Velta Broka: Pērļošana ir vislabākā relaksācija Apriņķis.lv
- Autors: Iveta Šmugā, “Stars”
Velta Broka rāda interesantākos lakatus saskaņotās krāsās. Foto – Agris Veckalniņš
Tā saka madoniete Velta Broka, kas astoņpadsmit gadus ir čakli darbojusies Lazdonas rokdarbu pulciņā “Rota” un joprojām tur tiek gaidīta. Tiesa, ziema ir ziema, līdz pulciņam ir jānokļūst, un Veltai šis ir arī laiks, kad jāizsēro vīra aiziešana mūžībā.
Nodarbības, kas notiek trešdienās, ir nostiprinājušas daudzas rokdarbu prasmes, kā arī aizrāvušas pilnīgi jaunā “lipīgas slimības” statusā kvalificējamā nodarbē – pērļošanā. Pulciņa vadītāja Natālija Baboviča, sagādājot pērlītes un citus nepieciešamos materiālus, soli pa solim ir iemācījusi gatavot pērlīšu rotas un dažādas skaistas, dekoratīvas lietas.
Nekad nesaki nekad!
Velta Broka atceras, ka ne jau pērļošanas dēļ devusies uz Lazdonu: “Atceros, ka biju aizbraukusi uz rokdarbu pulciņu Lazdonā, lai paskatītos, kas un kā tur notiek. Daudzas toreiz gatavoja pērlīšu rotas, kas skaitījās smalks darbs. Teicu, ka es gan ar pērlītēm nekad neņemšos. Nākamajā reizē aizbraucu, lai pamācītos adīšanu pie skolotājas, rokdarbu meistares Vandas Podiņas. Vēlējos, lai pamāca vienu rakstiņu, biju aizmirsusi, kā noadīt latvisko pīnīti. Vandu gaidot, mani uzaicināja pievienoties pērlīšu bakstītājām.
Tagad esam palikušas maz, jo jaunie klāt nenāk. Vienu laiku pulciņa nodarbības apmeklēja arī skolas meitenes. Tā toreiz iesāku, nezinot, cik lipīga ir pērļošana. Sāku regulāri braukt uz pulciņa nodarbībām, veidojās tāda kā pozitīvā atkarība. Joprojām uzskatu, ka pērļošana ir vislabākā relaksācija, un liekas, ka strādā tikai rokas, darbs top pats no sevis. Tu apsēdies pie pērlītēm, neko citu nedomā, kā tikai par to, lai veidotu ko ļoti skaistu, ko esi redzējis kādā žurnālā, ieraudzījis internetā.
Izmantojam arī akmentiņus, ādu, dzintara gabaliņus – visu ko. Pa šiem daudzajiem gadiem ir radīti ļoti daudzveidīgi pērlīšu darbiņi. Skaistākās un neparastākās rotas ir pabijušas vietējās izstādēs, daļa ir uzdāvinātas, bet daļa saliktas kastēs,” stāsta Velta un atzīst, ka šis pūrs būtu jāpārcilā biežāk.
Vēl viens interesants darbiņš viņai esot palicis aizsākts – pelēcīgas pērlītes virtenē ar lapiņām uz leju. Esot ilgi jāņemas pie katras lapiņas tapšanas un pērlītes jāsaskaita, bet pienāks laiks un darbs tiks pabeigts, stāsta rokdarbniece.
Pirmais adījums – šallīte lellei
“Man vajadzīga tikai ideja, tad iedvesma atnāk. Idejas meklēju žurnālos, skatos internetā, meklēju visu, ko no rokdarbiem var atrast, kā arī vēl nāk atmiņā visādi vecāsmammas knifi,” atklāj Velta.
Par to, kā uzsākusi pirmos rokdarbus, viņa pastāsta: “Mana vecmamma Lūcija Meirāne bija virsdrēbju šuvēja, un, kad viņa šuva, man bija mierīgi jāsēž, lai netraucētu. Tas bija īsts pārbaudījums, jo pēc dabas esmu ļoti aktīva, enerģijas pilna. Lai mani savaldītu, mamma mācīja adīt, kad vēl negāju skolā. Kad mamma adīja, man tika dots uzdevums adīt šallītes lellei, bet, kad nevarēja noturēt manu uzmanību adīklim, deva visādas krāsas diegus, lai kombinēju.
