Andris Upenieks: Vai bezjēdzībai ir jēga? Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Pārāk daudz pārpratumu runās, rakstos, darbos rodas no tā, ka nezinām vārda nozīmi, arī jēdziena “jēga” saturu, un ciešam no bezjēdzības. Gan ikdienā, gan svētkos, gan darbos, gan nedarbos. Vārda “jēga” saturs akcentējas uz būtību, nozīmi – cilvēka darbībai. Mēdz sacīt: atņemiet darbam jēgu, un to neviens nedarīs. Kurš kaut ko līdzīgu nav piedzīvojis, smagi strādājot!
Kādā Džeka Londona stāstā divi draugi, raksturos neapvaldīti zeltrači, savstarpējā strīdā aizgājuši tiktāl, ka spējuši vienoties tikai par vienīgo un bezjēdzīgāko strīda izšķiršanas līdzekli – divkauju. Tātad tas, kas nošauj otru un paliek dzīvs, tam ir taisnība! Vieta, kur iekārtojusies zeltraču kopiena, atradusies tik tālu no civilizācijas, no likuma, tiesas, ka kārtība nodrošināma pašiem. Nometnes autoritāte Meilmuds Kids lieliski sapratis, ka nevar strīdniekiem liegt duelēties, tālab galvā izperinājis viltīgu plānu, kura pamatdoma vienkārša: atņem jēgu, un viņi to nedarīs!
Noteiktajā laikā, kā pieņemts, klāt esot divkaujas sekundantiem, nomērīta distance, un abi nemiernieki jau steiguši ieņemt pozīcijas pie šaušanās barjerām. Te pēkšņi viens no karstgalvjiem pamanījis Kida rokās virves vīstokli un ar nelabu aizdomu balsī jautājis, kādam nolūkam tas striķis viņam līdzi. Kids nosvērti prasījis, vai kāds no abiem trakuļiem atceras gadījumu, kad viņš nav turējis doto vārdu. Nē, nezinot vis. Tad nu Kids lietišķi paziņojis, ka nevar liegt abiem šauties, bet, lai tāds gadījums nometnē būtu pirmais un pēdējais, tas, kurš divkaujā paliks dzīvs, tiks pakārts šai virvē. Un tā līdz nāvei sanaidojušies draugi palika dzīvi abi – vienkāršās atskārsmes dēļ: atņemiet darāmā jēgu, un neviens to nedarīs!
Valstsvīri dara arī to, kam nav jēgas. Ko saka lietpratēji, autoritātes? Piemēram, zvērināts advokāts Linards Muciņš par likumprojektu, kas paredz to, ka kapitālsabiedrību pārvaldes institūcijās nodrošināms dzimumu līdzsvars: kāda dzimuma pārstāvji nedrīkstēšot veidot vairāk par divām trešdaļām vadības sastāva. Nu kas tas ir?! Nevis kompetence, bet dzimums būs tas izšķirīgais? Kinorežisors, LZA Goda loceklis Jānis Streičs: “Negaidu tukšos solījumus. Svētku diena domāta priekam, vienotībai un stimulam dzīvot Latvijā ar ticību, ka uzradīsies Lāčplēsis ar drosmi plēst pušu mūsu ļaundabīgo briesmoni, kas ir izpildvaras un likumdošanas krustojums.”
“Jaunās Vienotības” un “Progresīvo” bezjēdzība uzpeld zināmajā, ka ar varu mīlēti netapsim. “Vienotības” komandētās valdības žvadzinātais “dinamisms” izskatās konsekvents tikai vienā lietā: ar likumu noregulēt cilvēku attiecības guļamistabās, kā panākuma virsotni pasniedzot Stambulas konvencijas ratifikāciju Saeimā, partnerības grozījumus un divu dūšīgu bārdaiņu kāzas Nacionālās bibliotēkas smailē pusnakts stundā, kad citi viedokļi guļ un šim “nacionālajam monstram” netiek ne tuvumā.
Kāpēc tā? Premjere Siliņa pamato bezjēdzīgi: “Jo tie ir pamata cilvēktiesību jautājumi, lai katrs cilvēks, kas mīl Latviju, te varētu dzīvot.” Kāds sakars ar cilvēktiesībām, un kas neļauj dzīvot tiem, kam valsts rada privilēģijas laulāties bibliotēkā? Klau, kažoku grozītāji, aizmirsies, ka Trampam tas nepatīk? Izglītības ministre Čakša, jums pietrūkst saprašanas, ka praidi šķeļ un sanaido sabiedrību pašu žvadzinātajos “ģeopolitiskajos apstākļos”?
Un kā ar mantru “viss drošībai!”? Siliņa stāsta, ka aizsardzībai 3% no IKP, prezidents Rinkēvičs – ka 3,4%. Jūs nesatiekaties, nesarunājaties? Kā tur bija ar to dronu, un kas kam lika melot? Kā ar to 220 miljonu pārtikas iepirkumu armijas vajadzībām, kas nu jau izgaisis pavisam? Kā bija ar tām dāvātajām nakts redzamības iekārtām? Rinkēvičs: “Vai es ticu mūsu armijas spējai aizstāvēt valsti? Absolūti noteikti ticu.” Prezidentam aizmirsies, kas ir arguments un ko nozīmē vārdi “absolūti, noteikti, ticu”? Rinkēvičs: “Runājot par birokrātiju, man ir ļoti skumji.” Jūs esat prezidenta amatā, lai skumtu? Bezjēdzība bezjēdzības galā, un “absolūti” normāli, vai ne?