Laimīgais Laimonis ^{Apriņķis.lv}

Pa šo zemīti Laimonis staigā jau pilnus astoņdesmit divus gadus. Viņa ikdiena paiet, rūpējoties par bitītēm, iegūstot un gatavojot biškopības produktus un darot citus ikdienišķus darbus, kādu lauku īpašumā nekad netrūkst, un vienmēr mērķtiecīgi plānojot nākamo braucienu uz kalniem. Kalni ir vilinājuši un aicinājuši Laimoni jau vairāk nekā piecdesmit gadus, un viņš šim aicinājumam ir atsaucies, ceļošanu uz kalniem padarot vienlaikus par savu profesiju un aizraušanos.

Laimonis dzimis kara laikā tepat Braslavā, pāris kilometru no vietas, kur tagad rit mūsu saruna. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad Latvijā sabrauca poļu laukstrādnieki, viens no tiem apprecēja latvieti, kura tolaik bijusi dienesta meita pie saimnieka. Piedzimuši četri bērni, vecākais no tiem – Laimonis. Poļa un latvietes laulība gan pēc kāda laika izjukusi, un Laimonis, kā vecākais dēls uzņemoties atbildību par ģimeni, darījis visus lauku darbus bez kurnēšanas. Četrpadsmit gadu vecumā jau pats kāvis cūku, rūpējies par aitām, vistām, mācējis art zemi ar arklu. Māte, siena vezumam krītot, salauzusi kāju. Tā neveiksmīgi saaugusi, un viņa vairs nav varējusi ne purvā ogās iet, ne mežā. Arī tas tad nu palicis Laimoņa ziņā. Vai tolaik Laimonis varēja nojaust, ka šis smagais rūdījums viņu veidos par lielisku vadītāju, kurš fiziski un emocionāli smagos apstākļos neapjuks un pratīs grupu droši vadīt kalnup un tikpat droši arī atpakaļ? Un kā tad vispār šī mīlestība uz kalniem aizsākās?

– Mans kalnu stāsts sākās 1970. gadā. Es mācījos vidusskolā Valmierā, un tur bija tāds skolotājs Imants Sietiņsons, kurš, kā es zināju, kāpj kalnos. Vienu reizi ap Ziemassvētkiem es viņam jautāju: “Kā es varu uz kalniem tikt?”, un viņš teica: “Gribi uz kalniem? Nu tad braucam! Nākamā vasarā varēsim braukt.” Pienāk februāris, un viņš mani aicina uz semināru. Bet tas bija instruktoru seminārs. Es brīnos: “Kas es par instruktoru, ja vispār neesmu bijis kalnos?” Viņš atbild: “Tur puse grupas būs tādi, kas nav kalnos bijuši.” Seminārā darīju visu ar lielu rūpību un atbildību, arī citiem palīdzēju. Pēc semināra vēl izgājām mācību pārgājienu. Un tad Imants man teica: “Rēķinies, ka tava dzīve būs saistīta ar grupu vadīšanu.” Un, jā, no 1974. gada es ar to esmu nodarbojies.

– Bet kāpēc tieši kalni?

– Varbūt, ja būtu ar ko citu iesācis, tad būtu citādi, bet, teiksim, ūdeņi, upes, – tur vairāk ir to zemūdens akmeņu, svukārt kalnos – jo tu labāk pārzini situāciju, jo drošāk. Bet tepat Latvijā viens no skaistākajiem dabas objektiem ir purvs. Man netālu no mājas Vilzēnu purvā ir dzelvīte, un tur lāceņu laikā zied ūdensrozes [Laimonis rāda ierāmētu foto pie sienas. Savukārt, ja purvu skatās no augšas, kā tas redzams arī “Google Earth” kartē, tad purva dzelve atgādina Latvijas kontūras, – I.V.].

Laimonis ilgus gadus nostrādājis Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, un kāpšana kalnos viņam palīdzējusi izvēdināt piesārņotās plaušas. Paralēli darbam rūpnīcā Laimonis strādājis ceļojumu aģentūrā “Impro” par grupu vadītāju. Bet vēl pirms tam… Ne jau vienmēr bijis tik viegli atrast līdzekļus ceļošanai, jo nav taču noslēpums, ka tālie braucieni kaut ko arī maksā. Laimonim gribējies tikt uz Kamčatku, un īstā brīdī arī ticis piespēlēts kalnos kāpējam atbilstošs veids, kā nopelnīt naudiņu.

