"Kameņu" saimnieku sirdsdarbs ^{Apriņķis.lv}

Irēna un Aivars Kluši pie savas mājas iekopuši apmēram vienu hektāru plašu lauku sētas apkārtni, arī mežs ir izveidots kā kopts parks, kur var doties pastaigā.

Saimniekiem patīk Latvijas akmeņu spēks un dabiskums, tādēļ laika gaitā pagalmā ierīkoti vairāki “ziedoši” akmensdārzi un zālājos izvietota akmeņu kolekcija. Irēnai vislabāk patīk agrās pavasara puķes, jo īpaši savvaļas tulpes, bet Aivara mīļākās ir rudens krāsas un dālijas. Senlietu kolekcionēšana ir Aivara Kluša sirdslieta, kas parādījusies jau jaunībā. Visas senās lietas ir sistematizētas, izvietotas rūpīgi iekārtotās ekspozīcijās vairākās ēkās. Katru lietu Aivars rūpīgi iegrāmatojis, pierakstot tās atrašanās vietu kartē. Krājumu jau var dēvēt par privāto senlietu muzeju.

Vieta ar senu vēsturi

— Kad mājas tika būvētas, tika ievērots, ka turpat uz vietas ir daudz skaistu akmeņu. Mēs kā mākslinieciski noskaņoti cilvēki to ieraudzījām un sākām akmeņus kārtot pēc saviem ieskatiem. Sākotnēji nebija nekāda mērķa veidot kādus apskates objektus.

Sākām kā kopdarbu, no katra brauciena pa Latviju arī ko klāt atvedām. Palēnām, pamazām arī manā dārzā ienāca lielāki un mazāki akmeņi, dažādi īpatņi.

Mums nebija slinkuma braukt apkārt akmeņus skatīties, ja piezvanīja kāds lauku saimnieks, izcēlis no zemes ko interesantu, — stāstīja Irēna Kluša.

— Darām visu pašu spēkiem. Tas ir mūsu sirdsdarbs. “Kamenēs” sākām dzīvot deviņdesmitajos gados un tikai vēlāk uzzinājām, ka tā ir ļoti vēsturiska vieta.

Septiņpadsmitā gadsimta sākumā pavisam netālu slējusies Aiviekstes muiža, tās saimniecības ēkas atradušās mūsu īpašuma teritorijā. Muiža vēlāk gan zaudēja savu nosaukumu un sākta dēvēt par Šnapsta pusmuižu. Pusmuižā atradies arī Cūkas krogs, kas bija plostu pieņemšanas un nodošanas punkts — plostnieku centrs. Tur notika naudas izmaksa un iedzeršana, vienmēr valdīja jautrība un skanēja dziesmas. Tika organizēta ūdenssatiksme pa blakus esošo Aivieksti maršrutā Lubāna—Cūkas krogs—Lubāna, — ieskicē saimnieki. Tiek parādītas arī muižas teritorijā atrastās senlietas — no stieplītēm veidots Nameja gredzens, musketes lodes un fosilijas, kurās var saskatīt pārakmeņojušos gliemežvākus, jūraszvaigznes, bišu veidotās šūnas u. c.

Tandēms, kas papildina viens otru

Irēna un Aivars ir klasesbiedri, Pļaviņu vidusskolas 1973. gada absolventi.

Irēna Kluša atklāj, ka tā nebija skolas gadu pirmā mīlestība: — Abiem bija lemts atkal satikties pēc 30 gadiem, kopš beidzām Pļaviņu vidusskolu. Iepriekš nebijām redzējušies, katram bija sava dzīve, bet bija lemts satikties, lai atrastu viens otru jau vēlākos gados. Abi spriedām — jaunībā viens otru neieraudzījām, jo tas bija nolemts brieduma gados.

Toties tagad pāris ir saskanīgs tandēms, viens otru papildinot vairākās dzīves mākslās. Irēna ir apguvusi vides mākslinieces profesiju, bet pusi mūža ir nostrādājusi par vizuālās mākslas skolotāju Aizkraukles mākslas skolā. Madonas novadā viņa ir strādājusi Bērnu un jauniešu centrā.

Aivaram Klušam ir tehniska izglītība. Viņš ir strādājis ZAET, Latvenergo, sadales tīklu transporta nodaļā. Padodas arī grāmatvedība, informācijas apkopošana. Viņam ir radniecība ar Atmodas līderi, kādreizējo Madonas mākslas skolas direktoru Jāni Simsonu, tāpēc ir iekārtojis arī Jāņa Simsona piemiņas istabu. Kā atklāja Irēna, pēdējā laikā Aivars Klušs arī daudz glezno, viņam jau ir bijušas vairākas izstādes, tagad gatavojas gleznas vest uz Pļaviņām: — Kad mācījāmies Pļaviņu vidusskolā, mēs abi klasē bijām galvenie zīmētāji, gatavojām sienas avīzes. Aivars bija arī rakstītājs, viņam ir kaligrāfisks rokraksts.

Senajām lietām nav cenas

Aivars Klušs iepazīstina: — Ir sakrātas visādas interesantas lietas no vēstures. Krājumam eksponāti ir vākti jau sen, bet savu kolekciju apmeklētājiem sāku rādīt no 2006. gada.

Tagad pēdējos trīs gados esmu papildinājis senlietu klāstu. Madonas novadā nav otra tāda privātā senlietu krājuma. Ar akmeņiem aizraujas Vilnis Strautiņš Indrānu pagasta “Vaidavās”, Andrim Trečakam ir neliela ekspozīcija, bet “Kamenēs” ar dažādām senlietām pilnas ir gandrīz visas ēkas. Man jau tā ir kā slimība. Nesen biju Madonā, atvedu divas lietas, un viena ir tāda, kādas nav pat Latvijā — cara laika saldējuma trauks. Man ir tādas iestrādnes, kas visu laiku notur interesi. Vajadzētu apstāties, bet neizdodas. Mani sameklē, piedāvā kādus priekšmetus, un atkal viss turpinās. Savukārt, ja kāds grib, lai ko pārdodu, to nedaru, jo senajām lietām nav cenas. Piemēram, no virtuves priekšmetiem manā muzejā ir daudz gaļas mašīnu, bet katra ir citādāka.

Ķer vasaras momentus

Šajā lietainajā vasarā saulainu dienu ir bijis maz, tāpēc jācenšas noķert katru brīdi.

Abi mīlam paceļot, bet ne mūsdienu izpratnē — nedodamies kaut kur pāri robežām, bet tepat pa Latviju, — stāsta Irēna Kluša.

Viņa piebilst, ka šogad varbūt apkārtne nav tik skaista, kā varētu būt. Tiem augiem, kam patīk mitrums, ir labi, saņēmušies koki un krūmi. Savukārt tie, kas mīl sausumu, nīkuļo. Arī akmeņi mitrumā apaug ar sūnu, kas ir jāņem nost, jo neredz visus skaistumus: — Pieņemam visu tā, kā ir. Darba lauku mājās ir daudz, ir jāsadala spēki, jānosaka prioritātes, un jāveic sistemātisks darbs. Abi esam sistēmiski cilvēki. Aivaram ir sava kārtība, viņš izdomā, ko darīs, un dara. Arī man ir sava sistēma — katru dienu, kad nelīst, eju ravēt kaut pāris stundu. Jāatrod laiks arī atpūtai.