Emīls Mangulis – starp mūziku un sportu ^{Apriņķis.lv}

Vēl viņš pazīstams kā Baldones Rozā kora dalībnieks, tāpēc droši var teikt, ka viņam ir plaša pieredze dažādos muzikālos projektos. Piedevām viņš ir arī talantīgs sportists, volejbola treneris. Brīvajā laikā Emīlam patīk spēlēt disku golfu un gatavot ēst – virtuvē abi ar draudzeni pat sacenšas, kuram sanāks gardāka maltīte.

Mūsu sarunā Emīls ļoti daudz smaida. Daudzi sakot, ka, tiklīdz viņš ienāk telpā, visiem parādoties īpaša enerģija. “Esmu pozitīvi noskaņots cilvēks, citiem vienmēr cenšos teikt labus vārdus.” Smiedamies viņš gan piebilst, ka volejbola treniņos var kļūt pat ļoti stingrs un mest jokus pie malas, lai ieviestu kārtību. Par Emīla darbīgo ikdienu, vaļaspriekiem un daudz ko citu – šajā sarunā.

– Var saprast, ka jūs raujaties vairākās jomās, jums ir daudz darāmā. Kas īsti ietilpst jūsu darba pienākumos?

– Pašlaik es esmu volejbola treneris Ogres Sporta centrā, viens no galvenajiem volejbola kluba “Ķirzaka” treneriem. Mums ir savs klubs, kurā darbojas vairāk nekā divsimt cilvēku. Tāpēc sanāk diezgan daudz strādāt tieši ar jauniešiem gan Lielvārdē, gan Ķegumā, gan, protams, Ogrē. Tas ir par volejbolu. Ko vēl es daru? Brīvajā laikā rakstu mūziku. Māku sagatavot visu, kas saistīts ar producēšanas lietām un tā tālāk. Dziedu, spēlēju dažādus mūzikas instrumentus, tās galvenokārt ir bungas. Ar sitaminstrumentiem darbojos grupā “Medus pods” – tas ir ansamblis kopā ar manu mammu un tēti, kurā es vēl arī dziedu.

– Savā kontā sociālajos medijos diezgan daudz publicējāt ziņas par Baldones Rozā kori. Kāda jums ir bijusi sadarbība ar šo apvienību? Tā droši vien joprojām turpinās, jo koris jau nekur nav pazudis.

– Man bija iespēja piedalīties “Koru karos” ar Baldones Rozā kori. Es izbaudu klātbūtni šādos šovos. Pirms divpadsmit trīspadsmit gadiem mana mamma un tētis piedalījās “Koru karos”, tiesa, nevis kā dalībnieki, bet kā mentori. Mans tētis bija atbildīgs par mūziku, bet mamma – par horeogrāfiju. Tolaik biju vēl ļoti mazs puika. Tagad, kad esmu izaudzis, ļoti vēlējos pamēģināt pats, kā tas ir – būt arī kora dziedātājam. Nekad neesmu dziedājis korī. Tas man šķita ļoti interesanti, kā viss notiks. Vispār es esmu pārsvarā solomākslinieks. Bet koris, jā, tas man bija kaut kas izaicinošs.

– Kā nokļuvāt līdz Baldones Rozā korim? Vai tikāt uzrunāts? Kora vadītāja Katrīna Dimanta nesen man intervijā stāstīja, ka bija problēmas sameklēt vietējos puišus, tādēļ dažs dziedātājs esot no Ogres novada un pat no Rīgas apkaimes.

– Tā arī notika, ka bija lielas problēmas atrast kora dalībniekus – vīriešus, kuri vēlētos dziedāt un piedalīties “Koru karos”. Bet tādas grūtības nebija tikai Baldones korim vien, tā tas bija arī vairākiem citiem kolektīviem. Mani tētis uzrunāja, turklāt atlasē nebija daudz pretendentu, tā es arī nokļuvu Rozā korī. Piedevām Baldone nav pārāk tālu no manas dzīvesvietas. Tas arī bija viens no iemesliem, kas mani pamudināja pamēģināt korī dziedāšanu.

– Kādas ir sajūtas – dziedāt “Koru karos”?

– Protams, ka tās ir foršas! Man ļoti patīk. Esmu daudzos tādos šovos pabijis. Bija reiz tāds konkurss – mazo dziedātāju dziesmas Latvijai. Tas gan norisinājās diezgan pasen. Tāpēc man tā pieredzīte ir, un bija forši atgriezties, jo ilgāku laiku biju pametis mūziku. Šis man deva jaunu iedvesmu atjaunoties un kaut ko atkal sākt darīt šajā lauciņā.

