Linda Mocebekere – laimes eņģelis no Ādažiem ^{Apriņķis.lv}

Jau pirmajā reizē – milzīga atsaucība

Pirmoreiz akcija “Laimes eņģeli” notika 2014. gadā, kad ādažniece sajutusi vēlmi palīdzēt citiem cilvēkiem. “Es nevaru to izskaidrot, vienkārši kādā brīdī sajutu impulsu – sagribējās palīdzēt tieši vientuļajiem senioriem. Sāku internetā meklēt informāciju, varbūt kāds jau to dara, taču neko neatradu. Nolēmu, ka pati varu to organizēt. Atradu pansionātu Rīgā, publicēju ziņu “Facebook”. Biju izdomājusi – ja neviens neatsauksies, pati visu sapirkšu un aizvedīšu ar autobusu un vilcienu, jo tobrīd autovadītājas tiesību man nebija. Taču atsaucība bija milzīga, tas mani pārsteidza,” atklāj Linda Mocebekere.

Pārsteigums psihoneiroloģiskajā pansionātā

Šo vairāk nekā desmit gadu laikā Linda piedzīvojusi arī vairākus pārsteidzošus gadījumus, un viens no tiem bijis notikums psihoneiroloģiskajā pansionātā, kur viņa viesojusies. “Tur bija cilvēki ar ļoti lieliem garīga rakstura traucējumiem. Pēc koncerta es iegāju katrā palātā. Dodoties prom, mani pasauca kāda omīte, kura nerunāja, taču ar žestiem rādīja, ka viņai radio vajag uzstādīt pareizo frekvenci. Pēc tam, kad biju to izdarījusi, viņa pateica paldies un nosauca manu kristāmo vārdu, kuru neviens nezina. Centos iebilst, ka mani sauc Linda, bet viņa vēlreiz nosauca kristāmo vārdu. Tas bija ļoti savādi. Pēc tam sociālā darbiniece man jautāja, kur es biju. Pastāstīju, ka mani pasauca kāda sieviete, es viņai palīdzēju, un viņa man pateica paldies. Sociālā darbiniece bija pārsteigta: “Linda, viņa nerunā jau gadiem!” Kā nerunā? Es taču dzirdēju, kā viņa man pateicās,” iespējams, vienu no pārsteidzošākajiem gadījumiem atklāj Linda.

Neskatoties uz sabiedrības stereotipiem par šo sabiedrības grupu, Lindai patikusi arī viesošanās bezpajumtnieku nakts patversmē “Gaiziņš”. “Mēs visi esam cilvēki, un katram var būt krīzes situācijas dzīvē. Katram ir savs stāsts, kāpēc viņš nokļuvis patversmē. Aprunājos arī ar kādu vīrieti, kurš atklāja, ka viņam reiz bijis viss – uzņēmējdarbība, sieva, bērns. Taču bizness sabrucis, sieva aizgājusi, un tā viņš nonācis šeit. Tas liek apzināties, ka varbūt mēs dzīvē reizēm nenovērtējam to, kas mums ir, – domājam, ka tā tas būs vienmēr. Vajag novērtēt to, kas mums dots, nezaudējot cilvēcību. Mēs nekad nevaram zināt, kur paši būsim pēc piecdesmit gadiem – varbūt pansionātā –, un priecāsimies, ka kāds mums atved piparkūkas,” saka ādažniece.

“Latvijas lepnums” – apliecinājums tam, ka jāturpina

Pēdējos gados Lindas aktīvā darbība “Laimes eņģeļos” bija nedaudz apsīkusi, jo piedzima meita un mūžībā devās tēvs. Tādējādi pēdējos četrus gadus viņa palīdzējusi senioriem, taču klusām un bez publicitātes, bet apbalvojums licis atkal aktivizēties. Pērn gada nogalē Linda bijusi pansionātos Inčukalnā, Mālpilī un Ādažos (privātajā pansionātā “Sirds osta”), kā arī pansionātā un bērnunamā Latgalē. Savukārt šo gadu Linda iesākusi, ar labdarības akciju “Laimes eņģeļi” un svētku koncertu viesojoties pie simt astoņdesmit piecām sirsniņām Daugavpils Sociālās aprūpes centrā, kā arī nododot dāvaniņas bērniem no Daugavpils daudzfunkcionālā sociālo pakalpojumu centra “Priedīte” un Daugavpils krīzes centra.

“Godīgi sakot, kad man pateica, ka esmu izvirzīta “Latvijas lepnumam”, es gribēju atteikties. Mums Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kuri patiešām dara lielas lietas un būtu pelnījuši šo apbalvojumu,” saka Linda, uzsverot, ka nejūtas pelnījusi balvu, taču vienlaikus novērtē atzinību. “Tas man ir apliecinājums, ka es visu daru pareizi. Paldies tiem cilvēkiem, kas iesaistās un palīdz! Akcija apvieno cilvēkus neatkarīgi no viņu nacionalitātes. Tie, kas grib darīt labu, tie arī dara. Bet ar labdarību noteikti nenodarbojas tāpēc, lai kāds pateiktu paldies.”