– 1983. gadā vajadzēja Valmieras Sīmaņa baznīcas torni krāsot. Bija skārda jumts, tas bija aprūsējis, un vajadzēja krāsot. Tornis aptuveni četrdesmit astoņus metrus augsts. Man teica: “Tu taču pa tiem augstumiem esi pieradis, ar virvēm...” Tad mēs divatā ar Visvaldi Skrastiņu striķos karājāmies un krāsojām. Uzklājām kādus simt divdesmit kilogramus krāsas. Bija tāds aktieris Uldis Koškins, tas stāvēja pie Valmieras teātra un skatījās, kā strādājam, un pēc tam teica mums: “Zēni, tik briesmīgi izskatījās! Jums kaut kādu tīklu vajadzēja.”

Saņēmis atalgojumu, es Dainai, savai sievai, teicu: “Tā nauda būs Kamčatkai!” Kamčatkā ir tāda geizeru ieleja. Tur mēs kādos četros vulkānos kāpām. Viens no interesantākajiem vulkāniem bija Bezimjannijs. Tas bija apklusis līdz piecdesmitajiem gadiem, bet tad – ar sprādzienu… Sāka vibrēt un notīrīja kādus piecsimt hektārus mežu. Kad mēs tur bijām, viņš birdināja akmeņus laukā.

– Kalnos kāpšana ir gana liels izaicinājums, tam vajadzīga laba fiziskā sagatavotība. Kā jūs aprēķināt savu spēku un veselības stāvokli, lai saprastu, kādos kalnos var kāpt, un ko jūs ieteiktu iesācējiem?

– Nekad nevajag pārāk lielu grūtības pakāpi uzreiz paņemt, vajag sākt ar ko vieglāku. Kaut vai pastaigāt... Kad sāku kāpt kalnos, es pirms tam nodarbojos ar orientēšanos. Vajag pirms tam drusciņ pakustēties, kaut vai purvu izbrist vasarā. Nevajag sasteigt. Var sākt, piemēram, ar Norvēģiju – tur augstākā virsotne ir Galhēpigens [2469 metri virs jūras līmeņa, – I.V.].

Mēs Nepālā Manaslu kalnam apkārt gājām, un jaunieši, kas nekad nebija četrtūkstoš metru augstumā bijuši, man jautāja: “Kad tā kalnu slimība sāksies? Kad būs slikti?” Bet, ja tu normāli sevi aklimatizē, pieradini pie augstuma, tad kalnu slimības līdz pat seštūkstoš metru augstumam nav. Skābekļa trūkumu gan sāk just jau pie četrtūkstoš metriem, bet, līdz tiem četriem tūkstošiem palēnām uzkāpjot, cilvēka organisms pielāgojas augstumam. Mēdz gan būt tā – tu naktī guli un elpo, kā tu parasti elpo, un tad pamosties no elpas trūkuma, uzlec sēdus un strauji kamp gaisu. Jo skābekļa ir mazāk, un, elpojot tikpat sekli, kā vienmēr, tā nepietiek. Bet pēc brīža jau organisms pielāgojas, pat asins sastāvs mainās, un sarkanie asinsķermenīši labāk uzņem skābekli no retinātā gaisa. Lai pieradinātos, ir svarīgi nevis uziet kalnā un uzreiz gulēt, bet uziet un vēl kustēties. Pakāpt zemāk un atkal kāpt augšā. Tad, kad iet piectūkstoš metru augstumā un pāri, tas jāsasniedz piecās līdz septiņās dienās.

– Kāpjot kalnos, droši vien ir svarīgi labi pazīt savus grupas biedrus, lai viņiem varētu uzticēties. Vai kādreiz ir bijis tā, ka cilvēks piesakās, bet jūs jūtat, ka nebūs, ka nevajag viņu ņemt līdzi?

– Ļoti reti gadās, ka ir kāds ņerga līdzi. Parasti jau tie, kas kāpj kalnos, zina, uz ko viņi iet. Jāsaka tā, ka ar mani grupās vienmēr ir bijuši kolosāli un atsaucīgi cilvēki.

– Kalni nepiedod paviršību?

– Jā, kalni paviršību nepiedod. Ir gadījies, kad ir lauztas rokas un kājas, jo, kad sievietei nāk tuvu pie piecdesmit, viņa nekontrolē kaulu stiprību. Paklūp – un kāja pušu!

– Kā tas ir – nekontrolē? Nevar jau zināt, cik tie kauli stipri...

