Pieaugušas sievietes, kura varētu būt nīgra, pārdomas ^{Apriņķis.lv}

Esam trīs draudzenes kopš jaunības – pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Tad īsos brunčos skraidījām pa ballēm, ne vienu vien piedzīvojumu pat kauns atminēties. Dzīve katru aizpūta uz savu pusi, kurai iecerētam, kurai ne tik kārotam puisim pie sāniem. Nu jau bērni izauguši, mazbērni vairs nav jāucina, un atkal visas trīs varam doties dzīvē.

Maija un Velga tik saka, ka dzīve jābauda, sak, lai atceros, ko kādreiz darījām. Viņas grib atgriezties jaunībā un velk mani līdzi. Maija šovasar bija sagatavojusi sarakstu, uz kurieni un uz kādu koncertu vai teātri brauksim. Velga jūsmoja, es tikai piekritu. Un bija, ko redzēt un dzirdēt!

Kā skeptisks cilvēks ne reizi vien nodomāju, vai gan tam dziedātājam vairs vajag kāpt uz skatuves. Bet laikam jau starp simtiem klausītāju tāda biju viena. Manas vienaudzes spiedza, lēca kājās, šūpojās un dziedāja līdzi. Kolīdz vakars kļuva tumšāks, sevi izgaismoja ar telefona uguntiņām. Un tad vēl tā nesakarīgā skriešana pie skatuves, lai kaut ko pateiktu mūziķiem! Varētu domāt, ka viņi viņas pazīst! Man tūlīt jau būs septiņdesmit, lielākā daļa klausītāju tikpat veci, bet uzvedās kā jaunieši. Vēroju un aizdomājos, kad blakus dzirdēju divu trīsdesmitgadnieku sarunu. Viņi uz koncertu, šķiet, pavadīja vecmāmiņu. “Tāds foršs pieaugušo koncerts,” puisis teica meitenei, un abi vēroja apkārt notiekošo kņadu. Nu ja, viņi jau vēl jauniņi. Un tik solīdi, neteica – veco vai pensionāru koncerts. Vecmāmiņa labi audzinājusi.

Gandrīz pēc katra koncerta manas draudzenes bija tā uzlādētas, ka prāts nenesās braukt mājās, vajadzēja kaut ko iemalkot. Ne jau kafiju. Tad pie stūres bija jāsēžas man, bet viņas uz aizmugurējā sēdekļa čaloja, ākstījās. Reiz Velga atklāja, kā jaunībā ballē uzlūgusi uz deju bundzinieku. Viņš un citi muzikanti tad gan samulsuši. Puisis neatteicis, un abi skatuves priekšā kārtīgi iztrakojušies. Bet nez no kurienes uzradusies īsta žogvāvere un tā paskatījusies uz Velgu, ka bijis skaidrs – te romāniņš nesanāks.

Un tā katras brīvdienas līdz apnikumam, bet kā draudzenēm atteikt? Nezinu, vai būtu labāk, ja paliktu mājās. Mierīgāk noteikti, bet nebūtu tādu piedzīvojumu.

Varētu padomāt, ka tagad draudzenes neko neplāno. Koncertu un teātra izrāžu plāns skaidrs. Tagad koncertzāļu durvis vaļā! Un esam klāt! Pēdējā koncertā sēdēju balkonā, zālē bija redzamas vien baltas galvas. Pieaugušo koncerts! Apkārt čaloņa, draudzenes pa divām trim, reti kāds pāris. Ieklausījos sarunās. Vienai mazdēls jaunu telefonu uzdāvinājis un nu lūdz kaimiņienei, lai atslēdz skaņu. Blakus kompānijas kundzes mēģina tikt pie pašbildes, bet ilgi nesanāk, jo tad vienai matiņi nav kārtībā, otrai dubultzods ne tā atkarājas. Beigās izrādās, ka apsēdušās ne tajā rindā un fotografēšana jāsāk no jauna, jo fons pamainījies. Sākas koncerts, un brīdi skan tikai mūzika, tad aizmugurē sēdošās jau sāk dziedāt līdzi, pēc dziesmas kāds kliedz: bravo! Pēdējā dziesmā visi stāv kājās un spīdina telefonus. Laikam jau tā pieņemts.

Mājupceļā draudzenes sāka runāt, ka, redz, visas trīs esam palikušas vientuļas un kaut kā šo problēmu vajadzētu risināt. Velga vēl nosmēja, lai sauc kaut par kazrozi, ja mute neveras teikt “sirdspuķīte”. To dzirdot, gandrīz iebraucu ceļa pretējā joslā, un graboņa, skarot brauktuves   viduslīniju, izsita viņas no sarunas tēmas. Šitajā gan es nepiedalīšos, lai kā labās draudzenes gribēs iesaistīt! Sākām runāt par nākamo koncertu, kurā skanēs Maijas mīļākās dziesmas. Man gan bail, ka viņa nepārspiedz dziedātājus, jo jau mašīnā sāka mēģina no sevis izvilkt melodiju.

Tāda man tā dzīve. Raiba. Un ar labām draudzenēm! Vai tad bez viņām es nebūtu nīgra pensionāre, kas pukojas uz jaunajiem un slīgst vientulībā? Un vispār – kā bija tai dziesmā? “Dzīve ir īsa, drīz tā var zust, burvīgo mīlu katrs grib just...” Interesanti, vai draudzenes pie tēmas atgriezīsies?