsmit dienas ilgā tūrisma braucienā. Tā daru jau vairāk nekā divdesmit gadus. Skolas laikā bērni man vienmēr jautāja, kur brauksim. Tad jau nebija tādu aktivitāšu un piedāvājuma, kā tagad. Pavasarī un rudenī devāmies ekskursijās, kā jau minēju. Pensionāru biedrība vienmēr katru gadu organizē ekskursijas, citi arī piedāvā uz divām, trim vai piecām dienām izbraukt.

Ziema savukārt ir grāmatu laiks, man ļoti patīk lasīt, un es lasu daudz. Studiju gados man bija ārkārtīgi daudz jālasa. Nesu uz mājām “ķieģeļus”, un to visu izlasīju. Kolīdz sākas garie rudens un ziemas vakari, līdz pat pavasarim lasu. Nedēļas laikā trīs četras lielās, biezās grāmatas izlasu tā, ka “nemetas”. Pieradināju arī vecāko mazmeitu lasīt, tieši ar “Bada spēļu” grāmatu sēriju, un savus skolēnus tieši tāpat. Ja bērnam “izmet āķi”, var panākt, ka viņš iemīļo lasīšanu. Lai gan, ja kādam nav patikas pret grāmatām, tad arī nebūs — cilvēki ir dažādi, — spriež Aina.

Turpinot hobiju tēmu, uzzinu, ka Ainai dikti patīk sēņot. Un tieši lasīšanas process ir tas, kas aizrauj. Ieraugot skaistu beciņu, baraviku un citas sēnes, sirds kūsā no prieka. Tikpat patīkami ir rosīties dārzā, jo puķes ir vēl viena Ainas Jaunzemes mīlestība. Rītos ar katru tiek parunāts, katra apmīļota, un priecē arī tad, kad dabā iezogas salnu aukstie glāsti. Bet tas, kas vasarā izaug dārzā un nav apēdams tik ātri, nonāk burciņās — krājumiem ziemai.

Aizejot pensijā, Ainas kundze sāka vadīt senioru deju kopu “Dardedze”. Sešpadsmit jaukas, atraktīvas kundzes katru otrdienu sanāk kopā, lai ļautos dejas burvībai un jau septiņus gadus piedalās gan vietējos koncertos, gan festivālos un sadančos visā Latvijā. Ainas kundzes mīlestības avots ir bērni un mazbērni — viņi dod spēku, prieku un piepildījumu katrai dienai.