Līga Fucure: Katrs solis aizved pie nākamā Apriņķis.lv
- Autors: Agita Puķīte, “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”
Līga Fucure uzskata, ka cilvēks var mainīties jebkurā vecumā, tikai, ejot solīti pa solītim, pie tā ir jāpiestrādā. Foto – no privātā arhīva
Ar tukumnieci Līgu Fucuri iepazināmies šovasar Durbes pils Dārza svētkos. Muzejs aicināja sava mikrorajona ļaudis, lai padalītos priekā par padarīto un uzklausītu domas par to, kas viņiem šai vietā ir svarīgs. Vārds pa vārdam, un uzzinājām par vidzemnieku Kaparjostu ģimeni, kas par savu dzīvesvietu reiz izvēlējās tieši Tukumu un tā Durbes mikrorajonu.
Pēc tam Līgu satikām Zentenes pilī, kur viņa kopā ar vokālo ansambli “Noskaņa” piedalījās Dzejas dienu sarīkojumā. Un pēc tam arī Vecmokās, kur, biedrības “Asni 3139” rosinātas, darinājām ziedu kompozīcijas. Secinājām, ka Līga ir no tiem cilvēkiem, kam teju visas nedēļas dienas ir aizņemtas darbīgā radošumā. Bet intervijā runājām arī par to, kā sadzīvot ar dzīves līdzenumiem un nelīdzenumiem, kā tikt pāri šaubām un stāties pretī nezināmajam.
– Kad tikāmies Durbes pilī, teicāt, ka esat tukumniece, bet ar saknēm Vidzemē.
– Esmu piedzimusi Madonas rajona Bērzaunes ciemā. Dzīvojām “Abrienās”, skolotāju mājā, un mana mamma Laima Kaparjosta bija bioloģijas un ģeogrāfijas skolotāja Gaiziņkalna astoņgadīgajā skolā. Tētis bija traktorists, – tur visapkārt bija plaši lauki, un darba viņam netrūka. Kopā ar mums dzīvoja arī mammas mamma, kuras mājas kara laikā bija nolīdzinātas. Tā kā mamma strādāja arī internātā un mācīja vakarskolēnus, mani un jaunāko māsu Andu pieskatīja vecmāmiņa. Kad gāja govi pārsiet, paņēma mani kukaragā – uzsēja uz muguras –, jo tuvu jau tās pļavas nebija...
Pirmajā klasē sāku mācīties Gaiziņkalna astoņgadīgajā skolā. Bieži vien uz skolu gāju viena – savā nodabā gāju cauri mežam vai reizēm šļūcu no kalniņa, un skola bija klāt. Dažkārt redzēju dažādus zvērus, bet baiļu nebija. Tolaik jau bērniem agri bija jābūt patstāvīgiem.
– Kāpēc pārcēlāties uz Tukumu?
– Kad mamma uzzināja, ka Gaiziņkalna skolu slēgs, viņa meklēja vietu, kur dzīvot, un, tā kā viņas brālis ar ģimeni un citi radi jau dzīvoja Tukumā, pārcēlāmies arī mēs. Vecāki uzreiz atrada darbu gaļas kombinātā. Vēlāk mamma strādāja arī dārzniecībā, bet vairs nekad skolā, – to viņa pat nemēģināja. Kāpēc – nezinu, bet esmu daudzreiz par to domājusi... Dzīvojām gaļas kombināta kopmītnēs – tagadējā Celtnieku ielā kādreiz bija tādas trīs barakas blakus cita citai. Bet vēlāk mamma ar tēvu uzcēla mazu, vienkāršu mājiņu Milzkalnes ielā. Tad arī abas vecmāmiņas, abas Olgas – Buiķe un Kaparjosta – dzīvoja pie mums.
Otrajā klasē sāku mācīties Tukumā Raiņa vidusskolā. No Gaiziņa skolas apvienotās klases ar četrpadsmit skolēniem nonācu klasē ar trīsdesmit diviem bērniem... Man tas bija liels stress, bet nekādas izvēles jau nebija. Tāpēc nevaru teikt, ka man par Raiņa skolu būtu siltas atmiņas, kā ir citiem, bet ar klasesbiedriem – Aivi un Smaidu Kokiniem, Sandri Jansonu un citiem – satiekamies katru gadu. Atceros, pirmajās klasēs mūs audzināja skolotāja Anna Rumba, bet vidusskolā Reķīte – matemātikas skolotāja Reķe, kas bija brīnišķīga un mūs visus saliedēja.
