Guna Roze: Cilvēku smadzenēs kauna zona ir izteiktāka nekā kartē ^{Apriņķis.lv}

– Labs sākums UNESCO Literatūras pilsētas pārstāvei.

– Simboliski ļoti labs, varens sākums. Taču šis brauciens būtu noticis pat tad, ja Tukums neiegūtu nozīmīgo pasaules mēroga titulu. Jau gandrīz divus gadus – kopš 2022. gada janvāra – esmu iesaistīta divu britu zinātnieču vēsturiskā pētījumā. Septembrī viņas bija Latvijā, tagad man bija jādodas turp. Un man bija milzīgs prieks un lepnums savu runu Šefīldas bibliotēkā sākt ar vārdiem: “Sveicieni no skaistās Latvijas un no manas skaistās mazpilsētas Tukuma. Un tas nozīmē – sveicieni no UNESCO Radošo pilsētu tīkla. Šis ir mūsu pirmais starptautiskais literārais pasākums pēc titula iegūšanas.”

– Rakstniece vēsturiskā pētījumā! Kā tas sākās un kā izpaužas?

– Oksfordas universitātes profesore Pollija Džonsa un Šefīldas universitātes Vēstures katedras doktore Mirjama Dobsone, kas abas ir padomju vēstures pētnieces, starp rindām bija pamanījušas mājienu, ka bez izsūtījumiem uz Sibīriju PSRS bijušas arī iekšējas deportācijas, kad, mākslīgi radot ilūziju par laimīgo dzīvi sociālismā, varai netīkamie elementi – ubagi, invalīdi, dīkdieņi, dzērāji, ielasmeitas, brīvdomātāji –, kas neiederējās idilliskajā ainiņā, tika izraidīti tālu no lielajām pilsētām. Viņas sāka pētīt šo maz zināmo faktu, bija internetā meklējušas, vai nav literatūras par to, un bija atradušas divas grāmatas – krievu autora stāstu krājumu un manu 2015. gadā izdoto romānu, kas, par laimi, jau bija tulkots angļu valodā. Vairāk literatūras par šo faktu nav, kamēr ļoti daudz rakstnieku ir rakstījuši par izsūtījumiem uz Sibīriju.

Pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā sadarbība ar krievu autoru atkrita, un zinātnieces turpināja pētījumu caur manu romānu un ciešā sadarbībā ar Ukrainas vēsturniekiem, jo Latvijas arhīvos par šo faktu tikpat kā nav liecību. Galu galā viņas ieguva valsts grantu pētījumam “Exploring occupation, exile, and memory through the history of a Latvian village inspired by G. Roze’s novel “101th kilometer. Soviet zone of shame” – “Okupācijas, izsūtījumu un atmiņu pētīšana caur Latvijas ciema vēsturi, iedvesmojoties no G. Rozes romāna “101. kilometrs. Padomju kauna zona”“. Man kā romāna autorei tas ir milzīgs notikums, jo paver dažādas iespējas.

– Lielbritānija finansē pētījumu par Padomju Latviju? Vai tad Latvijas vēsturnieki nav to izpētījuši? Varētu vienkārši iztulkot.

– Vai ne? Bet nav. Latvija nav ieguldījusi līdzekļus šī vēstures baltā plankuma izpētīšanai. Kad es 2011. gadā sāku rakstīt romānu un meklēju visas iespējamās dokumentālās liecības, neko daudz neatradu. Bet, par laimi, vēl bija dzīvi vairāki aculiecinieki, palīdzēja arī vietējie novadpētnieki. Kurioza bija saruna ar Okupācijas muzeju. Piezvanīju pilnīgā pārliecībā, ka viņiem nu gan būs viss, ko man vajag. Bet nekā! Darbinieks atbildēja: “Nē, mēs neko par šādu faktu nezinām. Kad uzrakstīsiet romānu, izstāstīsiet mums.”

Arī ar toreiz aptaujātajiem vēsturniekiem bija interesanti: daži vispār neko par to nezināja un iedegās uzzināt, citi zināja tikai faktu, ka šādi izsūtījumi – tautas mutē dēvēti par simt pirmo kilometru – tiešām eksistēja. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kas tolaik vēl atradās Rīgas centrā, tiku pie tā laika Kriminālkodeksa un Civilkodeksa – tur panti par parazītisku dzīvesveidu bija kā uz delnas. Visu, ko biju uzrakusi, piedāvāju arī britu zinātniecēm.

– Viņām vispār ir iespēja atrast vēl ko vairāk?

– Viņām ir jāvar. (Smejas.) Latvijā viņas sadarbojas ar vēsturnieci Ilgu Plato, kura apņēmusies palīdzēt. Un esmu pārliecināta, ka viņām noteikti izdosies, par spīti tam, ka skatpunkts, kādā zinātnieces šo faktu pēta, ir netipisks. Tas nav klasisks vēsturisks pētījums ar faktu un gadskaitļu uzskaiti. Viņas to pēta caur cilvēku atmiņām un literatūru; viņām ir svarīgi, kā cilvēki to atceras – ar kādām emocijām, caur kādiem it kā ikdienišķiem notikumiem.