Kad Madonas vidusskolā mājturības skolotāja Anna Treice mācīja meitenēm adīt, to jau labi pratu, un, kad draudzenēm nesanāca, es viņu vietā adīju cimdus. Tad adīšanu pārtraucu, jo nepatika darīt lietas, kur vajadzīga pacietība,” atmiņās kavējas Velta Broka.
Daudz atmiņu ieadīts
“Madonā vidusskolu nepabeidzu, jo agri apprecējos, un abi ar Arni kopā nodzīvojām visu mūžu, līdz nesen viņu aizsauca mūžībā,” Velta saskumst.
“Savu dzīvi saistu ar Madonu. Atceros, kā, meklējot darbu, sāku tīrīt ielas un, pievienojoties sētniekiem, nostrādāju daudzus gadus. Sētniekiem bija agrie rīti, bet šo darbu varēju savienot ar adīšanu. Tolaik jau daudzi centās savienot vairākus darbus.
Adīšanu atsāku, kad ģimenē piedzima puikas Guntars un Gunvars. Audzināju dēlus, strādāju mājražošanā “Jūrmalas” filiālē Varakļānos, bet tā bija mašīnadīšana. No Madonas bijām vairākas sievas, kas tur strādāja. Mēnesī vajadzēja nodot sešpadsmit jakas, ko adījām no īstas vilnas, pēc tam sašuvām. Netiku painteresējusies, kur tās pēc tam aizceļoja, jo mūsu veikalos tādu nebija.
Tas, ka kādu laiku tiku adījusi ar mašīnu, ietekmēja manu prasmi adīt ar adāmadatām. Kad kaimiņu meitene ienāca un lūdza palīdzību zeķes papēža noadīšanā, tas radīja grūtības arī man. Zeķes esmu ļoti maz adījusi, pārsvarā mazbērniem. Daudz esmu adījusi rakstainos cimdus, vienu brīdi topā bija arī dažādi lakati, netradicionālas šalles, uzmetņi. Man ir trīs mazmeitas. Viena mazmeita dzīvo Anglijā, un viņa novērtē adījumus, labprāt ņem manus adītos cimdus, zeķes, jo abi ar vīru kāpj kalnos, kur silti cimdi un zeķes noder.”
Rokdarbi priecē arī izstādēs
Veltas Brokas rokdarbu pūru ir interesanti pārcilāt, katrs darbs ir apbrīnas vērts. Viņa stāsta, ka pati gan rotas, gan adījumus un tamborējumus izmanto reti, ja nu vienīgi, dodoties uz senioru pasākumiem.
“Reti, bet uzlieku arī pašas tamborēto rozīšu kaklarotu vai kādu plecu lakatu. Daļa darbu ir pabijuši arī pensionāru biedrības rokdarbu izstādē, biju uzaicināta rokdarbus izstādīt “Baltajā ūdensrozē”, daļa darbu ir bijuši izstādē kopā ar rokdarbu pulciņa “Rota” dalībnieču veikumu, arī tirdziņos.”
Pagājušā gada nogalē pērļu rotas, tostarp Veltas Brokas darbi, bija aplūkojamas Madonas muzejā. Savulaik viņa četrpadsmit gadus nostrādājusi Madonas muzejā par tehnisko darbinieci un joprojām regulāri dodas uz muzeju aplūkot izstādes.
“Māksla mani vienmēr ir interesējusi. Skolas laikā ļoti labi zīmēju. Skolotāja ieteica, lai dodos mācīties uz lietišķās mākslas vidusskolu Rēzeknē. Taču dzīve ieviesa korekcijas, un es nekur neaizdevos. Toties tagad jūtu, ka aizraujos ar visu, kas saistās ar krāsām, to salikšanu. Labi, ka varu strādāt, ka veselība to atļauj,” secina darbīgā pensionāre.
Viņa arī pastāsta, ka visi darbi ir vienā eksemplārā, bet nevarot īpaši izcelt kādu, kas patiktu vislabāk. “Nekad nav bijis tā, ka ir garlaicīgi. Vienmēr gribas kaut ko darīt, un ar rokdarbiem es varu aizrauties tā, ka nav laika paēst.
Pensijā esot, visu laiku biju sapņojusi uzkāpt Mākoņkalnā. Beidzot pagājušajā vasarā tā bija kā dāvana – ekskursijā aizbraucu kopā ar pensionāru biedrību un uzkāpu Mākoņkalnā. Bet tagad jau domāju par pavasari, jo arī dārzs ir sirdslieta. Pagājušajā gadā īpaši krāšņi ziedēja hortenzijas.”
