Iedzīvotājs: Likums nerisina visas piespiedu dalītā īpašumā radušās problēmas ^{Apriņķis.lv}

No padomju mantojuma līdz juridiskam strupceļam

Pagājušā gadsimta 60. gados ģimenei piešķīra dzīvokli ēkā, kas tolaik tika būvēta darbiniekiem, kuri strādāja autoceļu būvniecībā un uzturēšanā. Tolaik, kad īpašumtiesības bija kolektīvas un robežas starp zemi un ēkām bieži netika precīzi nošķirtas, daudzas dzīvojamās ēkas tika būvētas šādā veidā. Dzīvokļi tika piešķirti kā dienesta dzīvojamās platības, un neviens neparedzēja, ka nākotnē tas kļūs par problēmu. Pēc neatkarības atjaunošanas, kad īpašumtiesības tika atjaunotas, un kooperatīvi sadalīti, ēkas vai dzīvokļi nonāca iedzīvotāju īpašumā, bet zeme – sākotnējiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem.

Kad māja un zeme kļūst par robežlīniju

Katra ģimene 90. gados privatizēja to dzīvokli, kurā dzīvoja jau kopš 60. gadiem. Ilgu laiku dzīvošana noritēja mierīgi, tika maksāts nomas maksa par zemes izmantošanu, uzturēta savstarpēja sapratne un līdzāspastāvēšana. Viss bija labi arī tad, kad zemes mantinieks savā īpašumā ieguva vienu no ēkas dzīvokļiem, tā kļūstot ne vien par savas zemes īpašnieku, bet arī lietotāju. Taču tad, kad dzīvokļa un zemes īpašnieks savus īpašumus pārdeva cilvēkam bez zināšanām un izpratnes dalītā īpašuma jautājumos, tika radīti prettiesiski ierobežojumi, piemēram, ierobežota piekļuve kopīpašumā esošam malkas šķūnim un dziļurbumam, kas savulaik ierīkots par abu dzīvokļu kopējiem līdzekļiem, un veidojās spriedze. Šādi apstākļi padarīja dzīvošanu ļoti apgrūtinošu, turklāt piekļuve malkas šķūnim nav vienīgais strīda iemesls. Viens no risinājumiem ir atpirkt zemi, bet tad veidotos situācija, ka abi dzīvokļu īpašnieki kļūst par zemes kopīpašniekiem, kas turpina radīt grūtības, pieņemt vienotus lēmumus attiecībā uz zemes lietošanu.

Divu dzīvokļu mājā nav iespējams 51% vairākums

Saskaņā ar spēkā esošo regulējumu lēmumi par dalītā īpašuma izbeigšanu jāpieņem ar vismaz 51% dzīvokļa īpašnieku vairākumu. Realitātē daudzos gadījumos ir ļoti grūti panākt šādu vairākumu, piemēram, ja dzīvokļu īpašnieku skaits ir neliels, bet intereses – pretējas, taču mūsu gadījumā, kad ēkā ir divi dzīvokļi ar atšķirīgiem viedokļiem, 51% ir absolūti neiespējams. Juridiski noteiktais mehānisms šādās situācijās faktiski nestrādā, jo neviens nevar rīkoties ar savu īpašuma daļu pēc būtības. Zemes īpašnieks vēlas pārdot, dzīvokļu īpašnieks turpretī saglabāt pieeju mājoklim, bet neviena puse nevar virzīt procesu uz priekšu. Šī tiesiskā iestrēgšana pārvēršas par pastāvīgu spriedzi un traucē gan īpašuma uzturēšanu, gan tā attīstību.

Reālistisks risinājums – proporcijas un skaidri noteikumi

Dalītā īpašuma problēmu iespējams risināt ar elastīgāku pieeju. Tiem īpašniekiem, kuri vēlas, jāļauj izpirkt zemes daļu proporcionāli savai kopīpašuma daļai, maksājot par to kadastra vērtību. Pēc izpirkuma katrs īpašnieks kļūtu par nodokļu maksātāju valstij, nevis par svešas zemes lietotāju. Šāda pieeja nodrošinātu līdzsvaru starp valsts, zemes un māju īpašnieku interesēm. Zemes īpašnieki saņemtu samērīgu kompensāciju, savukārt dzīvokļu un savrupmāju īpašnieki beidzot iegūtu skaidras īpašumtiesības. Sistēma kļūtu caurspīdīga, bet valsts nezaudētu nodokļu ieņēmumus.

Šī pieredze nav unikāla – šādas un līdzīgas situācijas pastāv simtiem māju visā Latvijā. Atbildīgā ministrija publiski paudusi, ka likums problēmu nerisina. Taču – kur paliek cilvēcīgums? Kā justies cilvēkam, ja attiecīgajā mājā ir aizvadīta visa dzīve? Kad tā ir ne tikai ēka vai būve, bet mājas, kur veidojusies ikdiena, ieradumi un piederība videi? Blakus ir kāpas, kur var doties nūjot un atpūsties, un šī apkārtne kļuvusi par daļu no dzīves ritma. Tāpēc vēlme palikt šajā dzīvoklī nav tikai jautājums par īpašumu.