Vēl Linda saka: “Lai gan apbalvojums ir piešķirts man un balva ir pie manis, tā patiesībā ir ikvienam, kas piedalījās un piedalās “Laimes eņģeļos”. Vienlaikus balva ir stimuls, ka iesāktais ir jāturpina.”

Aizkustina arī citu laureātu stāsti

Ādažniece norāda, ka nav zinājusi, kas viņai pasniegs balvu, lai arī iepriekš tika izjautāta par to, kas viņai patīk. Kopīgajās brokastīs ar žūriju tās pārstāvji pat centušies radīt maldīgu iespaidu par iespējamo balvas pasniedzēju, tāpēc Linda kādu brīdi aizdomājusies, ka tā, iespējams, būs viņas pirmā skolotāja vai klases audzinātāja vidusskolā.

Runājot par “Latvijas lepnuma” ceremoniju, Linda atzīst, ka tas bija emocionāls notikums. “Negaidīju, ka sākšu raudāt, bet, godīgi sakot, biju jau noraudājusies, pirms pati uznācu uz skatuves, – par pārējiem laureātiem. Viens ir tas, ko cilvēki redz televīzijā, pavisam kas cits – būt uz vietas, izjust klātienes atmosfēru. Pirmoreiz redzēju arī man veltīto videosižetu, un tas, protams, aizkustināja.”

 Zīmīgi, ka balvu “Latvijas lepnums” saņēma arī Ainārs un Linda Eidoni, kuri savu profesionālo dzīvi veltījuši bērniem ar īpašām vajadzībām. Ainārs, kurš ir arī sertificēts Dr. Klauns, savulaik uzstājies arī Lindas organizētajā pasākumā, tāpēc Linda bijusi pārsteigta un sajūsmināta par to, ka arī viņš ir starp laureātiem. No šā gada laureātiem Linda izceļ arī Viju un Oskaru Nilles, kuri uzaudzinājuši septiņus savus bērnus, bet vēl aptuveni septiņdesmit vismaz uz laiku uzņēmuši savās mājās kā audžuģimene.

Senioru vēlmes ir pieticīgas, bet prieks – milzīgs

Informāciju par plānoto vizīti uz kādu no pansionātiem Linda publicē savā “Facebook” lapā, norādot katru tā iemītnieku un viņa vēlmes, ja tādas ir izteiktas. Dāvanas senioriem sagādā cilvēki ne tikai no Latvijas, bet arī Igaunijas, Norvēģijas, Spānijas un citām valstīm. Ar īpašām domām Linda atceras kādu Austrālijas latvieti, kura sagādājusi radioaparātus neredzīgo pansionātam – katrā istabiņā pa vienam.

Visbiežāk senioru vēlmes ir pavisam vienkāršas: kāds vēlas siltas zeķes, cits kafiju, vēl kāds pledu, saldumus, mīkstas čības, sejas krēmu, rokdarbu komplektu vai kalendāru. Starp neparastākajām dāvanām Linda piemin kažoku (kāda ģimene uzskatījusi, ka kādai seniorei tas noteikti noderēs), marinētus gurķīšus un akordeonu.

“Viena no jaukākajām lietām ir tā, ka cilvēki iedvesmojas no mana un citiem labdarības projektiem, vēloties veidot arī paši savus,” norāda Linda, piebilstot, ka “laba nekad nevar būt par daudz, jo, lai kā mēs gribētu, pilnīgi visiem cilvēkiem diemžēl nevarēsim palīdzēt”.

Linda atzīst, ka viņai ir īpašs prieks arī par Ādažu vidusskolas iesaisti viņas projektos. “Iepriekš Ādažu vidusskola izcepa aptuveni četrsimt piparkūku, šogad arī vāca dāvanas un saldumu paciņas. Paldies Milancejas kundzei un Dumpes kundzei par to, ka viņas māca bērniem palīdzēt citiem un dalīties ar savu sirds siltumu! Man ir liels lepnums, ka vieta, kur arī es savulaik mācījos, atbalsta šo akciju.”

Lai gan primāri Linda palīdz senioriem, vairākas akcijas notikušas arī bērnunamos un bērnu krīzes centros. Piemēram, Elejā pansionāts un bērnunams atrodas līdzās, tādējādi ir iespēja iepriecināt gan seniorus, gan bērnus un jauniešus.

Lielākā bagātība ir nevis mantās, bet cilvēkos

Cilvēki nav pieraduši un īsti netic, ka labu var darīt, neko neprasot pretī. “Man reizēm šķiet, ka seniori ir zaudējuši ticību labajam. Dažiem no viņiem šķiet, ka mēs to darām speciāli, lai iegūtu kaut kādu labumu sev. Mani tas ļoti sarūgtina, tāpēc nākas skaidrot, ka tas ir pilnīgi bez jebkāda zemteksta, ka ir cilvēki Latvijā, kas vēlas palīdzēt, un viņi to dara. Un tad sākt raudāt var arī pieauguši vīrieši,” saka Linda.