– Par Baldones Rozā kori runājot, vai jūs bijāt rēķinājušies, ka tā notiks? Jo mērķis tomēr bija aizkļūt līdz pat finālam.

– Jā, tas noteikti tā arī bija. Mēs sākām tikai ieskrieties, jo mums bija izdomāti ļoti daudzi un interesanti priekšnesumi. Publicējām arī nākamajā raidījumā gatavoto Flinstonu priekšnesumu, to var redzēt mūsu kora “YouTube” kanālā, “Facebook” kontā un visur citur. Es domāju, ka šajā raidījumā, kas bija, izskatījās ļoti labi.

– Kāda ir sajūta, ka jums tomēr trāpījās tā nepareizā loze un tikāt izbalsoti? Cik lielā mērā ņēmāt to pie sirds kā kora dalībnieki, un kas vispār atrada kādus mierinājuma vārdus?

– Protams, ka mums bija skumji. Bet, ņemot vērā mūsu korī valdošo atmosfēru, mēs uzreiz pateicām: ja kaut kas notiks ne tā, kā cerēts, tad mēs noteikti kopā darbosimies arī turpmāk. Tāpēc mēs turpinājām visus šos videoklipus filmēt, būt aktīvi sociālajos medijos, teiksim tā, bombardēt, jo mums ir iekrāts diezgan liels materiālu apjoms, kuru varam palaist publiskajā vidē. Protams, bija sāpīgi, bet es esmu pārliecināts, ka nekas neapstāsies, turklāt mums jau ir sarunāti vairāki koncerti. Un es domāju, ka tas viss tikai turpinās plaukt. Redzēs, kā viss izvērtīsies vasaras mēnešos.

– Jūs piedalāties arī dziedošo ģimeņu saietos. Kas ir šie reklāmā redzamie divi bērniņi?

– Tie esam mēs abi – es un mana māsiņa Laima.

– Vai tiešām tas ir tik sens videoieraksts?

– Jā, tiešām! Tas bija jau ļoti, ļoti sen. Neatceros, kurā gadā, bet tie abi esam mēs ar māsu. Mūsu mamma un tētis arī ir redzami šajā videomateriālā.  

– Kā vispār ir augt dziedošā ģimenē?

– Es tā smiedamies varu teikt, ka man nemaz nebija lielas izvēles, kā vien kļūt par mūziķi, jo ir saglabājušās fotogrāfijas kopš pašas bērnības, kur esmu redzams, spēlējot bungas vai mēģinot strinkšķināt ģitāru. Tas viss man jau tolaik patika – muzikālā atmosfēra, vide un cilvēki. Viss, kas notiek ap mani, ir saistīts ar mūziku. Protams, sports man tolaik bija tikai otrajā vietā. Senāk prātoju: ja nebūs mūzikas, tad es noteikti nodarbošos ar sportu. Kādreiz cītīgi nodarbojos ar basketbolu, arī ar florbolu, volejbolu un ko tik vēl ne. Bet, jā, ģimenē visi esam mūziķi, un visi esam pabeiguši mācības mūzikas skolā. Man patīk tas viss, tādēļ es noteikti varētu turpināt šo ceļu mūzikā.

– Jā, bet tajā pašā laikā pašreizējās dzīves gaitās paralēli ir arī volejbols.

– Tas tā arī notiek nu jau pēdējos piecus sešus gadus. Ņemot vērā to, ka mans tētis pabeidza C līmeņa trenera profesionalitātes kursus un aizsāka mūsu volejbola klubu “Ķirzaka”, viņš gribēja, lai arī es pamēģinu to visu, jo es tāds sportisks esmu – man padodas gandrīz visi sporta veidi. Līdz ar to arī es izmācījos treneru sertifikācijas kursos, ieguvu diplomu un tiesības trenēt citus kā treneri. Tā sākās mans darbs kā volejbola trenerim. Tagad šis sporta veids man teorētiski ir pirmajā vietā, bet mūzika nedaudz palikusi otrajā plānā.

– Tieši gribēju uzdot jautājumu, kas no tā visa jums ir primārais – sports vai mūzika. Biju pārliecināta, ka abi divi ir vienlīdz svarīgi.

– Šajā brīdī abi divi arī ir ļoti svarīgi, kamēr norisinās “Koru kari” un ir tas lielais bums. Ir diezgan grūti visu apvienot. Kādā brīdī gribas noņemt vienu vai otru nost, tomēr saņemos un eju tikai uz priekšu.

– Kas vēl jūsu dzīvē notiek? Vai darbs lielākoties norisinās ap volejbolu, vai arī jums ir vēl kāda nodarbošanās?

