Andris Upenieks: Paši vainīgi! Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Vārdam ir spēks. Tas var pacelt, nogremdēt, var ielīksmot, aizvainot, var satriekt uz ilgu laiku. Bet bieži vien neiedomājamies, ka izsētie apgalvojumi, apzīmējumi, epiteti nosēžas, paliek un saviem sējējiem līdzi nelido. Gluži otrādi – tie veic netīkamo apziņas skalošanas darbu. Liek mums justies bez vainas vainīgiem par visādām sadzīviskām drazām un par valsts nesakarīgo politiku.
Nesen telefonā iznira visai pazīstams stāsts. Kāda sieviete (vārdā nesauksim) sabiedriskajā transportā iekūlusies nepatīkamā pārdzīvojumā. Apsēdusies pie loga, plecā palikusi rokassomiņa – brūna, krokotu ādu un kustīga, nevaldāma, tādēļ arī palikusi plecā, lai neaizslīd un nenokrīt zemē. Nu kas tur liels? Nekas. Nākamajā pieturā iekāpis un viņai blakus apsēdies pēc skata inteliģents kungs – elegantu mēteli mugurā, šlipse ap kaklu, buktētām biksēm lai…
Dāma, kā jau mūsu laiku cilvēks, uzmetusi kungam paviršu skatienu un turpinājusi lasīt telefonu. Nav pievērsusi uzmanību tam, ka somiņa ieslīdējusi klēpī un uzvedusies kā parasti – draiskulīgi. Neslīgsim detaļās, bet iznākums tāds, ka tikai brauciena beigās dāma apjautusi, ka viņas klēpī kuļājusies ne tikai pašas somiņa, bet arī grābājušies “inteliģentā” kunga pirksti. Izbīlī gribējusi kliegt, cirst pļauku, bet atturējušas bailes no sabiedrībā iekodētā štampa: pati vainīga! Komentāru rakstījusi ar nolūku pabrīdināt, lai kāda cita “somiņas īpašniece” nenonāktu līdzīgā situācijā, pēc kuras jājūtas netīrai.
Lielākā daļa komentētāju atbalstīja sievieti. Sevišķi imponēja kāda skarba vīra valoda, tēmēta līdzīgu izdzimteņu virzienā, lai tie ar savu perverso dabu neapkauno savus sugas līdziniekus – īstus vīriešus –, pretējā gadījumā… To, kas sekoja aiz “pretējā gadījumā”, te nerakstīšu, citādi – ko teiks Stambulas konvencijas pielūdzēji? Sievietes izteikušas atzinību, ka par to runā un ka nav sevi jāvaino.
Labi, kas pats sevi nesargā, to arī Dievs nesargā. Bet šī atziņa neliekas taisnīga, jo pārāk bieži mums skandina to pašu mantru: pats vainīgs. Un atkal pirmā doma: nu kā es tā? Piemēram, pēkšņi pazūd no sakariem tuvs cilvēks. Izrādās, ka no somiņas autoostā garnadzis izvilcis mobilo telefonu. Bez pašas pārmetumiem arī policijā spiesta noklausīties morāli, kā var tik ļoti nepazīt zaglīgo pasauli.
Un loģika apmet kūleni: vainīga nevis zaglīgā pasaule, bet indivīds, kas nav pratis, vīžojis sevi pasargāt no draņķiem, kuriem še dzīvot un zagt pienākas oficiāli. Cita kundze sūkstas, ka nozagts velosipēds, jo pirktā ķēde, ar kuru braucamrīks pieslēgts, drīzāk kalpojusi par garnadža provocējošu kārdinājumu nekā drošības garantu.
Līdz kaklam apnikusi kaunināšana: valdība tāda, kāda to ievēlējām. Jo! Nebūt neievēlējām! Kad sabiedrība bija samierinājusies ar to, ko “ievēlējām”, Kariņa kliķe teju pusgadu vaiga sviedros un dziļā slepenībā rāvās, lai veiktu mīksto apvērsumu, kura sklerozes dabā i nepieminēt vairs, ko solīja pirms vēlēšanām un vēlāk, jaunu koalīciju taisot, ar ekonomikas tranformāciju, plašu labklājību! Atkal paši vainīgi? Paši ievēlējām?
Būs vai nebūs tie paraksti referendumu ierosināšanai – nav tik svarīgi. Svarīgi, ka pavisam nav tā, ka dūmi bez uguns. Ir trakāk. Gadījies paklausīties uz krūts uzņēmuša brašuļa lāstus: tu pie visa vainīgs, tu visus vienmēr savēlēji, es nevienās vēlēšanās neesmu piedalījies!
No vienas puses, varbūt labi, ka tādi nebalso, citādi – ko tādi gudreļi vēl savēlētu? No otras puses, ja vēlēšanu ignorētāju skaitlis tik baiss – ap 700 000 un vairāk –, ko par to domā tautvaldība, kuru tik daudzi vairs nepazīst? Tikmēr citus kauninošais un sevi šaustošais “pats vainīgs” paliek nenovēršams.