Visu – ar mēru un apdomu! ^{Apriņķis.lv}

Vai vajag tos gurķus?

Visbiežāk mēdz būt tā, ka pie speciālista dodamies jau tad, kad kāda sāpe – gūžā, celī vai citā ķermeņa vietā – sāk traucēt ikdienu. Un ne vienmēr aizdomājamies par to, ka pie vainas taču varētu būt arī pašu izvēle un kāpēc tas tā varētu būt noticis, skaidro fizioterapeits Raivis Aršauskis.

– Mums katram ir savi pienākumi. Ja veikals atrodas puskilometra attālumā, es uz to eju. Ja pie mājas ir dārziņš, es tajā strādāju. Tā no gada uz gadu savu ķermeni var izmantot līdz pēdējam. Tādēļ pats svarīgākais, kas jāpiemācās vispirms, – sajust pašam savu ķermeni, lai saprastu un apzinātos, cik mēs konkrētajā dienā varam izdarīt. Lielākās problēmas rodas tādēļ, ka nereti savus pienākumus obligāti gribam izdarīt līdz galam, bieži vien sevi pārslogojot un paši to neatzīstot. Piemēram, dārzs jāravē. Vienā rokā ņemu spaini, ar otru rauju nezāles. Kā būtu pareizāk darīt? Vajadzētu vismaz mainīt puses un rokas, ar ko darbojamies. Pareizi ir sadalīt slodzi. Pretējā gadījumā, kad sev nosakām, ka tas noteikti ir jāizdara – obligāti ir jātiek līdz vagas galam –, gadās, ka pēc tam jādodas pie ārsta, jo ir sākusi sāpēt, piemēram, mugura. Un, ja sāp mugura, jāņem vērā, ka šādas sāpes nereti ilgst pat trīs četrus mēnešus – tas ir laiks, kad ķermenis visu šo slodzi jeb jau pārslodzi “sagremo”. Tādēļ arī reizēm cilvēks pats neapzinās, kas ar viņu ir noticis, pirms nonāk līdz sapratnei, ka varbūt nevajadzēja to vagu tā rakt.

Mīļie, mēģinām saprast, kādas ir mūsu spējas un varēšana! Piemēram, vai mums mazdārziņā vajag tikpat daudz gurķu, tomātu un citu kultūru, cik to audzējām pirms gadiem divdesmit?! Vai izturība un ķermenis mums arvien ir tāds pats? Tādus jautājumus vajadzētu sev vispirms uzdot. Ja labi jūtos, iespējams, tiešām varu vienā dienā paveikt visus savus pienākumus, piemēram, apliet dārzu, siltumnīcu, izkniebt tomātu padusītes, bet ja ne… Vai esam gatavi pēc tam ārstēties visu cauru ziemu? Tādēļ mans ieteikums ir šos pienākumus sadalīt, ieklausoties sevī un kustības pēc iespējas dažādojot, nevis monotoni darot vienu un to pašu. Mazliet palejam, mazliet palaužam un tā tālāk.

Mugurkauls lokās līdzi

Raivis Aršauskis to pamato arī zinātniski. Proti, cilvēka ķermenis ir iekārtots tā, ka ar katru desmitgadi mainās arī mūsu kaulu struktūra un līdz ar to – arī stāja. Kustības, to skaitā dejas, noteikti palīdz, taču arī ikdienā ir svarīgi izvērtēt to, kā mēs stāvam vai kādā pozā ilgstoši atrodamies.

Fizioterapeits uzsver, ka ķermenis – vienalga, vai tas būtu seniors vai sportists – nelabprāt saskaras ar pārslodzi. Daudz svarīgākas ir regulāras, pat ja nelielas kustības.

– Ir būtiski piedomāt, kā mēs kaut ko darām, jo mugurkauls, stāja diezgan ātri mainās un pielāgojas mūsu dzīvesveidam. Te jāņem vērā, ka katrā vecumā stāja ir mazliet atšķirīga, proti, mēs mazliet vairāk noliecamies it kā uz priekšu. Tajā pašā laikā gan jau būsiet redzējuši arī tādus gadījumus, kad cilvēks ir saliecies teju deviņdesmit grādu leņķī. Ja pajautā, viņam pat īsti nesāp, vienkārši laika gaitā mugurkauls ir adaptējis šādu līkni, kas cilvēkam neļauj pat īsti pacelt vairs galvu – viņš redz tikai citu kurpes. Tādēļ stāja ir ļoti svarīga. Piemēram, nostaigājam noteiktu attālumu – atspiežam muguru pret sienu; pastāvam ilgāku laiku kājās – atkal atspiežamies pret sienu.