– Osteoporoze. Vajag ārstēt to. Zāles ir priekš tā. Bet galvenais – nekad nevajag pārsteigties. Bīstami jau ir tad, kad iet nopietni, ar sasaitēm. Tie maršruti, kur ejam mēs, – nu, tur var pār kādu akmeni paklupt, bet nekas nopietns.

– Vai, kalnos kāpjot, gadās arī kādas nesaskaņas?

– Jā, bet, ja kādam kaut kas ir, nu nesprēgā uzreiz! Vajag normāli, ar pacietību. Viss ir nieki! Kādreiz jaunie šitā un tā... Gan tu sapratīsi drīz. Es nekad neesmu uz asumiem. To esmu ar gadiem iemācījies. Ar mieru visur.

– Vai kalnos kāpšana ir dārga?

– Piemēram, Nepālas braucienā visdārgākais bija ceļš uz turieni. Ap tūkstoš eiro maksāja lidmašīnas biļete. Lidojām maršrutā Rīga–Stambula–Deli–Katmandu. No Katmandu lidojām uz Luklu – tās lidlauks tiek uzskatīts par bīstamāko pasaulē [Luklas lidlauka skrejceļš ir ļoti īss – 527 metri; tas prasa no pilota augstu profesionalitāti, ar lidmašīnu paceļoties un nolaižoties. Arī pats lidojums ir bīstams, jo lidmašīnai, manevrējot starp kalnu grēdām un ielejām, ir ierobežota lidojuma trajektorija, – I.V.]. Apkalpošana un viss pārējais, ko mums vajadzēja, maksāja vēl kādu pusotru tūkstoti, tātad viss brauciens kopā izmaksā aptuveni divarpus tūkstošus. Nav noslēpums, ka nākamajam gadam jau arī daļēji ir saplānots maršruts, un no tās grupas kādi desmit cilvēki jau ir pieteikušies nākamam rudenim. Šajā deviņpadsmit cilvēku grupā kāda puse bija to, ar kuriem jau daudzus gadus esmu kopā gājis.

– Kam jābūt kalnā kāpēja mugursomā?

– Svarīgi, lai ir viss vajadzīgais siltumam, lai no lietus būtu pasargāts, pretapdeguma krēms, saulesbrilles, higiēnas piederumi, lai sevi sakoptu, un, kas ļoti svarīgi, – labi zābaki, lai var pa sniegiem staigāt un nebūtu tā, ka vienā brīdī tie izšķīst. Ar ēdienu ir tā: mēs, piemēram, tagad, kad bijām, brokastis, pusdienas un vakariņas ēdām viesu namos, kur ir tā sauktais restorāns (to gan par restorānu grūti nosaukt). Kādreiz, kad gājām kalnos, nesām paši līdzi. Piemēram, Altajā mēs gājām pat uz mēnesi, un tad ir jārēķinās, ka pie tās slodzes cilvēks patērē vairāk kaloriju, nekā mājās sēžot. Pats minimālais, ar ko cilvēks var iztikt, ir astoņsimt gramu pārtikas dienā.

– Nupat esat atgriezies no Nepālas. Kā jums tur gāja? Ko labu redzējāt, ko gardu ēdāt?

– Pašiem nepāliešiem viens no iecienītākajiem ēdieniem ir dal bhat [šī ēdiena sastāvā ir tvaicēti baltie rīsi, lēcu zupa, dārzeņu karijs, marinēti gurķi, klāt var būt pievienota gaļa, – I.V.]. Tūristu maltītēm viņi pamatā gatavo visādus rīsu ēdienus un olas – ceptas, vārītas, omletes. Viņi ēdienu cenšas gatavot tādu neitrālu, lai der visai pasaulei.  Bet nu tur visādi gadās – reizēm ir garšīgi, reizēm tā ūdeņaini. Es gan neesmu rīsu cienītājs... bet galvenais, ka esi paēdis.

Lielākā nozīme ir ceļa biedriem. Katru reizi, kad es ar tiem cilvēkiem kopā eju, – tas ir kolosāli, tie ir kā savējie. Tur nenoslēpsi savas vājības, tad, kad iet grūti, tad sprāgst vaļā. Visvairāk es pārdzīvoju par dažiem, kam gāja smagi. Es jau pirms braukšanas teicu, ka nebūšu tas švakākais.  Grupā bija deviņpadsmit cilvēki. Trīs paši nesa savas mantas, pārējiem bija porteri – nesēji. Vietējie nesēji par samaksu uznes mantas kalnā, katrs nes divu cilvēku mantas, nostiprinot tās ar pieres lentēm. Kā viņiem spranda un kakls iztur, es nezinu.