– Es spēlēju arī grupā – duetā “Santehniķi”, kuru nodibināju jau pirms daudziem gadiem. Mēs spēlējam ar caurulēm. Ziniet, Latvijā esam itin populārs ansamblis! Šobrīd arī koncertējam, piedalāmies dažādos pasākumos un projektos.

– Lūdzu, pastāstiet mazliet vairāk par šo duetu!

– Ansambli izveidojām pirms nepilniem desmit gadiem. Ir viens videoieraksts, kurā redzams, kā Rīgas pilsētas svētku laikā spēlējam uz ielas. Ar to arī viss sākās, kad kāds cilvēks mūs nofilmēja un ievietoja video savā “YouTube” kanālā. Nākamajā dienā šis ieraksts sasniedza pusmiljonu skatījumu, un – aiziet! Sākās piedalīšanās dažādos pasākumos. Es un vēl viens čalis – mēs kopā nospēlējām piecus gadus. Tad viņš izdomāja, ka pārcelsies uz dzīvi ārzemēs. Pašlaik šajā duetā spēlēju kopā ar savu mīļoto meiteni vai māsu.  

– Jūs Rīgā spēlējāt, un visi pievērsa jums uzmanību? Kas tie bija par mūzikas instrumentiem, ko spēlējāt, vai arī mūzikas instrumenti ir jāliek pēdiņās?

– Varētu teikt, ka tas ir netradicionāls mūzikas instruments, kas sastāv no caurulēm. Mēs savijam tās kopā, lai izveidotos savdabīga skaņa. Un spēlējam uz tām ar pludmales čībiņām, tās sitot pa caurulēm.

– Kā jums radās ideja par tik dīvainu mūzikas instrumentu? Gribējās atklāt kaut ko jaunu un neparastu? Vai pasaulē vispār var atklāt kaut ko nebijušu?

– Ziniet, tajā laikā mans tētis spēlēja uz pudelēm, bet mamma – uz glāzēm. Man, kā jau muzikālā ģimenē augušam, nekas cits neatlika, kā izdomāt kaut ko oriģinālāku.  

– Cik lepns esat ar savu tēti? Jau daudzus gadus viņš kopā ar Ainaru Bumbieri kāpj uz lielās “Latvijas Sirdsdziesmas” skatuves.

– Es ar savu tēti [komponists, mūziķis un dziedātājs Artūrs Mangulis, – I.N.] vienmēr lepošos! Viņš man ir ļoti daudz lietu iemācījis. Tēvs nekad nemet, tā teikt, plinti krūmos, dara visu līdz galam. Latvijā ir ļoti daudz labu komponistu, taču es uzskatu, ka viņš ir viens no labākajiem mūsu zemē, jo tēta dziesmas skan bieži, piemēram, Ainara Bumbiera izpildījumā. Protams, žanri ir dažādi, bet šlāgermūzikas ziņā viņš ir viens no populārākajiem un labākajiem mūzikas autoriem.

– Varbūt jums ir arī kāds vaļasprieks?

– Šobrīd esmu ļoti aizrāvies ar disku golfu, tas man ļoti patīk. Būtībā šis jaunais sporta veids, kas kļūst arvien populārāks, ir līdzīgs klasiskajam golfam, tikai atšķirība ir tā, ka bumbiņas vietā tiek izmantots disks jeb lidojošais šķīvītis. Tas ir jāmet un jātrāpa tālumā esošā grozā. Tas patiešām ir superīgs sporta veids! Turklāt tā vienlaikus ir arī lieliska pastaiga dabā, iespēja paelpot svaigu gaisu un vienkārši labi atpūsties.  

– Ar ko kopā jūs spēlējat disku golfu?

– Braucu spēlēt kopā ar savu draudzeni. Tas ir gluži kā tāds atpūtas izbrauciens. Tā ir arī iespēja mums vairāk laika pavadīt kopā. Nē, mums nav nekādu turnīru vai čempionātu, tādā mērogā mēs neplānojam piedalīties. Tikai hobija līmenī. Vienkārši patīk to darīt. Te gan jāpiebilst, ka mana meitene spēlē Latvijas frisbija izlasē. Frisbijs ir sporta veids, kur galvenais priekšmets ir tieši lidojošais šķīvītis. Līdz ar to viņai arī disku golfs ir kaut kas tuvs, tāpēc tas mums abiem ir tāds jauks hobijs.

– Vai jūsu draudzene arī dzīvo Ogres pusē?

– Jā. Viņu sauc Adrija Melānija Kalavanova.

