Dziedādama vien staigāju ^{Apriņķis.lv}

Kad, savu kokli sapakojusi, meklēju pēc Veltiņas, nekur viņu vairs neatradu. Nospriedu, ka gan jau kāds cits šoferis atradies, un stūrēju caur rudens tumsu mājup. Tumsā gandrīz būtu pabraukusi garām, tomēr pēdējā brīdī pamanīju Staiceles autobusa pieturā kādu sīku cilvēka stāvu izstieptu roku, kā auto balsojot. Veltas kundze man jau galīgi bija izkritusi no prāta, un liels bija mans pārsteigums, kad auto sēdeklī, priecīgi čalodama, ietrausās brašā dziedātāja no bibliotēkas pasākuma – Velta Ozola.

Toreiz īsajā ceļa gabalā jau daudz nepaspējām izrunāt. Vien to, ka Velta ar kādu savu draudzeni, kas tajos pašos gados, jokojot: abas laikam nokavējušas aiziešanas laiku, un tagad Dievs vairs neņem pretī. Bet tagad, kad pagājis vairāk nekā gads, aukstās ziemas vidū esam satikušās pie Veltiņas un viņas divām brangi barotajām kaķenēm silti sakurinātā istabiņā “Brīvzemniekos”, lai parunātos mierīgāk.

– Jūsu bērnība ritējusi teju pirms simts gadiem. Kāda tā bija?

– Bērnība mums pagāja šajā pašā mājā. Mēs bijām pieci bērni, es esmu vidējā. Te arī visi pieci esam dzimuši. Mammai visi bērni piedzima mājās, neviens nav slimnīcā dzimis.

Mēs bijām no mazām dienām radināti strādāt. Malka mums bija jāsanes. Rudeņos bija jāpalīdz kartupeļus novākt, runkuļus noņemt. Kolhoza laikā vēl katrai ģimenei bija jāaudzē kaceni kolhozam – tādi kāposti ar lielām lapām –, vasarā bija jāravē. Un mēs tad kaisījām dustu pret kaitēkļiem, bet taču nepadomājām, paši vien visu saelpojāmies – ne mums kādas aizsargmaskas, nekā nebija. Bet es tev pateikšu: mūsu paaudze tomēr ir izturīga. Salīdzinot ar nākamām paaudzēm – katra nākamā paaudze ir vājāki un slimāki. Mēs grauzām burkānus, ko paši izaudzējām, un vai tad kāds viņus mazgāja? Notīrīja gar biksēm smiltis un grauza. Un āboli! Tikko kā bija aizmetušies, mamma ar tēti teica, lai neēd vēl zaļus, bet cik garšīgi bija tie āboli!

Slēpes mums bija viens pāris. Un tad mēs ar brāli slēpojām katrs ar vienu slēpi, ar otru atspērāmies. Kad bija mīksts sniegs, tad tā kāja grima iekšā, bet, kad sērsna bija, tad mēs tā laidām pa tīrumu uz mežu! Un pie malkas šķūņa bija liela aizsalusi peļķe, bet slidas arī bija tikai viens pāris. Slidojām katrs ar vienu slidu, un, kad krita, tad nodžinkstēja visa pasaule zili zaļa, bet izauguši esam.

– Karš nāca pāri, kad bijāt vēl bērns... Ko no tiem laikiem atminaties?

– Mēs, bērni, ganījām govis un, kad lidoja pāri lidmašīnas, iegūlāmies grāvī. Mums bija bail. Mūsu skolā bija ierīkota slimnīca. Mūs no mācībām jau palaida 4. aprīlī, jo bija karš un skolā ierīkoja slimnīcu.

Bija tādas mašīnas – študbekeri –, ar malku kurināmas, skurstenītis augšā bija.

Valmiera tika pilnībā izpostīta, nodedzināta, mums bija jāiet drupas vākt. Tur, kur tagad ir universālveikals, tur bija tīrākās drupas, nekas tur nebija palicis. Mēs tās visas drupas krāvām ratos, un tās ar zirgu kaut kur aizveda.