– Un kā cilvēki to atceras?

– Redzi, trakums tāds, ka aculiecinieku gandrīz vairs nav. Arī lielākā daļa stāstnieku, kurus intervēju 2011.–2012. gadā, jau ir miruši, tai skaitā padomju laika Latvijas iekšlietu ministra vietnieks Anrijs Kavalieris. Daži no tiem, kas vēl dzīvi, ir ļoti veci un zaudējuši atmiņu. Labi, ka visas intervijas – gandrīz simts stundas ar vismaz trīsdesmit cilvēkiem – esmu saglabājusi digitāli. Tās ir iztulkotas un nodotas pētniecēm. Toreiz vēsturnieki mani brīdināja, lai pārāk nepaļaujos uz atmiņu stāstiem, jo cilvēku atmiņa ir izteikti selektīva – apziņa cenšas izslēgt visu nepatīkamo kā nebijušu.

To patiešām piedzīvoju; sapratu, ka vislabprātāk cilvēki šo faktu vispār aizmirstu. Aculiecinieku atmiņas ir glorificētas – kā runājot par saulaino bērnību, kad zāle bija zaļāka. Tikai žurnālistes pieredze man palīdzēja starp rindām, starp “ūdeni” sadzirdēt būtisko – tādas kripatiņas, ko cilvēks pasaka it kā starp citu. Visvērtīgākās bija intervijas ar tā laika miličiem – šokējoši fakti.

Selektīvās atmiņas fenomens pierādījās arī septembrī, kad kopā ar zinātniecēm devāmies uz Sabili, jo to vairāki Latvijas vēsturnieki nosauca kā vienu no Latvijas zināmākajiem simt pirmajiem kilometriem. Iedomājies, cilvēki, kas tur dzīvo visu mūžu – arī mūs interesējošajos piecdesmitajos, sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, teica, ka neko tādu neatceras, neesot tiesa, ka uz Sabili sūtīja “parazītus”.

Šī reakcija vēlreiz apstiprināja divas lietas: pirmkārt, padomju vara to darīja bez lieka trokšņa, otrkārt, būt sodītam par parazītisku dzīvesveidu bija liels kauns; vietējie kaunējās, ka pie viņiem “tādus” sūta, ka viņiem ar “tādiem” jādzīvo kaimiņos, tāpēc apziņa šo faktu centusies aizmirst – cilvēku smadzenēs kauna zona ir izteiktāka nekā kartē. Līdzīgi bija ar Lielvārdi un Eleju, kas arī bija Padomju Latvijas simtu pirmie kilometri – arī tur neviens “neko neatceras”.

Tagad, lai palīdzētu britu zinātniecēm, man ir apņēmība doties uz Sedu – uz vēl vienu šādu vietu Latvijā. Un, tā kā arī tur “neko neatceras” pat tie daži, kas dzīvo Sedā jau kopš 1956. gada, kad pilsētiņu vispār sāka būvēt, zinu, ka būs jāintervē viltīgi – nevis ar tiešiem jautājumiem, bet it kā starp citu – riņķī un apkārt. (Smaida.)

– Atgriežoties Šefīldā – kā latviešu rakstniecei gāja ar angļu publiku? Jo zinām taču skaitāmpantiņu: “Anglija bij’ aizslēgta, atslēga bij’ nolauzta.”

– Par laimi, Anglija bija pat ļoti atvērta. Bet es to nezināju, tāpēc biju ļoti uztraukusies. Vispirms – neesmu to latviešu autoru sarakstā, kurus “Latvian Literature” bīda atpazīšanai – starptautiskiem pasākumiem, ārvalstu grāmatu izstādēm, mesēm, tulkojumiem utt. Neceļu asti arī pati. Es vispār esmu cilvēks, kas vislielākās lietas izdara klusiņām, kā Gundega Repše teica: “Re, ko tu dabū gatavu bez skaļām programmām un nebīdot pa priekšu savu biogrāfiju!” Jā, šis ir tas gadījums, kad kalns atnāca pie Muhameda.

Otrkārt, tā bija mana pirmā publiskā runa angļu valodā. Man ar šo valodu ir īpatnējas attiecības – varu brīvi lasīt, rakstīt un pat pateikt visu, ko vēlos, bet... es nesaprotu, ko viņi runā, it īpaši briti. Tāpēc man līdzi bija tulkotāja Kintija Rodžersa – tā pati, kas romānu iztulkoja angliski. Mana pirmā izgāšanās bija, jau ieejot bibliotēkā. Bibliotēkas vadītāja, sirsnīgi smaidot, kaut ko vairākas reizes atkārtoja savā angļu valodas dialektā, kādu vēl nebiju dzirdējusi. Viņa teica tikai pāris vārdus, bet es tos nesapratu un nesapratu pat pēc vairākiem saviem “sorry”. Izrādās, viņa man latviski teica: “Laipni lūdzam!” Tas bija ārkārtīgi sirsnīgs žests, tāpēc man bija vēl vairāk neērti, ka nesapratu.

