Pāvels Brūvers: Citāda Zvaigznes diena Apriņķis.lv
- Autors: Pāvels Brūvers
Foto - arhīvs
Janvārī pieminējām vairākus nozīmīgus notikumus. Protams, visi svinējām Jaungadu – cits citam vēlējām laimi, labu veselību, mīlestību un visu to labāko jaunajā, 2026. gadā. Vai visa mēneša garumā lielu vērību pievērsām 35 gadus senām atmiņām par barikāžu laiku – ar koncertiem, ar īpašiem pasākumiem vietās, kur tika celtas barikādes, kur tika aizstāvēti mūsu tautai nozīmīgi objekti pret OMON vienību iebrukumiem, kas kulmināciju sasniedza 20. janvārī, Barikāžu atceres dienā.
Tikmēr dažas piemiņas dienas palikušas mazāk ievērotas. Šogad pēc Okupācijas muzeja ierosmes 6. janvārī Nacionālajā bibliotēkā tika atzīmēta “Citāda Zvaigznes diena”. Šī pasākuma vadītājs publicists Arnis Šablovskis, aicinot uz šo īpašo notikumu, rakstīja: “2025. gadā, sākot plānot ievērojamās Latvijas sirdsapziņas cietumnieces Lidijas Lasmanes simtgadi, tapa arī iecere sarunai – konferencei par vērtībām mūsu tautā okupācijas laikā un patlaban…. Šādu sarunu par latviešu tautas garīgo veselību, arī spēju atbrīvoties no padomju laika kolaboracionisma un saiknēm esam parādā gan Lasmanes kundzei, gan Latvijai. Ceram ar šo notikumu parādu kaut mazliet mazināt.”
Jāatzīmē, ka Zvaigznes diena mūsu jaunāko laiku vēsturē ir ar īpašu nozīmi. 1983. gada Zvaigznes dienā 6. janvārī iesākās kratīšanas daudzos dzīvokļos, tika nopratināti aptuveni 100 cilvēku, un rezultātā tika apcietināti, notiesāti un aizsūtīti uz dažādām soda vietām plašajā Krievijā vairāki mūsu tautas brīvības cīnītāji. To vidū bija Lidija Lasmane, Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris, Gunārs Astra, Gunārs Freimanis, Ints Cālītis, Juris Ziemelis, Jānis Barkāns, Ģederts Melngailis. Bija paredzēts apcietināt arī Alfrēdu Levaldu, bet viņš dzīvokļa kratīšanas laikā mira ar sirdstrieku.
“Citādās Zvaigznes dienas” mērķis bija pārrunāt, cik tālu mūsdienu Latvija ir novirzījusies no ideāliem, par kuriem mūsu brīvības cīnītāji un patiesības apliecinātāji ir maksājuši tik augstu cenu. Šajā ziņā īpašu interesi un jautājumus izraisīja notikums pirms vairāk nekā 30 gadiem, kad Lidija Lasmane atteicās no augstākā valsts apbalvojuma – Triju Zvaigžņu ordeņa. Kāpēc viņa to darīja?
Vēsturnieks Jānis Šiliņš, pārvarot daudz šķēršļu, no Valsts prezidenta kancelejas bija sagādājis šīs vēstules tekstu, kas iesākās ar Rūdolfa Blaumaņa dzejas vārdiem: “Mans zelts ir mana tauta, Mans gods ir viņas gods.” Tālāk Lidija Lasmane raksta: “Šī gada 3. maijā Triju Zvaigžņu ordeņus saņēma arī daži kolaboracionisti – tas liecina, ka valstij nav stingras morālas vadlīnijas attieksmē pret tās svētumiem. Kamēr nav izvērtēta attiecīgu cilvēku sadarbība ar okupantu specdienestu un izlemts, ko darīt ar tā aģentūras kartotēku, es savu Goda Zīmi atgriežu atpakaļ Triju Zvaigžņu ordeņa domei. 1995. gada 8. maijā – L. Lasmane.”
Uz jautājumu, kāda toreiz bija atbildīgo personu reakcija un vai šis demonstratīvais žests sabiedrībā ir radījis kādas pārmaiņas, Lidijas Lasmanes atbilde bija, ka nav bijusi nekāda reakcija un nevarot arī manīt, ka sabiedrībā attiecībā pret kolaboracionismu būtu notikušas nozīmīgas pārmaiņas.
Pasākuma noslēgumā Arnis Šablovskis klātesošajiem uzdeva jautājumu par Latvijas un mūsu tautas nākotni. Vairums atzina, ka mūsu valstī joprojām nav stingras morālas vadlīnijas, par ko liecina arī fakts, ka joprojām Latvijā ir spēkā padomju laika soda psihiatriskās diagnozes, ar kurām tika sodīti Ģederts Melngailis un Sandris Rīga, tomēr tika izteikta cerība, ka garīgā veselība mūsu valstī atlabs, kad šī vecā samaitātā paaudze būs aizgājusi un vietā nāks jaunā, ar padomju režīmu nesaistītā un kolaboracionismu nepiedzīvojusī paaudze.