Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija pagājušajā nedēļā pirms otrā lasījuma skatīja izstrādātos grozījumus Izglītības likumā, kas paredz aizliegumu mācīties tālmācībā 1.-6. klasē, izņemot, ja bērns ar ģimeni dzīvo ārvalstīs. Kamēr deputāti sola vēl diskutēt, zināšanas, kas gūtas darbā ar bērniem un jauniešiem, kā arī kolēģu pieredze liecina, ka tālmācība var būt ļoti noderīga un nepieciešama. Turklāt, nav iespējams izmantot vienu mērauklu visiem bērniem, nosakot vecuma slieksni – katrs bērns ir individuāls un katra situācija ir jāskata atsevišķi.

Tuvojoties balsošanas dienai, partijas arvien vairāk izceļ savus solījumus un iepriekšējos darbus. Iedzīvotāji toties ziņo: tās, kurām nav ne tālejošas programmas, nedz arī redzamu paveikto darbu, nolaidušās līdz sabiedrības tracināšanai ar lietām, par kurām būtu jāspriež ar īpaši vēsu galvu.

Sabiedrībā nereti dzird apgalvojumu, ka cilvēkiem ir īsa politiskā atmiņa – mēs ātri aizmirstam, par ko balsojām, kāpēc izdarījām tieši tādu izvēli un kā šī izvēle ietekmēja mūsu ikdienu vēlāk. Tas it īpaši attiecas uz pašvaldību vēlēšanām, jo pašu ievēlētās vietvaras lēmumi ir tuvāki mūsu reālajai dzīvei nekā nacionālā līmeņa politika.

Bailes ir lipīgas. To sapratām jau bērnībā, kad pa jokam cits citu biedējām. Ja šai rotaļai bija “labs” iznākums, tad nobijāmies pa īstam: tumsas stundā, mājup ejot, teju aiz katra koka, krūma sakairinātā stresa iespaidā rādījās kāda briesmoņa ēna vai rēgs. Droši vien tāpēc mīļā mamma vakaros neļāva dauzīties. Strikti!