Pastaiga Pierīgā: Baldone bez dūņām ^{Apriņķis.lv}

Ceļojot pa Latviju, gandrīz nekad iepriekš nešķirstu ceļvežus un nelasu aprakstus. Man patīk pārsteiguma moments, burvīgā neziņa par to, kas sagaidīs, ko redzēšu. Neesmu pārliecināta, vai tā ir pareizā taktika, bet šoreiz tā nostrādāja – Baldonē uzreiz ietrāpīju uz mazās Stāstu takas. Īsākās. Ir arī garākā, bet šoreiz pietika ar šo.

Diena bija pelēka, apmākusies, labi, ka nelija, nesniga, neputeņoja. Saulainā laikā pastaiga noteikti būtu patīkamāka un izteiksmīgāka, taču arī novembra drūmums neizbojāja iespaidu par Baldoni. Nebija mērķis izstaigāt pilnīgi visu, apskatīt katru stūrīti. Drīzāk – doties, kur acis rāda, un izbaudīt pilsētas noskaņu.

Dažus pieturas punktus, iespaidus un asociācijas atļaušos aprakstīt.

Kūrvietas piemiņai

Protams, zinu, ka Baldone ir pilsēta ar kūrorta tradīcijām. Jā, reiz bija Baldones ārstniecisko dūņu vannas, pirms dažiem gadsimtiem Baldone bija slavena kā kūrorts ar sēravota dziednīcu. Savdabīgi smakojošo ūdeni arī tagad var pagaršot un paostīt strūklakā “Ķirzaciņa”. Mazajā pastaigu takā šī vieta pieteikta kā Baldones kūrvieta un Ceriņu parks. Ziedošus ceriņus, pats par sevi saprotams, novembrī neredzēju, bet sēravotu un “Ķirzaciņu” atradu itin viegli. Turpat ir vēl divas iezīmētas Baldones kūrorta sēravota iztekas – strūklakas “Māra” un “Vāverīte”. Līdzās novietots informatīvs stends ar pāris teikumos izklāstītu teiku par neredzīgu meiteni Māru, kurai avota ūdens atdevis acu gaišumu.

Runājot dziesminieka Ilmāra Dzeņa vārdiem, kā pa miglu atcerējos sēravota izteku, kaut manās atmiņās tā pārklājās ar Ķemeru sēravota “Ķirzaciņu”. Tāpēc nācās tomēr meklēt rakstos. Tātad “Ķirzaciņa” ir dāvana baldoniešiem, sagaidot Latvijas Republikas simtgadi; tās autors ir mākslinieks Tālivaldis Muzikants. Vēl dziļāk iegraužoties vēsturē, nonākam 18. gadsimta beigās, kad barons Frīdrihs Georgs fon Līvens vēlējās iekopt teritoriju ap sēravotu un uzbūvēt paviljonu. Pateicoties viņam, ikviens varēja izmantot sērūdeni kā ārstniecības līdzekli. Kas ir Baldones sēravoti? Savā tecējumā tie saskaras ar kūdru un ģipsi saturošiem iežiem, kas tos bagātina ar sērūdeņradi un ogļskābi.

Ar Māru tikām skaidrībā, bet kāpēc ķirzaka un vāvere? Ar ķirzakas tēlu asociē augšāmcelšanās spēku, vēlmi un spēju izdzīvot, kā arī prasmi pielāgoties briesmu situācijās. Domājams, līdzvērtīgas īpašības varētu piedēvēt dziednieciskajam sērūdenim. Vāvere ir Baldones simbols. Pilsētas ģerbonī atainota vāvere ar čiekuru ķepās. Reiz Baldones sanatorijā bija ierīkota sērūdens strūklaka ar vāverītes skulptūru, ar ko pilsētniekiem un apmeklētājiem sēravots lielākoties saistījās.

Vāveres, meitenes Māras un ķirzakas skulptūra tika nopostīta pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados.

Trulīša sliedes

Turpat redzamas sliedes, kas pirmajā brīdī liek uzdot jautājumu, vai tām ir saistība ar represijām un izsūtīšanu. Nē, tas ir Baldones–Ikšķiles zirgu tramvaja jeb trulīša sliežu posms. Tas esot saglabājies kopš 1917. gada, kad vācieši uzbūvējuši šaursliežu dzelzceļu. Zirgi vilka, vagoniņi ripoja, cilvēki brauca un priecājās par garām slīdošo ainavu. Pa šo dzelzceļu esot transportētas arī dziednieciskās dūņas.