– Stāstījāt, ka Durbes palīgsaimniecībā arī vasarās strādājāt...
– Man bija trīspadsmit gadu, kad mēs uz mājiņu pārcēlāmies. Tagadējā Smārdes ceļa malā bija Durbes palīgsaimniecības lauki, un tur es vasarās ravēju bietes, kā arī strādāju par gani. Atceros, dzinu govis pa Milzkalnes ielu tālāk uz pļavām, un otra vieta bija uz Jauntukuma pusi – kreisajā pusē. Tur, kur pie dīķīša tagad ir tāda sabrukusi mājiņa, gājām algu saņemt. Vasarās dīķī peldējāmies, lai gan ūdens tur nebija tīrs, bet ziemā ar slēpēm laidāmies lejā pa pils kāpnēm – sniega bija tik daudz, ka varējām braukt no pašas augšas.
– Un ko darījāt pēc vidusskolas?
– Es nezināju, kur iet, kur mācīties, un tad mamma teica: “Līga, ej par piensaimnieku, un tu vienmēr būsi paēdusi!” Un tā es piensaimniecības skolā Rēzeknē apguvu piensaimniecību. Praksē biju Bauskas Piena kombinātā un turpat arī sāku strādāt. Sākumā biju strādniece siera cehā, bet vēlāk – meistare pilnpiena cehā un arī virsmeistare.
– Tad jau jūs labi zināt, kurš produkts tas labākais...
– Spēju saprast, kas ir kas. Protams, Bauskas pienotava, ja salīdzina ar Tukumu, bija mazāka, bet man toreiz šķita, ka mūsu kefīrs ir garšīgāks. Bijām mazs uzņēmums, bet varējām pilnīgi citādāk strādāt. Šķiet, ka tolaik pirmie sākām ražot jogurtu – pati izstrādāju receptes. Bija arī tāds produkts bifilīns. No Maskavas tika atvestas kultūras, bet to, kā tās aktivizēt, paši izpētījām – laboratorijā darbojos dienu un nakti... Produktam svarīga bija vienmērīga temperatūra, bet mums nebija iespēju tādu nodrošināt, tāpēc naktīs bija jāiet procesu uzmanīt. Par laimi, turpat pāri ielai dzīvoju – kopā ar citiem pienotavas darbiniekiem.
– Bauskā izveidojāt ģimeni?
– Jā, apprecējos ar vīru ukraini, piedzima meitiņas – Linda, kura nu jau ir citā saulē, un Inga. Dzīvojām, strādājām, meitenes gāja skolā; bijām arī savu mājiņu uzcēluši, bet 1998. gadā māsa Anda uzaicināja mani par kafejnīcas “Karē” vadītāju. Es ilgi domāju. Man patika meistara darbs pienotavā, biju ilgus gadus tur pavadījusi, turklāt bērni vēl mācījās skolā, pēdējā klasē... Tomēr ģimenes dzīvē klājās šā tā, tāpēc pieņēmu lēmumu kļūt patstāvīga...
Un tad sākās jauns posms – kafejnīca, kur visu vajadzēja veidot no jauna. Vajadzēja iekārtas virtuvē, gribējās, lai ir skaists iekārtojums, jo Andai patika visu darīt ar vērienu, un viņai tas arī izdevās... Taču... nāca pārmaiņu laiks, kad viss juka un bruka. Privātā uzņēmumā, ja kaut kas atgadās – vienalga, vai tas ir kaut kas labs vai slikts –, ģimene vienmēr tiek iesaistīta, un tas rada lielu stresu. Turklāt mums ar māsu raksturi bija atšķirīgi, ne visā varēju viņai piekrist... Bet biznesā jau tā notiek. Kaut kādus mazos darbiņus kafejnīcas grāmatvedībā vēl darīju, bet pamatdarbā strādāju “Tukuma pienā” par bakteriologu. Nostrādāju līdz 2005. gadam un augustā aizbraucu uz Angliju.