Bija laiki, kad nebija miltu, un mamma cepa kartupeļus klāt karašai, un tad tā maize tāda staipīga sanāca. Reizi nedēļā mamma cepa rupjmaizi un sestdienās svētdienās karašu un baltmaizi... Cik ārkārtīgi garšīga bija karaša ar cūkas tauciņiem! Un katru rudeni mamma skābēja kāpostus, neviens tik garšīgi nemācēja kā mamma. Sviests bija jātaupa. Uz maizītes bija jāliek plānā kārtiņā, un tad es ar zobiem grūdu to sviestiņu pa maizi uz priekšu, lai beigās sanāk tas gardākais kumosiņš. Es tagad nevaru izturēt, kad ēdāji atstāj šķīvi neizēstu tukšu.

Tiklīdz bija saknes, tā bija sakņu zupa, zirņu zupa. Vārījām klimpu zupu. Vasarā saldajā ēdiena bija melleņu ķīselis ar klimpām. Visu, kas bija, mēs ēdām.

Kādreiz bērnībā Ziemassvētkos mēs eglītē kārām konfektes ar spožiem, bārkstainiem papīrīšiem, bet, kad konfektes apēdām, to vietā papīrīšos ietinām kantaini sagrieztus kāļa gabaliņus. Un tad, kad kālis bija sažuvis, – cik viņš bija garšīgs!

Bet kādi toreiz bija apstākļi! Bērniem bija utis. Mums pašiem, kad bijām bērni (tas bija pēc kara), bija augoņi un utis. Laikam no nepilnvērtīgas ēšanas un apstākļiem. Tagad tas liktos dīvaini, bet daudzi bērni atnāca uz skolu un smirdēja. Tagad ir visādi šampūni un vannas, laikam tak neviens tāds nav, kam nav, kur nomazgāties. Bet agrāk – kam bija pirts, tam bija. Taču mums, piemēram, arī pirts nebija, bet katru sestdienu mamma mūs lika tādā lielā vannā, ko sauca par trijkāji. Visus pēc kārtas – no mazākā līdz lielākajam. Pēc tam ar tīru ūdeni noskaloja, un tā mēs tikām vienmēr mazgāti.

Jāsaka, katram laikam savas negatīvās un labās puses. Ulmaņlaikos bija tāda komisija, kas nāca skatīties, kā ģimenes dzīvo, kuri ir trūcīgi… Atnāk pie mums un apskatās: visi tīri, smuki un apkopti, visiem tīras drēbes. Tātad šitiem nekāda pabalsta un nekādas palīdzības nebūs! Pāris kilometru tālāk cita ģimene ar diviem bērniem dabūja pabalstu. Bet mums jau mamma un tētis no rīta līdz vakaram strādāja, kopa zemi, lai mums viss būtu. Kad bija ziemas labība, tētis ar vienroci izkapti pļāva, mēs sējām kūlīšus. Salika deviņus kūlīšus kopā un desmito augšā kā cepurīti. Un tā mēs no mazām dienām – kājas bija nobrāztas asiņainas pa tiem rugājiem. Un pēc tam vēl bija jāiet un jāpārlasa vārpas. Vienmēr katru gadu bērni piedalījās lauku darbos. Pavasaros, kad zāles bija maz, mēs pa grāvjiem gājām plēst govīm zāli, jo uz lauka jau vēl bija maz. Ganījām pļavā govis un tad gaidījām, kad vakarā mamma sauks mājās. To saucienu arī govis labi pazina – galvenā barvede uzreiz pagrieza galvu un gāja mājās. Skolā mēs vēl negājām, kad gājām ganos.

– Ar ko vēl bez lauku darbiem jūsu vecāki nodarbojās?

– Man bija ļoti mudīgi vecāki, ļoti čakli. Abi bija arī lieli dziedātāji, un tā mēs jau kopš mazām dienām dziedājām, un es dziedu vēl tagad. Mamma adīja uz mašīnas. Nebija jau elektrības – pie petrolejas lampas gaismas. Tad arī sabeidza acis.

– Ko varat pastāstīt par skolas gadiem?

– Pirmās piecas klases es beidzu tepat Vīķos. Skolā iet man patika. Tā kā es biju no vecākās māsas un brāļa jau daudz iemācījusies, mani pārcēla no pirmās klases uzreiz uz trešo; otrajā klasē es neesmu gājusi. Mums bija ļoti stingrs skolotājs Martinsons. Rakstījām ar tinti, bija jāmērcē pildspalva tintē, un tā tinte pilēja, bet neviens kleksis nedrīkstēja būt! Uz augšu plānā līnija, uz leju uzspiest vairāk, lai sanāk biezā līnija. Tad bija vēl pildspalvas, kur tā tinte bija jāsūc iekšā.

