“Studēju Rīgas Tehniskās universitātes programmā “Siltumenerģētika un siltumtehnika” un vēl esmu zemessargs,” – tā ar sevi īsumā iepazīstina sabiedriski un sociāli aktīvais jaunietis ropažnieks Alberts Duntavs. Savukārt sociālajā tīklā “LinkedIn” viņš aprakstā par sevi vēl pierakstījis: “Neesmu ideāls, taču spēju aizraut ar savām idejām un humoru. Patīk sportisks un veselīgs dzīvesveids.” Viņa vēlējums vienaudžiem ir šāds: “Izmantojiet laiku lietderīgi, jo bieži vien ir tā, ka laika mums pietiek, bet esam salikuši nepareizās prioritātes. Un mēs katrs pats esam savas laimes kalējs!”

Latvija līdzīgi kā daudzas Eiropas valstis saskaras ar būtiskām demogrāfiskajām problēmām, kuru sekas būs jūtamas nākamajās desmitgadēs. Dzimstības līmenis nav pietiekams, lai kompensētu iedzīvotāju skaita samazinājumu, un tas rada ilgtermiņa izaicinājumus gan valsts sociālajai sistēmai, gan ekonomiskajai izaugsmei. Šī problēma nav jauna, taču izskatās, ka politikas veidotāji Latvijā nespēj atrast risinājumu vai pat neuzskata šo problēmu par prioritāru.

Šis ir stāsts par Rīgas Valsts 2.ģimnāzijas ķīmijas skolotāju Totu Koķi. Paralēli studijām Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē jaunietis jau trešo gadu pēc kārtas dodas uz savu bijušo skolu. Kā skolotājs. Tota spējas radīt vienaudžos interesi par ķīmiju pamanīja viņa ķīmijas skolotājs. Tieši viņš tobrīd 12. klases skolēnu aicināja, līdz ar studiju sākšanu universitātē, atgriezties skolā. Un Tots piekrita. Pagājušajā rudenī viņš bija viens no pieciem jaunajiem ķīmijas skolotājiem, kurš saņēma “Olpha” un “Centrālās laboratorijas” stipendiju 3000 eiro apmērā.

Laikam visrožainākās ir partiju pirmsvēlēšanu vārsmas, it sevišķi tās, kas terminētas kaut kad tālā, tālā nākotnē, kā komunisma smaile, kas visiem jau aizmirsusies. Tāpat kā vislielākie un krietnākie sasniegumi lasāmi partiju lielo veikumu atskaitēs – piemēram, nupat atainotajā Evikas Siliņas valdības 100 dienu vēsturē – apmēram tā, it kā šajās dienās pasaule beidzot piedzimusi pareizi.