– Kā radās šāda doma?
– Pazīstams cilvēks izstāstīja, ka ir darbs Anglijā, rūpnīcā, kur nodarbojas ar otrreizējo izejvielu šķirošanu, turklāt – tur strādājot latvieši. Teica, ka būs gan gultasvieta, gan darbs, gan alga. Atkal dzīvē bija pienācis brīdis izvēlei un pavērsienam. Domāju, domāju un pieņēmu lēmumu, ka būšu tur divus gadus. Tā kā meitenes studēja, vajadzēja naudu, tāpēc cerēju sapelnīt, turklāt tā, lai arī vecākiem varu palīdzēt. Mamma gan iebilda – teica, ka man tur atņemšot pasi, nemaksās, jo tolaik ar šādiem stāstiem bija pilnas avīzes, bet es saņēmos un braucu. Lai gan iepriekš pat lidmašīnā nebiju braukusi, kur nu vēl uz citu valsti, kur nekā nezināju...
– Aizbraucāt, kā noprotu, pilnīgi tukšā vietā...
– Aizbraucu uz Bilstonu, kur man parādīja jau saklātu gultu, un nākamajā dienā gāju uz darbu – nonācu latviešu, lietuviešu, poļu, ungāru vidū, kur sarunāties varēja krievu valodā. Ar darbu problēmu nebija, dažādas lietas bija ātri jāsašķiro – grāmatas, drēbes, trauki – viss, kas cilvēkiem mājās kļūst lieks. Bet valodu gan – tiklīdz kāds runāja angliski, man šķita, ka esmu kurlmēma, – ne es sapratu, ko man saka, ne spēju kaut ko atbildēt. Nezināju neviena vārda, jo skolā biju mācījusies vācu valodu. Tas man bija liels šoks. Iespējams, mājās nebiju visu tik reāli izdomājusi, varbūt biju dzīvojusi ilūzijās, bet – sperot vienu soli, tas aizved pie nākamā un atkal nākamā... Var teikt, ka jau pirmajā dienā sāku mācīties angļu valodu. Apmeklēju tādu kā skoliņu, kā vietējo komūnu pie baznīcas. Tur mācīja vienkāršu angļu valodu iebraucējiem. Sāku ar skaņām, burtiem, izrunu...
– Grūti...
– Tagad vairs nevaru pateikt, vai tas bija viegli vai grūti, bet – ja ir vēlme mācīties, tad tu to vienkārši dari. Katru pusdienas laiku pildīju mājas darbus, lūdzu citiem palīdzību. Tad vēl tādu telefonu nebija, kas tekstu varētu iztulkot. Mācījos saprast vārdu nozīmi, veidot teikumus, un, kad kādus piecus teikumus par sevi jau varēju uzrakstīt, gan skolotājam, gan pašam bija prieks.
– Teicāt, ka plānojāt aizbraukt uz diviem gadiem, bet prom bijāt piecpadsmit gadus... Te palika bērni, ģimene, draugi....
– Jā, gads pēc gada, un biju prom piecpadsmit gadus. Protams, viss vienmēr nebija tik vienkārši... Bet tas emocionālais fons, kāds te bija izveidojies, priekš manis nebija labs, un tas arī tik ātri neaizmirsās. Vecāki vēl bija abi, bet es biju izšķīrusies, un vajadzēja domāt par bērniem, par iztikšanu. Man daudzi Anglijā ir teikuši, ka man bija liela drosme ko tādu darīt, bet es to tā neuztveru. Es to uztvēru tā: lēmums ir pieņemts, durvis ir atvērušās, tālāk veras nākamās, nākamās... Tā bija kā dziedināšanās. Kā jau teicu, tik vienkārši tas nebija, un vienā brīdī sākās arī veselības problēmas – biju pārstrādājusies. Mums lika strādāt virsstundas, un tās reizēm ievilkās naktī, bet es nebiju tas cilvēks, kas pa naktīm var strādāt. Tāpēc vajadzēja kādu brīdi atpūsties, un es meklēju, ar ko nodarboties, un sanāca tā, ka meitas Latvijā gāja uz jogu un tā ieinteresēja arī mani.