Mūsu mērķis Nepālā bija Everesta bāzes nometne. Kādu nedēļu nodzīvojām uz pārejas piectūkstoš metru augstumā. Šoreiz mūsu augstākais punkts bija piectūkstoš piecsimt četrdesmit pieci metri. Aizgājām uz Everesta bāzes nometni, tad uz pāreju, bet vienā brīdī mums priekšā bija izveidojies ledājs, un es sapratu, ka tālāk iet ir bīstami, – teicu grupai, ka jāgriežas atpakaļ. Aiz mums bija viena ķīniešu grupa, tie arī redzēja, ka vedu grupu atpakaļ, un sekoja mūsu piemēram.

– Droši vien saraksts būtu garš, un tomēr – kādos kalnos esat bijis, kādas ir jūsu augstākās virsotnes?

– Ārpus Eirāzijas neesmu bijis, bet Sajāni, Altajs, Tjanšans, Pamirs – tur ir būts. Nepālā ir astoņi astoņtūkstošnieki, septiņus no tiem esmu redzējis. Augstākā virsotne, kur esmu uzkāpis, ir Monblāns [Alpu kalnu augstākā virsotne, 4808 metrus augsta, – I.V.], tur esmu uzkāpis četras reizes, tomēr augstums nav mans mērķis. Es izbaudu pašu procesu. 1981. gadā mēs izgājām pārgājienu Altajā, ar kuru dabūjām Latvijas PSR zelta medaļu kalnu tūrismā, arī mana sieva Daina tur bija.

Sarunas gaitā Laimonis bieži piemin savus četrus bērnus – Inesi, Gati, Andi un Baibu – un palepojas ar astoņiem mazbērniem. Un tur patiešām ir, ar ko lepoties, – gan bērni, gan arī vairāki mazbērni ieguvuši labu izglītību: meita Baiba strādā Briselē, dēls Gatis no Eiropas Komisijas nosūtīts darbā uz Dušanbi Tadžikistānā, man tiek rādīts foto, kur viena no mazmeitām, paukošanās čempione, stāv uz pjedestāla, saņēmusi medaļu. Bet īpaši aizkustinošs šķiet stāsts, kā Laimoņa vecākā mazmeita lūgusi, lai vectēvs viņu uzved kalnā.

– Mazmeita, kad beidza vidusskolu, teica: “Man citas dāvanas nevajag, gribu ar vecotēvu uz kalniem!” Mēs ar “Impro” bijām vienā braucienā uz Aostu [pilsēta Itālijā, Alpu rietumos, – I.V.], braucām ar pacēlāju augšā, un mazmeita prasīja: “Tu mani uzvedīsi Monblānā?” Es atbildēju, ka gan jau kādreiz uzvedīšu. Gāja gadi, un viņa nevarēja vien sagaidīt: kad tas būs, kad tas būs? Man vasarā bija pieci seši braucieni ar “Impro”, visa vasara aizņemta. Bet vienā reizē man atbrīvojās grupā vieta, un es teicu: “Braucam!” Tad es viņu kalnos mācīju – kā rīkoties, kā drošināt, kā sevi nodrošināt. Kad bijām uzkāpuši trijās virsotnēs, es teicu: “Nu mēs esam gatavi Monblānam!” Un tā tieši Latvijas simtgadē 2018. gadā kāpām Monblānā – man bija septiņdesmit pieci, viņai divdesmit pieci, kopā simts!

– Jūsu gados jums ir apbrīnojama enerģija! Vai tiešām gadu nasta nemet kādus šķēršļus?

– Man pirms pusotra gada bija gūžas operācija, ielika gūžas protēzi, bet viss kārtībā – jūtos kā jauns puika! (Smejas.) Man netraucē.

– Un uzturs? Varbūt ļoti pareizi ēdat?

– Es ēdu to, kas man garšo. Mans organisms zina vislabāk, ko man vajag, – ja man kaut kas negaršo, tad man tas nav vajadzīgs! Kaut vai citrons – liekas skābs pēc traka, bet, ja tev kādreiz no tā kaut kas ir vajadzīgs, tad pilnīgi siekalas saskrien mutē. Ceļos no rīta sešos, tūlīt iekurinu plīti un ķeros pie brokastu gatavošanas, sagriežu salātiņus; vakarā gan tā mazāk ar ēšanu, bet no rīta pirmais, ko daru, – paēdu.