Skolā mums bija gāzes lampa. Skolotājs to vienmēr uzpumpēja. Mājās bija tādi kvēpekļi – kā ploškas –, tur aitu tauki bija iekšā, un tad vēl bija karbīda lampa – patronā bija jāieliek karbīds. Tad vēl petrolejas lampas diezgan ilgu laiku. Kad elektrību ievilka, tad jau bijām diezgan palieli.

Piektajā klasē mēs bijām vienpadsmit bērni. Sestajā klasē es aizgāju uz Mazsalacu, jo māsa un brālis tur mācījās vidusskolā un lai būtu uz vienu pusi sūtāmi. Atceros, kā atpakaļ uz mājām tos deviņpadsmit kilometrus nereti mērojām kājām, reizēm ar brāli dalot vienu velosipēdu – kādu gabalu viņš pabrauc, tad atstāj velosipēdu ceļa malā, lai es varu atlikušo ceļu braukt. Bet septīto klasi es beidzu Staicelē.

– Un no skolnieces soli pa solītim pārtapāt par skolotāju...

– Jā, mācījos Valmieras pedagoģiskajā skolā. Toreiz jau veikalos nemaz nevarēja visu ko tā dabūt un nebija arī par ko. Bet mamma pati cepa maizi. Salika man līdzi visu ko – maizi, gaļu, ievārījumu. Līdz Staicelei mūs veda ar zirgu, bet reizēm arī gājām kājām. No Staiceles ar bānīti aizbraucām līdz Puikulei, Puikulē pārsēdāmies vilcienā, kas no Ainažiem gāja uz Valmieru.

Pēc Valmieras pedagoģiskās skolas nostrādāju obligātos divus gadus – pirmo gadu Duntē, otro gadu Augstrozē. Toreiz bija tādi noteikumi, turklāt – kur nosūtīja, uz turieni bija jābrauc strādāt. Man vēl bija obligāti jāvada politpulciņš Iesalkājā. Bet jauns jau to tā nepārdzīvo. Pēc mācībām taisījām balles – spēlējām plates, dejojām. Bet pēc tam iestājos augstskolā. Turklāt ar mānīšanos – vecākiem pateicu, ka četrus gadus tikai jāmācās, lai viņi mani palaistu, bet bija piecus gadus jāmācās. Bet man tie pieci gadi ātri pagāja.

Visu vasaru es biju nostrādājusi kolhozā, bet kolhozā palikt strādāt negribēju – es gribēju mācīties. Mums toreiz bija četras slaucamas govis. Trīs kolhozs paņēma projām, viena tikai palika. Un divi zirgi mums bija. Tētis nepavisam negribēja to jaunāko Amūru atdot, jo Noriņa jau bija atdota, slēpa... Bet kur tu noslēpsi? Dabūja abus zirgus atdot. Mamma ļoti raudāja, bet mēs, bērni, to tā nepārdzīvojām tik ļoti. Laiki ir bijuši drausmīgi. Kolhozā par darbu arī ļoti maz maksāja, bet citreiz tu pat paliki parādā, jo tur visādas nodevas bija jāmaksā.

– Kādi jums tolaik bija izaicinājumi kā skolotājai?

– Kad strādāju Burtnieku internātskolā – tas bija no 1960. līdz 1963. gadam –, man nervi bija galīgi čupā. Man tur bija trīsdesmit divi bērni klasē! Un kādi bērni! Tie, ar kuriem vecāki mājās netika galā. Es atceros, kā viens puika kliedza uz direktoru, ka tas viņam esot sviedis ar akmeni, bet īstenībā pats puika bija direktoram sviedis ar akmeni. Bet, ja tagad tā notiktu, bērnam būtu taisnība.

Pēc tam strādāju Nītaurē. Tur es satiku savu vīru Uldi. Viņš bija dienestā. Pirmo reizi redzēju viņu kinoteātrī. Pēc tam ballē mani izdancināja. Viņš bija par mani jaunāks. Strādāja par elektriķi. Vēlāk viņš ar motociklu avarēja – ietriecās smagajā mašīnā. Pēc tam ar traumētu kāju vairs nevarēja elektrības stabos kāpt, tad kļuva par traktoristu.