– Mūsu sarunas laikā vairākas reizes pieminējāt savu draudzeni. Vai drīzumā ir gaidāmas arī kāzas?

–  (Smejas.) Šo jautājumu man uzdod ļoti daudzi cilvēki. Nevēlos publiski par to plaši runāt, bet teikšu vienu: kad tuvākajos gados kaut notiks, tad arī tas tā būs. Teiksim tā, tuvāko divu līdz piecu gadu laikā, iespējams, viss arī notiks.

– Vai jums ir arī kāda cita aizraušanās?

– Jā, ēst gatavošana. Cilvēki saka, ka man itin labi tas padodas.

– Tā jau runā, ka vīrieši esot labāki pavāri nekā sievietes.

– Nu, to gan es nemācēšu skaidri pateikt, bet pieļauju, ka tas tā varētu būt. (Smejas.) Pastāstīšu kādu noslēpumu: mēs ar draudzeni ļoti bieži sacenšamies, kurš no mums abiem labāk pagatavos maltīti. Tas katru reizi ir tāds mazs izaicinājums mums abiem.

– Un kā jūs abi saprotat, kurš no jums labāk gatavo? Kā nonākat pie kopēja lēmuma vai kompromisa? Kurš biežāk uzvar?

– Mēs pie šī kopsaucēja vēl neesam nonākuši, jo abi ļoti labi gatavojam. Un tas arī viss, neko tālāk, tā teikt, neņemamies. Ja ir garšīgi, tad viss kārtībā, ja ne – tā arī viens otram pasakām.

– Cik ļoti lielā mērā pieturaties pie veselīga dzīvesveida? Varbūt esat pievērsušies tā dēvētajai Vidusjūras diētai vai kādai citai, vai arī vienkārši gatavojat ēst latviskā manierē? Kāds ir jūsu gatavošanas stils?

– Mums nav nekāda speciāla veselīgā ēšana. Ēdam tā, kā jau parasti cilvēki ēd – gan kartupelīti, krējumiņu, kādu vistiņu vai cūkgaļu, kaut ko citu. Nekas tāds pārspīlēts – ko citi gatavo, to arī mēs. Piešaujam vēl kādu specifisku garšvielu, tas arī viss.  

– Vai jums abiem ar draudzeni ir katram savas garšvielas, kuras izmantojat, vai arī lietojat vienas un tās pašas?

– Vienādas. Nav mums tādas virtuves, lai mēs būtu traki šefpavāri.  

– Tad jau jums abiem sanāk faktiski vienādi! Tāpēc arī ir grūti nonākt pie kopsaucēja, kurš labāk gatavo!

– Jā, tā laikam ir. (Smejas.)

– Jūs intervijas laikā ļoti daudz smejaties!

– Man patīk smieties, pēc dabas esmu jautrs cilvēks.

– Tas nozīmē, ka vienmēr esat arī pozitīvi noskaņots.

– Es tā arī mēģinu dzīvot. Man kaut kā iegājies, ka esmu tas cilvēks, kurš parasti uzjautrina citus. Tad, kad ienāku kādā telpā, daudzi saka, ka uzreiz visiem parādās tāda kā enerģija. Bet to nevar teikt par volejbolu, jo trenerim ir jābūt nopietnam. Visi zina, ka parasti es esmu, teiksim tā, normāls cilvēks, jautrs un pozitīvs, saku labus vārdus. Bet, kad ir kaut kas stingrs jāņem rokās un jau kļūstu pat nedaudz dusmīgs, tad tas nozīmē, ka no manis ir jāsāk uzmanīties. (Smejas.)

– Varbūt tieši tāpēc arī bijāt Rozā korī, jo tajā itin visi vīri bija smaidīgi. Jau paveroties puišu acīs un smaidā, uzreiz bija sajūta, ka tas ir kaut kas īpašs. Arī dominējošā rozā krāsa. Tam skatītāji noteikti pievērsa lielu uzmanību. Vai ir zināms, cik maz pietrūka, lai Baldones koris netiktu izbalsots?

– To mēs nezinām un nezināsim, varbūt tikai šova beigās. To mums neviens nesaka. Tas arī ir tā ļoti “interesanti”.

– Kāda sadarbība jums izveidojās ar pašu Katrīnu Dimantu?

– Sākumā, kad tikko iepazināmies, visi bija tādi kā nobijušies, bet, sākot darboties un mēģināt, viss aizgāja jau diezgan forši. Tagad visi esam tuvi draugi.

– Jums noteikti ir arī sava čata grupiņa, vai ne?

– O, jā, ir gan!

– Paldies jums par sirsnīgo sarunu!