– Jūsu sociālajos tīklos atradu afišu, kur Anglijā aicināt uz jogas nodarbībām ar vārdiem: “Mana misija ir mainīt pasauli, dodot cilvēkiem līdzekļus, lai izmainītu sevi. Mana vīzija ir padarīt šo pasauli vieglāku, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu dzīvot veselīgu dzīvesveidu.”
– Tā ir dru jogas misija. Dru joga ir īpaša jogas sistēma, kas ir pieejamamāka ikvienam vecumam un sagatavotības līmenim. Viss sākās, kad atradu savu skolotāju. Apmeklēju jogas nodarbības komunikācijas centrā, kur tās vadīja indieši. Reiz nodarbību vadītāju aizvietoja dru jogas skolotāja, un man ļoti iepatikās tas, kā viņa strādāja. Kad to pateicu, viņa uzaicināja mani uz dru jogas centru. Pa dienu strādāju, pēcpusdienā gāju uz šo centru. Sākumā palīdzēju dārzā, tad piedalījos nodarbībās un pamazām integrējos. Tur visi runāja angliski, un tas man palīdzēja – bija jārunā. Man lika skaļi lasīt grāmatas, palīdzēja, ja ko nesapratu, un iedrošināja.
– Un apguvāt jogu tik labi, ka varējāt to pasniegt?
– Es mācījos un mācīšanas praksi nostiprināju, strādājot ar citiem, bet paralēli mācījos jogas skolotāju kursos divarpus gadus, turklāt divreiz. Sešpadsmit biezas grāmatas izlasīju, lai varētu nokārtot dažādus pārbaudījumus, bet... pirmajā reizē nenokārtoju pārbaudījumu par muguras tēmu. Šis darbs bija jāiesniedz angļu valodā, turklāt datorā, bet man nebija tik daudz laika un arī prasmju, lai izdarītu, kā tika prasīts. Un tad nu mācījos otrreiz un vienlaikus iestājos Volverhamptonas koledžā, lai mācītos angļu valodu. Tā bija programma cilvēkiem ar citu dzimto valodu, un es tajā biju vienīgā latviete un, domāju, arī visvecākā – man jau bija piecdesmit. Tur ieguvu Kembridžas sertifikātu lasīšanā, rakstīšanā un spelingošanā. Mācības bija par maksu, bet, tā kā saņēmu minimālo algu, daļu izdevumu valsts sedza. Un tad ieguvu arī jogas skolotāja sertifikātu. Tas viss tā ļoti labi salikās kopā, un es arī novērtēju iespēju, kas man bija dota. Varu teikt, ka joga mani mainīja un izveidoja par citu cilvēku.
– Kas mainījās?
– Mainījās uzskati – vispirms jau nosacījums nevērtēt sevi un citus. Patiesībā nevērtēt sevi ir pats grūtākais. Joga man palīdzēja dzīvot vieglāk – un tiešām es to arī spēju. Nolēmu nestrādāt virsstundas un necentos par katru cenu nopelnīt vairāk, un, ziniet, es ieguvu daudz lielāku prieku par savu darbu. To arī dru joga māca – atvērt sirdi, darīt visu no sirds, un, ja to ievēro, skatījums uz dzīvi kļūst plašāks. Spēju citus saprast labāk. Ja kāds cilvēks ir dusmīgs vai ko dusmīgi pasaka, iespējams, kāds notikums viņu uz ko tādu bija mudinājis, bet tā ir viņa problēma, mans uzdevums ir to neuztvert personīgi.
– Gan jau kāds arī jums nodara pāri, un jūs tiešām spējat nedusmoties?
– Spēju – ar iekšēju sarunu. Parasti jau dusmas uznāk, kad kāds ko pasaka acīs, un tad gribas lekt pretī un kaut ko teikt, bet ir svarīgi nogaidīt... Man ir interesanti saprast, par ko es dusmojos – kas ir tas, kas to izraisīja un kāpēc. Un, kad visu pārdomāju, secinu, ka nav par ko dusmoties.