Kā pozitīvo piemēru Linda izceļ Lidijas tanti no sociālās aprūpes mājas “Atvasara” Vecumnieku pagastā. Lidijas tantei ir deviņdesmit gadu, un, kā uzsver Linda, “no viņas mēs visi varam mācīties, ka, neskatoties ne uz ko, mums ir jādalās ar savu sirds siltumu”. Lidijas tante veido puķītes, sniegpārsliņas, mazus krāsainus nieciņus un dāvina tos citiem. Arī Lindai viņa reiz uzdāvinājusi pašas veidotas lilijas, saulespuķes un vizbulītes. “Tajā brīdī es vēlreiz sapratu, ka lielākā bagātība slēpjas nevis mantās, bet cilvēkos. Cilvēkos, kuri, lai gan viņiem pašiem ir tik maz, atdod citiem visdārgāko – savas sirds siltumu,” uzsver Linda.

Sadarbojas arī ar novadniekiem un sociālo dienestu

Šoreiz Linda sadarbojusies arī ar Ādažu novada Sociālo dienestu, sarūpējot simt trīsdesmit divas saldas dāvanas, kas tālāk tika nogādātas trūcīgiem un maznodrošinātiem cilvēkiem un invalīdiem. Daļa no dāvanām aizceļoja arī uz Inčukalna Sociālās aprūpes māju, Mālpils Sociālās aprūpes māju, kā arī uz Latgales reģionu.

“Katra dāvaniņa tika sarūpēta ar mīlestību, un, godīgi sakot, šķirojot dāvanas, acīs bija prieka asaras par to sirsnību, ar kādu tās tika gatavotas, kā arī par skaistajām apsveikuma kartītēm,” uzsver Linda. Tāpat, pateicoties Ādažu novada pašvaldības policijas priekšniekam Oskaram Feldmanim un viņa draugiem, Ādažu novada Sociālajam dienestam tika nodotas sešdesmit sešas dāvaniņas vientuļajiem pensionāriem. Labdarības akcijas ietvaros tika nodotas arī divdesmit dāvanas dienas aprūpes un rehabilitācijas centram “Ādažu ūdensroze”.

Linda saka sirsnīgu paldies arī “Silto darbu tīklam”, kas dalījās ar savu sirds siltumu, Ādažu novada Sociālajam dienestam nododot piecdesmit piecus pārus zeķu, vienpadsmit cimdu pārus, sešpadsmit ausu sildītājus, četrpadsmit kartītes, četras cepures un divus lakatiņus.

Ādažniece norāda, ka pateicību par iesaisti pelnījuši daudzi, tostarp viņas paši tuvākie cilvēki: “Esmu no sirds pateicīga ikvienam, kurš kļuva par laimes eņģeli. Šī labdarības akcija nevarētu pastāvēt bez viņiem. Mīļš paldies restorānam “Buberts”, krodziņam “Pavards” un Inčukalna Tautas namam, kas kļuva par vietām, kur laimes eņģeļi varēja nodot savas dāvanas! Un no visas sirds īpašs paldies manai mammai Aldonai Mocebekerei, kura arī man palīdz labdarības akcijā.”

Apsveikums no Valsts prezidenta un sapnis par grāmatu

Pirmssvētku laikā Lindu iepriecinājis personisks apsveikums svētkos no Valsts prezidenta, par ko ādažniece bijusi ļoti saviļņota. Tas bijis negaidīts pārsteigums. Šogad viņa vēlas cilvēkus iepriecināt arī vasaras saulgriežos – Jāņu laikā. Linda uzsver: nav tā, ka viņa darbojas tikai Ziemassvētku laikā. Impulsu palīdzēt viņa varot sajust arī jebkuros citos svētkos vai gadalaikos. Pērn viņa Jāņus svinējusi Alderos pēc senlatviešu tradīcijām, un tie bijuši skaistākie Jāņi viņas mūžā. Ādažniece atzīst, ka viņai ir ļoti daudz ideju, un viena no tām – izdot grāmatu. “Man ir sapnis par nelielu grāmatu. Ikvienam cilvēkam, kurš kopš 2014. gada nes dāvanas, es lūdzu uzrakstīt, kas ir laime. Katram tā ir tik dažāda – kādam ģimene, veselība, citam miers dvēselē. Varbūt Ādažos ir kāds izdevējs vai uzņēmums, kurš varētu atbalstīt grāmatas izdošanu? Es par to tikai priecātos,” smaidot saka Linda, norādot, ka viņas lolotā grāmata varētu būt kā sava veida orientieris dzīvē, parādot, cik patiesībā maz vajadzīgs laimei.

Un kas Lindai pašai ir laime? Viņa atbild: “Miers prātā, dvēselē un sirdī. Un mierīgas debesis. Pasaulē šobrīd ir ļoti nemierīgi. Dons, kurš ir viens no maniem mīļākajiem dziedātājiem, teica, ka Latvija ir līdzīga taurenītim. Gribas, lai taurenīti neviens neapceļ. Un lai mēs paši būtu cilvēcīgi, draudzīgi, vienoti, atbalstītu cits citu.”