Turpat blakus viesistabā žāvējas bišu maizītes vērtīgie graudiņi, un, atbildot uz manu jautājumu par to, kā šis brīnums top, Laimonis stāsta: “Bitīte ienes šūniņā ziedputekšņus, ar saviem fermentiem apstrādā, noblīvē. Tad notiek pienskābā rūgšana, tādēļ nedaudz ir rudzu maizes garša. Sašķeļas celuloze. Ziedputekšņiem ir celulozes apvalks, un cilvēks spēj izmantot tikai trīsdesmit procentus no to labuma, bet bišu maize ir apstrādāta tā, ka cilvēkam viegli uzņemt tās labumu.” Laimonim šobrīd ir simt divdesmit bišu saimes un jau no pavasara un visu vasaru darbu ir daudz, jo ik pēc četrām dienām pie katra stropa ir jāpieiet.

– Kas jūs uzvedināja uz bitēm?

– Kaimiņam bites izspietoja augstu ozolā. Viņš pats nebija gatavs tām kāpt pakaļ, atmeta ar roku, bet es uzliku trepes un rāpos augšā tām pakaļ. Bites man sacaurumoja degunu un zodu, bet es viņas dabūju. Vēlāk kaimiņš pie manis atbrauca ar traktoru un atveda man stropu ar visām bitēm iekšā: še, ņem, darbojies!

– Un rokas nekad nenolaižas?

– Kad reizēm kaut kas neizdodas, tad ir drusku škrobe, bet es saprotu, ka neviens to manā vietā nedarīs.

– Kā jūs sadzīvojat ar savu vārdu?

– Ļoti labi. Es domāju, ka mans vārds veicina laimīgumu. Ar to, ka es iesaistījos tūrismā, es esmu laimīgs, man tik labi cilvēki ir apkārt!

– Kā jūs šobrīd jūtaties Latvijā?

– Tikai pozitīvi. Visam ir jāattīstās. Atpakaļceļa nav. Kādi bija padomju laiki... nedod dievs, tos atpakaļ!

– Es vēl prātoju par to kalnos kāpšanu… Kāpēc gan darīt kaut ko, kas ir grūti?

– Bet vai negribas pierādīt sev, ka es tomēr varu?

– Ko jūs novēlētu tiem, kam ir grūti piecelties no dīvāna?

– Piespiest sevi. Piespied sevi – nākamā rudenī brauc mums līdzi! Iedošu tev atlaidi. Nopietni!

– Mans lielākais kalns ir bijis Skaņaiskalns Mazsalacā...

– Nekas! To tu nevienam nesaki!

Es tieku apdāvināta ar bišu maizi medū un kaut ko vēl vairāk – ar iedrošinājumu celties, tiekties un pūlēties, ar iedvesmu priecāties. Mēs vēl apskatām lepni atjaunoto dzīvojamo māju, kuru Laimonis nopircis, kad tā bijusi ļoti bēdīgā stāvoklī – sniegs pa spraugām putinājis iekšā –, bet nu tā ir silta un droša. Ielūkojamies arī mazajā namiņā, kur bišu stropi iebūvēti tā, ka cilvēks var gulēt un klausīties bišu zumēšanu, sajust, kā stropi vibrē no dzīvības, bet pašas bites iekšā namiņā netiek, jo stropa izejas ir uz ārpusi. Šajā namiņā šovasar padzīvojies arī tamils Hira no Nepālas. Laimonis jau sen viņu aicinājis uz Latviju, jo Hira vairākus gadus ir bijis tas, kurš uzņemas ceļojumu organizatorisko slogu Nepālas pusē, uzņemot Laimoni ar grupu. Nu beidzot tamils no trīsdesmit miljonu valsts Nepālas atbraucis uz Latviju un bijis stāvā sajūsmā: “Ak dievs, kas te par plašumiem!”

Atvadoties Laimonis man atgādina, ka gaidīs mani nākamā gada rudenī ekspedīcijā uz Himalajiem... Es gan klusībā nodomāju, ka varbūt tomēr sākšu ar to Vilzēnu purvu lāceņu laikā un dzelvīti, kuras Latvijas kontūrās zied ūdensrozes.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija. Projekts "Iedvesmai nav vecuma" tapis sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".