Atgriežoties pie kustību dažādības un dārza darbiem. Ja strādājam, piemēram, vairāk ar kājām, pietupjamies. Man reizēm saka: nu jā, bet ceļi sāp... Tad atbildu, ka, ja ceļus nekustinās, nelocīs, tie sāpēs vēl vairāk! Un tāpat būs ar muguru. Skrimšļiem, ja nav šīs regulārās apasiņošanas, skābekļa, tie pastiprināti dilst. Tādējādi ķermenis atkal pielāgojas tam, kā mēs dzīvojam.

Jāņem vērā, ka neviens ārsts jau speciāli kādam neko negriež ārā, neoperē, – svarīgākais, jo īpaši fizioterapeitiem, ir atrast pieeju un panākt, lai cilvēks kustētos un darītu to pareizi.

Vēlreiz – ieklausieties savā ķermenī un pielāgojieties savai varēšanai!

Trīs vajadzīgās lietas

Svarīgi, lai ikdienas aktivitātēs nebūtu pārspīlējumu. Bieži vien, īpaši jau cilvēkiem gados, pietiek arī ar piecpadsmit minūtēm kvalitatīvas kustēšanās dienā. Raivis Aršauskis, skaidrojot, kas būtu pats minimums, atgādina arī par kustību regularitāti un rutīnu jeb režīmu.

– Nu, piemēram, katru dienu mēs daudzmaz vienā laikā dzeram kafiju, regulāri kustamies, pusdienojam, atpūšamiem, guļam. Ko dara ķermenis? Pierod. Un tas pierod tieši pie viegluma, režīma, nevis pie pārslodzēm, kas ilgtermiņā jebkurā gadījumā nebūs labi. Jā, varbūt jūs personīgi varat izravēt arī piecas dobes uzreiz un jutīsieties labi. Tomēr, ja tā būs pārslodze, ķermenis agrāk vai vēlāk pozicionēsies – jūs jutīsiet plecus, gūžas, pirkstus, mugurkaulu. Un tad daudz ieteicamāk, kā jau minēju, ir visu dalīt ar divi un darbus pārplānot tā, lai pārslodzes nebūtu. Tas, starp citu, atteicas arī uz ceļošanu, pārgājienam. Mēdz taču būt tā, ka kādā brīdī pēkšņi nostaigājam divdesmit tūkstošus un vairāk soļu, un, ja tas nav regulāri, arī to jūt – potītes sāp, un viss ir slikti. Tāpēc svarīgi būtu atcerēties: ja pa nedēļu mēs kopā un kaut pamazām savācam tos desmit tūkstošus soļus, tad varam arī nedēļas nogalē tos noiet. Bet ja nē – ja to visu noiesim tikai nedēļas nogalē –, nu tad tas vienā vai otrā veidā atsauksies ķermenī. Tas mums atspēlēsies.

Starp citu, senioriem visvairāk ir vajadzīgas trīs lietas. Pirmkārt, līdzsvars. Pieceļamies, aizveram acis, paceļam vienu, tad otru roku, pašūpojamies uz vienas vai otras kājas, uz priekšu, atpakaļ, no vienas pēdas malas uz otru. Ja regulāri, piemēram, divas trīs minūtes dienā, šādi darām, tas palīdz uzturēt līdzsvaru.

Otrkārt, asinsrite. Lai uzlabotu savu vēnu pumpi, varam katru rītu vienkārši apsēsties uz krēsla, piecelties, atkal apsēsties. Šajā gadījumā varētu pietikt pat ar desmit reizēm, un efektu var salīdzināt ar to, kas notiek ar kefīru pakā, kad to sakratām. Līdzīgi arī paši savu asinsriti, limfu iekustinām un liekam tam pumpim pastrādāt.

Trešā lieta – ir jāaudzē muskuļi, patīk tas vai ne. Un tas nozīmē, ka tos dārza darbus tomēr vajag, regulāro cilāšanu, pietupšanos un tamlīdzīgi. Te gan ir svarīgi atcerēties, ka viss ir jādara mazās devās un slodzi izlīdzinot. Piemēram, ja nesam no veikala četrus kilogramus cukura, vajadzētu vienā rokā būt diviem kilogramiem un otrā rokā diviem. Tās ir pamatlietas senioriem.

Var, protams, darīt arī daudz ko citu – nūjot, skriet, citādi kustēties. Tomēr būtiski ir to darīt pareizi, jo gadās situācijas, ka cilvēks it kā skrien, bet dara to tā, ka būtībā nepareizi izgriežas gūžas. Un tas atkal nav vēlami.