Vecās avīzēs var lasīt, ka 1926. gadā piedāvāta ekskursija, kuras laikā varēšot izvizināties ar trulīti no Baldones uz Ikšķili un atgriezties Rīgā ar vilcienu, “kurš pienāk ap 6 vakarā”.

Toties pēc desmit gadiem trulītis dabūja trūkties. Kādudien vasaras tveicē visu debesi aizklāja melni lietus mākoņi, laistījās zibeņi un atskanēja apdullinoši pērkona grāvieni, cits par citu spēcīgāki. Sacēlās vēl nepieredzēta vētra, kam sekoja lietusgāze un krusa. Negaiss ar milzīgu spēku plosījās apmēram ceturtdaļstundu. Uz Rīgas–Baldones šosejas, pašā sēravotu centrā, gulēja izgāzti telefona stabi; kūrmājas parkā simtgadīgi bērzi un priedes bija krustām šķērsām sasviestas kā sērkociņi; pļavās negaiss siena kaudzes aiznesis pa gaisu un izmētājis; daudzām mājām izsisti logi. Baldones zirgu dzelzceļa trulītis tobrīd atradies ceļā uz Ikšķili, un tam negaisa laikā norauts jumts.

Tagad zirgu tramvaja modelis ir publiski pieejams; to var apskatīt netālu no Baltās pils.

Mājas starp kokiem

Baldone ir viena no Latvijas senākajām kūrvietām, un tās uzplaukums divdesmitā gadsimta sākumā radīja īpašu koka apbūves vidi. Tieši šajā laikā, kad Baldonē pulcējās atpūtnieki un veselības meklētāji, tapa vieglas un elegantas pansijas un vasarnīcas – koka ēkas, kas ieauga apkārtējā mežā un kļuva par neatņemamu kūrortpilsētas tēla daļu. Var iztēloties, ka verandās vasaras vakaros skanēja sarunas, pa plašajiem logiem iekšā plūda priežu smarža.

Daļa šo ēku joprojām saglabājušās, īpaši Krasta ielā, kur tās veido vienu no Baldones raksturīgākajām un klusākajām ainavām. Atzīšos, ka nepārzinu Baldones ielu nosaukumus un ejot nepievērsu tam uzmanību, tāpēc izmantoju publiski pieejamus informācijas avotus, kuros teikts, ka Baldones Liepu alejā, Krasta ielā un Tilta ielā saglabājušies “Baldones sēravotu” kūrorta laikā būvēto pansiju koka arhitektūras paraugi.

Te redzami divdesmitā gadsimta pirmās puses vasarnīcu nami ar mežģīņotām detaļām, privātmājas ar saglabātu vēsturisko plānojumu un fasāžu rakstiem, kā arī citas koka ēkas, kas atgādina par laiku, kad Baldone bija iecienīts atpūtas un dziedniecības galamērķis. Ejot pa mežaino ieliņu, joprojām jūtams senais kūrortpilsētas miers. Te nu jāteic, ka pelēkais novembris ne nieka netraucēja priecāties par koka ēkām un pašiem kokiem – milzīgiem, slaikiem un ilgi augušiem.

Izejot no meža, skatam pavērās šo laiku apbūve. Nelielas privātmājas. Pa kādam daudzdzīvokļu namam. Vienā sētā lepni pozēja balts vellaģīmis. Gribētos domāt, ka āzis, bet varbūt kaza – neesmu kompetenta šo dobradžu dzimtas dzīvnieku dzimumu eksperte. Ceļmalas sakoptas, īpašumi sakārtoti. Un gandrīz neviena cilvēka. Klusi un mierīgi kā dieva ausī.

Virsmežziņa pils

To nevar neieraudzīt! Baltā pils ar diviem torņiem, lielu terasi ieejas priekšā, strūklaku un parku ap to ir viens no ievērojamākajiem objektiem Baldonē. Šobrīd tur darbojas Baldones Mūzikas pamatskola un Jāņa Dūmiņa Mūzikas skola.

Baltā pils celta kā Baltijas virsmežziņa Ādama Mickēviča dzimtas nams, un tās fasāde vienmēr bijusi baltā krāsā. Diez vai kāds šodienas cilvēks precīzi pateiks, cik augsta ranga darbinieks bija tāds Baltijas virsmežzinis, bet viņa ģimenei būvētā māja patiešām pārsteidz. Tāpat kā parks, kas apstādīts ar eksotiskiem kokiem – dižeglēm, sudrabeglēm, ciedru priedēm, korķa kokiem, sarkanajiem ozoliem. Un, protams, strūklaka. Pils parks ir iekļauts Latvijas dabas pieminekļu sarakstā. To visu gan vislabāk skatīt kādā no gadalaikiem, kad kokiem ir lapas un spīd saule. Savulaik te bijis arī kanāls, pa kuru varēja vizināties ar laivu. Lai gan… ja virsmežzinis bijis kas līdzīgs mežkungam un viņam bija nepieciešama medību pils, tad nebrīnīsimies.