– No jogas viedokļa raugoties, – vai agresija izraisa agresiju?
– Varētu tā teikt. Ja es visas savas dusmas, kas man iekšā sakrājušās, šaušu uz āru vai, vēl trakāk, uzbļaušu kādam, tad to pašu dabūšu pretī. Ar ko ejam, to arī saņemam. Nu padomājiet – varbūt tam cilvēkam, kas ir dusmīgs, gluži vienkārši sāp mugura un viņš visu nakti nav gulējis... Bet nebija viegli visu to saprast, gāju soli pa solim. Pareizāk, tie bija tādi pavisam maziņi bērna solīši. Un tad saprašana, ka, neraugoties uz vecumu – esi jauns cilvēks vai piecdesmit, sešdesmit gadus vecs vai vēl vecāks –, vari visu mainīt. Esmu tam izgājusi cauri, mani visu laiku ir iedvesmojuši, tāpēc mēģinu iedvesmot citus. Ja kāda jauna ideja nāk priekšā un ja tu to vēlies, nebaidies, nesaki uzreiz nē, pamēģini vienu, otru vai trešo veidu, kā savu ideju sasniegt.
– Jūs darbojāties arī citās organizācijās...
– Meklēju vietu, kur savas zināšanas izmantot, un atradu latviešu skoliņu, kur nāca gan bērni, gan viņu vecāki; kopā svinējām svētkus. Vienu brīdi dziedāju Birmingemas latviešu korī, kur satiku daudz latviešu.
– Bet pēc piecpadsmit gadiem atgriezāties...
– Bija laiks. Ģimenei vajadzēja atbalstu, un, kad znots teica, ka man jābrauc mājās, tā arī darīju. Atlidoju 2021. gadā ar pirmo atļauto lidojumu pēc kovida. Atceros, vēl divas nedēļas bija jāpavada izolācijā, un es dzīvoju saimniecības ēkas bēniņos. Bija vasara, un man pat patika.
– Nebija grūti atkal iejusties?
– Bija. Garīgajā ziņā. Anglijā visi, ar ko es kontaktējos, bija atbalstoši un to, ja kādam bija vajadzīga palīdzība, saprata bez liekām runām. Pati to biju piedzīvojusi, tāpēc centos palīdzēt citiem. Te viss bija citādāk – katram savas problēmas, un katrs pats meklē risinājumu...
– Jūs esat pāragri zaudējusi tuvus cilvēkus. Vai joga palīdzēja ar to tikt galā?
– Meitas Lindiņas aiziešana bija liels pārdzīvojums. Ja nebūtu bijis jogas, ja nebūt to cilvēku apkārt, nezinu, kā es to pārdzīvotu. Tieši mani jogas skolotāji atbrauca uz darbu un paziņoja, ka viņas vairs nav... Bet māsai Andai biju blakus līdz pēdējai dienai. Cilvēki it kā aiziet, bet sirdī šī saikne ar tuvajiem paliek, tikai vairs ne sazemējumā, bet tā paliek sirdī vai tādā garīgā līmenī. Kā saka joga: arī šūnām ir gudrība. Un vēl esmu sapratusi – ja mēs neizdarām pareizās lietas pareizajā laikā, tās vairs nevar mainīt. Ja atsakāmies no izdevības, kas mums dota, otras tādas var vairs nebūt.
– Sanāk, ka ar jogu var palīdzēt sev.
– Noteikti. Mēs visi sākam ar sevi.
– Pārsteidzoši, ka pēc atgriešanās tik ātri visur iesaistījāties – dejojat “Romantikā”, dziedat “Noskaņā”, darbojaties pensionāru biedrībā...
– Un mācos arī koklēt. Anita Mičule ir noorganizējusi ansambli “Spārītes”, kurā esam četras dalībnieces: Anita, Inga Kalvāne, Daiga Eglīte un es. Esam pat piedalījušās koncertos un Pasaules koklētāju nometnē Vaidavā. Teikšu tā: Anita var un spēj visu. Viņa spēj tik ļoti iedvesmot!
– Un kā ar jogu? Vai arī to mācāt?