Bet 1979. gadā nomira mamma, un, lai māja nepaliktu tukša, kādam no bērniem bija jānāk dzīvot te, lai māja neaiziet postā. Viena māsa strādāja Salacgrīvā par māsiņu, otra kultūras namā, viņām te nebūtu ko darīt. Man vīrs strādāja par traktoristu, tad nu atbraucām mēs šeit. Staicelē tad nevajadzēja vēstures un ģeogrāfijas skolotāju, tādēļ vienu gadu nestrādāju nekur. Tad gan jutos kā no laivas izmesta. Pienāk 1. septembris, un taču pierasts, ka tu esi skolā un tev puķes pasniedz, un ir svētki, bet šeit es nevienam neesmu vajadzīga! Bet nākamajā gadā es dabūju audzinātājas darbu Vīķos, tur bija ierīkota psihoneiroloģiskā slimnīca bērniem. Un tur – ko nu kuram bērnam varēja iemācīt, burtus reti kuram. Tad mēs caur rotaļām mācījāmies: “Paņem to mantiņu un noliec tur un to tur.” Vai diedziņu adatiņā ievērt. Citam ēst vajadzēja mācīt. Arī dziedāt es tur mācīju.

– Jums patika strādāt par skolotāju?

– Jā, man patika. Kopā nostrādāju četrdesmit septiņus gadus.

– Pasaule šajā laikā ir ļoti mainījusies, vai ne?

– Tagad bērni ir daudz gudrāki nekā agrāk. Tagad taču ir televizors un telefoni. Lai gan tie telefoni arī par nelaimi. Bet gudrāki viņi ir. Taču arī nekaunīgāki. Toreiz bija klusāki un paklausīgāki. Bija jau kāds arī nepaklausīgāks. Kad es biju Duntē, redzēju, ka direktors arī paņem kādu aiz auss. Bet tagad skolotājs nedrīkst nevienu skaļāku vārdu pateikt.

– Jums pašai arī ir bērni...

– Man ir divi bērni. Bija tā, ka man radās bērniņš tūlīt pēc kāzām. Mums pirms septembra bija jāapbraukā visas mājas un jāpārliecinās, kuri bērni nāks skolā. Mani veda ar motociklu, un es pa tiem lauku ceļiem ļoti sakratījos un pirmo bērniņu zaudēju. Pēc tam ilgi nepaliku stāvoklī. Tikai pēc desmit gadiem man piedzima Vilnis. Bija septembra otrā puse, un man bija jāizņem kartupeļi. Un es jau tā neliecos, bet gāju rāpus, taču sapūlējos, un naktī sākās asiņošana. Aizveda mani uz slimnīcu un ar ķeizargriezienu 24. septembrī izņēma puisīti. Bet pēc dažiem mēnešiem es jau atkal paliku stāvoklī. Tas bija riskanti, jo drīz pēc “ķeizara” vēdera plēve var plīst. Mani aizveda uz saglabāšanu. 28. novembrī bija paredzēts ķeizargrieziens, bet es dakterei saku: “Es tak esmu slimnīcā. Vai jūs tiešām nevarat vēl pagaidīt? Ja kas būs, tad varēsiet operēt!” Un tā 1. decembrī Laimiņa piedzima pati. Mēs ar dakteri pēc tam smējām… Es biju teikusi: “Vai tad es neesmu riktīga sieviete, ka nevaru pati piedzemdēt?”, un daktere pēc tam smejoties teica: “Nu re, tagad jūs esat riktīga sieviete!”

Man ir arī mazbērniņi – Laimai ir četri bērni, Vilnim viens dēls.

Katru vakaru, kad es eju gultā, noskaitu Tēvreizi un lūdzos, lai mums dod veselību, par bērniem lūdzu, par mazbērniem – lai pasargā no visa ļauna.

– Šobrīd dzīvojat viena.

– Vīrs nomira ar audzēju. Domāju, ka tas radās no tā, ka galvu avārijā tik stipri sasita. Galvā bija audzējs. Nu jau četrpadsmit gadus ir miris. Viņš bija jaunāks par mani. Teica: “Ko es darīšu, kad palikšu viens?” Bet notika otrādi. Pie ārstiem jau viņš negāja, bet, kad aizgāja, bija jau par vēlu.

Viņam piemita viena nelaime, kas lielai daļai vīriešu, un tas ir šņabītis... Viņam kā traktoristam bieži maksāja ar pudeli. Meita Laimiņa man reiz teica: “Ko es no bērnības atceros? Mamma dzied, un tētis dzer.”

– Kā jūs sadzīvojat ar vienatni, un vai tā nekļūst arī par vientulību?