Mickēviča pēcteči ir ieradušies apskatīt dzimtas īpašumu un priecājušies, ka tur iekārtota mūzikas skola, jo arī paši ir saistīti ar šo mākslas formu.

Kultūra un zirga galvas

Audiogids par Baldones kinoteātri, tagad kultūras centru, vēsta no seniem laikiem līdz mūsu dienām. Teikšu, kā ir, – mani vairāk interesēja cits stāsts. Stāsts par šīs ēkas savdabīgo fasādi un tās ciļņiem. Nu taču zirga galvas, tikai bez ādas un krēpēm!

Baldones kinoteātris, pabeigts 1988. gadā, ir īpatnējs arhitektūras objekts gan ar savu pils nocietinājumam līdzīgo formu, gan fasādes augšdaļas dekoratīvajiem “galvaskausiem”, kas cilvēkiem liek apstāties un pabrīnīties. Ne velti tas ir viens no populārākajiem Stāstu takas pieturpunktiem. Arī es gribēju redzēt savām acīm. Un tieši par šiem mūriem, zirgiem un neīstenotām iecerēm ir šis stāsts.

Jaunajam arhitektam Uģim Šēnbergam, kuru varētu dēvēt par arhitektūras huligānu, 1980. gadā bija dots uzdevums pielāgot tipveida PSRS kinoteātra projektu Baldonei. Taču viņš nolēma rīkoties citādāk, tāpēc tapa pavisam cita ēka. Arhitekts vēlējās, lai kinoteātris godam stātos blakus Baldones vēsturiskajām celtnēm un pats kļūtu par sava veida “teiksmu” – ar nocietinātām sienām, neparastiem ciļņiem, reklāmas torni ar neonu un nosaukumu. Kāpēc teiksma? Tāds bija iecerētais kinoteātra nosaukums, kas vēlāk pārtapa par “Baldoni”.

Iecerēts bija daudz. Šo un to īstenoja, no kaut kā vajadzēja atteikties, kaut kas pazuda “tulkojumā”. Tēlnieks Ojārs Breģis izveidoja karnīzes cilni – zirga masku. To skaidroja ar simbolisku nozīmi, proti, senāk masku gājieni bija kā šodienas kino – stāstu un tēlu radīšana. Zirgs, cilvēka pirmais palīgs, indoeiropiešu mitoloģijā ieņem īpašu vietu, tāpēc šādas maskas svētkos nedrīkstēja trūkt. Kur nu cilvēkam bez tik smalku matēriju pārzināšanas varēja ienākt prātā meklēt atbildes indoeiropiešu mitoloģijā! Mums ir sava mitoloģija un sava attieksme pret zirgu. Latvietim baltsirms zirgs ir Dieva izredzēts vēstnesis. Latvietis cilvēku vērtēja pēc viņa attieksmes pret zirgu.

1987.gada 26. septembrī ar filmas “Bailes” seansu tika atklāts kinoteātris “Baldone” – pēdējais, ko uzbūvēja padomju Latvijas laikā. Nākamajā gadā laikraksts “Rīgas Viļņi” lepni ziņoja, ka Baldones kinoteātra projektētāji un celtnieki izvirzīti LPSR Ministru Padomes prēmijai un par viņiem stāstīs radiožurnālā “Jaunceltne” 14. jūlijā pulksten 19.40.

Ampīra stila dievnams

Baldones Svētā Miķeļa baznīcas vēsture ir kā stāsts par četrām baznīcām, kas šajā vietā celtas dažādos laikos. Pirmo reizi dievnams rakstos minēts 1567. gadā, bet mūsdienās redzamā ēka ir ceturtā pēc kārtas – celta deviņpadsmitajā gadsimtā, būvēta ampīra stilā. Tā ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un viens no ievērojamākajiem Baldones kultūrvēsturiskajiem objektiem.

Baznīcas altāri kādreiz rotāja gleznotāja Jūliusa Dēringa altārglezna, kas padomju okupācijas laikā tika noņemta, jo dievnamā iekārtoja plastmasas ražošanas cehu. Par laimi, gleznu neiznīcināja, un šobrīd tā glabājas Rundāles pils muzejā. Šajā laikā baznīcai bija paredzēts kļūt arī par skolas sporta zāli, taču ieceri neīstenoja.