– Jā, mācu vienu grupu pie Zanes Mauriņas jogas studijā. Vēl mani paaicināja uz bērnudārzu “Pepija”, un vēl “Ligzdā” izveidojusies grupa. Cilvēki arvien vairāk domā par savu veselību un savu ķermeni.
– Droši vien daudzi izvēlas jogu sāpju dēļ. Ko jūs ieteiktu?
– Vispirms ir jāsaprot, kas rada sāpes, un to var noskaidrot, aprunājoties ar ārstu. Kad cilvēks atnāk uz jogu, es viņam iedodu aptaujas lapu, kurā vēlos noskaidrot, kāds ir asinsspiediens, kādas operācijas bijušas, kādas ir sāpes – kaulu, locītavu –, vai ir menopauze, jo joga ir kustības bez sāpēm. Kustības ir ļoti svarīgas, bet visam jānotiek pakāpeniski – sākumā pastiepjamies nedaudz, tad vēl un vēl... Ir svarīgi iedrošināt cilvēku un dot instrumentus, lai viņš varētu mainīt sevi, bet pirms tam ir sevi jāiepazīst. Jogas mācība ļāva saprast dažādas likumsakarības – kāpēc ar cilvēku notiek tā vai citādi –, palīdzēt mainīt domas, jo, iespējams, tieši tāpēc kaut kas sāp... Jā, mēs nevaram sevi mainīt uzreiz, vienā mirklī, bet varam to darīt pakāpeniski un apzināti. Un, protams, lai spētu palīdzēt, arī pašai visu laiku jāmācās.
– Joprojām braucat uz Angliju?
– Divas reizes gadā braucu uz dru jogas centru. Arī tagad novembrī došos uz retrītu Anglijā un Portugālē, kas ir šādām praksēm brīnišķīga vieta. Reiz bijām jogas retrītā Bārdsi salā Velsā, kur nav elektrības, – dzīvojām senās klostera telpās. Arī tā bija īpaša pieredze.
– Jūtat sevī spēku visu to darīt?
– Tā ir mana atbildība, lai enerģiju un gudrības, kas man ir iedotas, nodotu tālāk. Es nemaz nedrīkstētu sēdēt mājās, ļaujot, lai tās nomirst līdz ar mani. Man ir jādara, tāpēc visur, kur eju, cenšos visu to labāko nodot tālāk. Taču, to darot, esmu guvusi dažādas mācības. Sākot praktizēt kā skolotājai, man arvien prātā bija dažādas instrukcijas, bet laiks, ko pavadīju kopā ar māsu, lika uz visu paskatīties citādāk. Viņai šķita, ka esmu tāda pārpozitīva, un tad es sapratu, ka ir nevis gudri jāizsakās, bet ar sapratni un mīļumu zināšanas jāpadara pieejamas ikvienam. Mums visādi gāja, jo Andai bija savs redzējums, bet tieši ar to jau mēs esam vērtīgi. Katrs esam veidots no saviem zvaigžņu putekļiem, katrs no savas planētas, katram ir savi skolotāji... Un viss, kas ar mums notiek, arī ir atšķirīgs.
– Festivāla “Zelta ritmi” rīkotāji bija publicējuši jūsu teikto: “Kad man bija divdesmit, neko neņēmu nopietni, nedomāju, ka kādreiz novecošu, – biju skrējienā un domāju, ka tas ir uz mūžu. Savos sešdesmit astoņos gados varu teikt, ka dzīvē ir gan augšas, gan lejas un ka dzīve paiet neticami ātri.”
– Jā, tajā festivālā bija jāpiedalās tādā kā aptaujā, un es uzrakstīju to, ko arī domāju – dzīve tiešām paiet ātri, bet es gribu vēl daudz iespēt. Tā pirmā dzīves daļa tiešām paskrēja neapzināti, bet, kad dzīve kļūst apzinātāka, kad sāku saprast likumsakarības, dažādas veselības lietas, sapratu, ka varu iesaistīties un palīdzēt. Mēs varam sevi mainīt. Jā, tas nenotiks uzreiz, bet pakāpeniski tas ir iespējams.