– Atklāti sakot, man nav garlaicīgi it nemaz. Man bija suns un kaķi visu laiku ir bijuši. Es vienmēr esmu bijusi aktīva. Man patīk lasīt grāmatas, minēt krustvārdu mīklas prāta asināšanai. Un esmu vienmēr dziedājusi jau kopš bērna kājas. Kad Vīķu ciemā bija koris, dziedāju tur kā pusaugu meitene. Pedagoģiskajā skolā dziedāju, augstskolā dziedāju jauktajā korī “Juventus”. Kad Nītaurē strādāju, dziedāju Cēsu skolotāju korī “Beverīna”. Kad atnācu atkal šeit, iestājos kolhoza korī, pēc tam dziedāju ansamblī “Dziesmu draugs”, pēc tam tas ansamblis pārtapa ansamblī “Vēlreiz”, un tagad dziedu Staiceles senioru korī.

– Kas jūs tik ļoti saista dziedāšanā?

– Tas ir kaut kas maģisks. Tur ir kaut kāds prieks, es atplaukstu, kad dziedu. Acis mirdz. Un, piemēram, kad tu esi uz lielās Mežaparka estrādes, skudriņas skrien caur kauliem. Kad tu pats tur esi, tas ir neaprakstāmi. Ir daudz reižu dziedāts dziesmu svētkos, un katru reizi es to maģiju piedzīvoju. Gribētos jau redzēt to atjaunoto estrādi – to es klātienē neesmu redzējusi. Jau kā klausītājs tu vari būt sajūsmā, bet, kad pats piedalies, tad tiešām skrien skudriņas caur kauliem. Tā dēļ ir vērts celties un doties, un salt, un tērēt laiku, braucot uz mēģinājumiem.

– Kā jūs tagad tiekat uz Staiceli – uz kori un veikaliem?

– Uz Staiceli es bieži vien tieku ar pastnieci – paldies Dievam, mums ir brīnišķīga pastniece! – un atpakaļ ar autobusu līdz Vīķiem, bet tad man vēl tāpat pusotrs kilometrs ar kājām jāiet. Tumsā gan man nepatīk, tad es reibstu – tā kā piedzēries. Bet uz kori mani atved un aizved kora vadītāja Guna Indriksone.

– Bet vēl nesen lielus attālumus mērojāt kājām?

– Uz Staiceli es bieži esmu gājusi kājām. Lielākais pēdējais gājiens man bija no Mazsalacas uz mājām [tie ir aptuveni deviņpadsmit kilometri, un Veltai tad bija astoņdesmit deviņi gadi).  Mazsalacas kapiņos man ir mamma, tētis un māsa. Turp es tiku ar Mika mašīnu – Miks cep kūkas Mazsalacā, un viņiem arī Staicelē bija veikaliņš –, bet atpakaļ gāju ar kājām. Toreiz gan biju jau piekususi, bet neviena mašīna negadījās. Pie Iģes jau biju galīgi sagurusi. Man Ārgaļos draudzene dzīvoja, domāju – varbūt ieiešu palūgt, lai aizved ar mašīnu –, bet tomēr gāju tālāk. Nu, ja man vēl kāds kilometrs būtu bijis jānoiet, tad gan nevarētu.

Kādreiz uz Staiceli aiziet man nebija problēmu, bet tagad jau vairs nevaru.

– Un tomēr tik daudz vēl varat! Kāds gan ir jūsu noslēpums, ka esat tik ilgus gadus nodzīvojusi un vēl joprojām esat stipra un ar možu garu?

– Es uz visu skatos ar optimismu. Un vienmēr esmu daudz strādājusi, neesmu vairījusies no darba. Līdz šim es vienmēr dārziņu esmu iekopusi. Kad man bija ceļgala operācija, tad bija sarežģītāk. Man jau bērni saka, lai iesēju zālīti vai arī lai stāvu malā un komandēju citus, bet kuru tad es tur komandēšu? Tā es arī ar vienu kruķi kaut kā tomēr tiku galā... Bet es jau smejos: ja es pusstundu pastrādāju, tad man divas stundas jāatpūšas.

Bet par nastu es nevienam negribētu kļūt. Mana vecāmāte, tēta māte, nomirusi, vērpjot pie ratiņa. Tas ir vislabākais – kur esi, tur paliec.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
Projekts "Iedvesmai nav vecuma" tapis sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".