Baznīcas zvans piedzīvojis īpašu likteni. Tas aizvests uz Krieviju, vēlāk attransportēts atpakaļ, bet pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados pārvests uz Kalupes katoļu baznīcu. Restaurējot baznīcas gaili, tajā atrasti materiāli no 1920. gada, kas sniedz vēl vienu liecību par ēkas vēsturi. Baznīcas teritorijā ir karavīru apbedījumi.

Baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Die’s ar visiem gadskaitļiem, bet papriecājieties par ampīra stilu, kaut garām ejot!

Ezers mīļotās meitenes vārdā

Taisnības labad jāteic, ka Liliju (arī Lilijas) ezeru kopā ar draugiem – pasaules apstaigātājiem – apskatīju pirms dažiem gadiem, kad nolēmām izbraukt uz kādu netālu vietu. Nosacījums bija – gribam kaut ko skaistu. Liliju ezers šķita vispiemērotākā vieta pirmām kārtām nosaukuma dēļ. Un nevīlāmies. Burvīga vieta īsai pastaigai, kad gribas pamielot acis ar klusinātu ainavu.

Nelielais ezeriņš atrodas Baldones apkārtnē, pie Riekstukalna. Precīzāk sakot, tas ir iegruvumezers, kas izveidojies karsta piltuvveida iegruvē virs ģipša slāņiem. Vietējie iedzīvotāji neiesaka šajā ezerā peldēties, jo ūdens duļķains, dibens brīžiem pazūd.

Visskaistāk tur ir ūdens liliju ziedēšanas laikā. Vēl Latvijā nejutās Otrā pasaules kara priekšvakars, kad vietējā prese apjūsmoja Liliju ezeru: “Ar glītām vasarnīcām, krāšņo parku un jauko, teiksmaino apkārtni Baldone saista un iepriecina. Kad slāpes dzesētas un kājas atpūtinātas, dodamies uz otru ievērojamu Baldones apkārtnes kalnu – Riekstu kalnu. Pa ceļam nogriežamies pie t. s. Velnakmeņa, kas ir lielākais akmens Latvijā. Teika stāsta, ka velns to nesis no Dundagas, lai iesviestu Liliju ezerā, bet pietrūcis spēka un akmens iekritis mežā. Uz šī akmeņa varot dejot 12 pāri vai ērti novietoties 7 riteņbraucēji ar visiem riteņiem, kā mēs to izdarījām. [..] Riekstu kalna pakājē – Liliju ezers ar skaistām baltām lilijām. Cik labi, ka velnam spēka pietrūcis akmeni līdz šejienei atnest. Vai tad vairs te ziedētu lilijas un atskanētu dziesma “Balta puķe ezerā”?”

Latvijā dzimušais Arvīds Harijs Blaubergs lielāko daļu dzīves pavadījis Austrālijā un Dienvidāfrikā un laiku pa laikam trimdas latviešu presē publicējis reportāžas par Dienvidāfrikas dabu un iedzīvotājiem. Un, re, negaidīts salīdzinājums: “Līdz šim mans priekšstats par purviem saistījās ar netīru, rāvainu ūdeni. Tāpēc biju ļoti pārsteigts, uzzinot, ka Okovango purvu ūdens ir dzidrs kā kristalls un skaidrs pat apmākušās dienās. Daži purva ezeriņi man tik ļoti atgādināja Līliju ezeru Baldonē. Vienīgi ūdens rozes šeit bija daudz lielākas un to krāsu amplitūda daudz plašāka – no baltas līdz tumši zilai.”

Bet 1973. gadā “Literatūra un Māksla” rakstīja citā toņkārtā: “Lietainā septembra dienā Lilijas ezera krastā stāvēja astoņdesmitgadīgu vīru pulciņš. Latviešu sarkanie strēlnieki bija atbraukuši apskatīt bijušās kauju vietas. Kāpa augšup pa stāvo nogāzi pie šosejas uz pieminekļa pusi.”

Strēlnieks un rakstnieks Voldemārs Branks līdz mūža beigām bijis pārliecināts, ka Lilijas ezers nosaukts viņa līgavas vārdā.

Kā es to zinu?

Atgriezusies no Baldones, sameklēju informāciju, kas papildina atmiņas par redzēto. Stāstu taku apmeklētājiem pieejams audiogids, kas vietas un vēstures faktu nezinātājus apgaismo uzreiz.

Būs jāatgriežas, jo līdz dūņām šoreiz nenokļuvu. Vēl arī Mercendarbes muiža apskatāma, arī Meža galerija, Riekstukalns, vecā aptieka, Mīlestības kalniņš. Esot arī Ulmaņa kalniņš.