Pāvils Brūvers: Vai iespējams miers Tuvajos Austrumos? ^{Apriņķis.lv}

Tomēr šur tur pasaulē tā ne vienmēr notiek. Tuvajos Austrumos seno konfliktu radītie ievainojumi aizvien no jauna tiek uzplēsti un izlaužas nesamierināmā naidā. 1947. gadā ANO nobalsoja par Palestīnas sadalīšanu atsevišķās ebreju un arābu valstīs. Kamēr ebreji to ar prieku pieņēma un izveidoja savu valsti, arābi to noraidīja un 1948. gadā iesāka karu pret Izraēlu ar mērķi to iznīcināt. Karš noslēdzās ar izraēliešu uzvaru un vairāku arābiem piešķirto teritoriju okupēšanu.

Kopš tā laika radikālie musulmaņi nav gatavi pieņemt nekādu vienošanos, nekādu izlīgumu un, kad vien rodas izdevība, veic terora uzbrukumus ar mērķi nogalināt pēc iespējas vairāk ebreju. Šobrīd naids pret ebrejiem pārņēmis vai visu pasauli. Krievijā vietām atsākušies tradicionālie pogromi, Ķīnā uzliesmojis nepieredzēts antisemītisms, arī ASV notikuši uzbrukumi ebrejiem, vairākās ASV universitātēs parādījušies aicinājumi nogalināt ebrejus. Šis naida vilnis atnācis arī līdz Eiropai, un arī pie mums, piemēram, Stradiņa universitātē, ebreju studenti saņēmuši draudus.

Ļaudis, kas atbalsta palestīniešu terorismu, izsakās, ka tā esot viņu cīņa par brīvību, tā esot cīņa par viņu zemi. Tomēr svarīgi apzināties, ka tā nav tāda cīņa, kādu izcīnīja mūsu tēvi Brīvības cīņās; tā ir cīņa par Izraēlas valsts pilnīgu iznīcināšanu un visu ebreju nogalināšanu. Viens no palestīniešu teroristiskās organizācijas “Hamās” līderiem Ghazi Hamads oktobra beigās intervijā Libānas televīzijā izteicās, ka ir lepns par palestīniešu sarīkoto Izraēlas civiliedzīvotāju slaktiņu 7. oktobrī. Šādi uzbrukumi turpināšoties, līdz Izraēla tiks pilnībā iznīcināta. Palestīnieši, kas šajā karā aiziet bojā, esot palestīniešu lepnums un taisnīgas cīņas mocekļi.

Tas palīdz saprast, kāpēc “Hamās” vadībai nerūp Gazas joslas civiliedzīvotāju dzīvības. Kamēr Izraēlas bruņotie spēki rūpējas par savas valsts iedzīvotāju drošību, par viņu dzīvībām, palestīniešu kaujinieki slēpjas aiz civiliedzīvotāju mugurām, viņi ierīko savus štābus un bruņojuma noliktavas tuneļos zem slimnīcām, bērnudārziem, skolām un daudzdzīvokļu mājām. Lai arī Izraēla ir aicinājusi visus civilos atstāt Gazas pilsētu, lai izraēliešu uzbrukumos viņiem nebūtu jācieš kopā ar teroristiem, daudzi to nevar izdarīt – gan tāpēc, ka fiziski to nespēj, gan arī tāpēc, ka “Hamās” teroristi viņiem to neļauj. Tas nes lielus civiliedzīvotāju upurus Gazā, starptautiskajā sabiedrībā radot sašutuma un protestu vētru par izraēliešu rīcību.

Arī mēs nevaram palikt vienaldzīgi, redzot nogalinātas sievietes, bērnus, sakropļotus nevainīgus cilvēkus Gazā. Ik dienas mēs aizlūdzam par upuriem gan Izraēlas konfliktā, gan Ukrainā un visur, kur vien notiek vardarbība. Mēs lūdzam par mieru Izraēlā, bet kāda gan ir iespēja šādā situācijā panākt mieru? Radikālie musulmaņi apņēmušies cīnīties tik ilgi, kamēr visi ebreji būs vai nu iznīcināti, vai padzīti no Palestīnas. Savukārt Izraēla, lai saglabātu savu eksistenci, ir apņēmusies darīt visu, lai pastāvētu. Pie Izraēlas robežām tiek savilkti dažādi spēki, un izskatās, ka piepildās pravieša Caharijas vārdi: “Un notiks tanī dienā, ka Es darīšu Jeruzālemi par smagu akmeni visām tautām; visi, kas lūkos to pacelt, sagriezīs sevi uz tā, kad pret pilsētu sapulcēsies visas pasaules tautas.”

Šķiet, ka mieru Tuvajos Austrumos var atnest vienīgi brīnums. Mēs esam piedzīvojuši Dieva brīnumu, atgūstot savas valsts neatkarību, tas ir brīnums, ka mēs varam dzīvot brīvībā un mierā un šajā mēnesī svinēt mūsu neatkarīgās valsts nozīmīgās gadadienas. Tad lūgsimies, ticēsim un cerēsim, ka Dievs darīs brīnumu un dziedinās ievainotās ļaužu dvēseles arī Tuvajos Austrumos un piepildīsies pravieša Cefanjas vārdi: “Gavilē, Israēl! Priecājies un gavilē no visas sirds, tu Jeruzālemes meita! Jo tas Kungs ir atsvabinājis tevi no soda un novērsis no tevis tavus ienaidniekus.”