Treškārt, pirms brauciena biju tādā darbu virpulī, ka nebija laika pat aptvert šīs vizītes nozīmīgumu. Tulkotājai Kintijai tas pats. Tikai vilcienā no Londonas uz Šefīldu sākām par to runāt. Neatceros, kura kurai vaicāja: “Kā tu par šo visu jūties?”, bet abas atzinām, ka nav bijis laika par to pat domāt, kur nu vēl reflektēt. Aizbraucām bez paceltiem deguniem un orķestra. (Smejas.) Ziņu par šo vizīti neizsludinājām soctīklos, to zināja tikai tuvākie cilvēki.

Visbeidzot, baidījos no provokācijām, jo vēl pirms brauciena Mirjama Dobsone e-pastā rakstīja, ka kāds viņas students, redzot universitātē afišu par gaidāmo tikšanos ar latviešu rakstnieci, uzracis, ka esmu no Nacionālās apvienības un šim politiskajam spēkam esot antisemītiski uzskati. Skaidrs, ka viņš ir kļūdaini interpretējis kādu Latvijas krievu publikāciju vai kādu Ždanokas vai viņas sekotāju populistisko izteikumu, bet tagad akmeņi birs pār mani. Domāju: “Tā, tā! Tieši zīmīgajā 7. novembrī [padomju laikā plaši atzīmētā Oktobra revolūcijas diena, – aut.) publiski nāksies taisnoties, ka neesmu antisemīts.” (Smejas.) Visticamāk, šis students uz tikšanos Šefīldas Centrālajā bibliotēkā neieradās, jo viss pagāja vairāk nekā labi.

– Pastāstīsi vairāk par šo pasākumu?

– Pateicoties Mirjamai Dobsonei, mūsu priekšlasījums bija ļoti labi saplānots: viņa stāstīja par vēsturisko aspektu, Kintija Rodžersa lasīja romāna fragmentus, bet mana runa bija caur personisko prizmu: kāpēc vispār rakstīju šo romānu, kas ir prototipi, atklāju arī dažas gluži vai neticamas detaļas par rakstīšanas procesu. Vēlējos caur personisko atklāt romāna apakšvirsraksta “Padomju kauna zona” daudzos slāņus. Paralēli stāstījumam demonstrēju fotogrāfijas. Lai gan runāju angliski ar normālu latvieša akcentu, publika ar neviltotu interesi klausījās. Pasākumam bija atvēlēta stunda, bet, šķiet, tikai pēc mūsu priekšlasījumiem viss īsti sākās.

Sekoja ļoti daudz un ļoti labi jautājumi, piemēram, kāda bija baznīcas ietekme, kā dažādas ļaužu grupas tik mazā ciematā savā starpā sadzīvoja, vai “parazīti” jelkādā veidā ietekmēja vietējo cilvēku dzīvi un paradumus, kas noteica mācību programmu skolās. Mums visam bija atbildes un pat citāti no romāna, kas atbild uz šiem jautājumiem. Vēl pēc tam daudzi nāca klāt, vēlējās aprunāties, pastāstīt, ko zina par Latviju, par padomju režīmu. Bija sajūta, ka viņiem tas šķiet tikpat interesanti un vienlīdz šausmīgi kā mums, domājot par indiāņu kolonizāciju. Un te viens “indiānis” atbraucis ciemos un ar viņu var parunāt. (Smaida.)

Bibliotekāre sacīja, ka neko tādu šeit vēl nav piedzīvojusi – tādas diskusijas nekad nav notikušas. Visbiežāk auditorija noklausoties autoru, aplaudējot un aiziet. Šis pasākums ļoti atšķīrās arī no bibliotēku pasākumiem Latvijā. Sapratu, ka Anglijā cilvēki nesirgst ar fotomāniju vai ir to pārslimojuši – man nav gandrīz nevienas foto liecības par šo pasākumu. Nebija arī ziedu, kā ierasts Latvijā. Toties bija neviltota interese un cilvēcīga empātija. Tikai pēc pāris dienām “Facebook” atradu vēstulīti no kāda pāra manos gados, kas jautāja, vai veiksmīgi nokļuvu viesnīcā pēc pasākuma. Un es ticu, ka tas nebija pieklājības jautājums.

– Kā šī sadarbība solās izvērsties tālāk?

– Man pat nenojaušot, par šo vizīti rakstīja vairāki britu mediji: “The Star”, “MSN”, “Britannica”, “Yahoo.com” un, kā apgalvo vietējie, vēl citi. Es esot pirmā latviešu autore, kas izpelnījusies tādu uzmanību. Pēc gada plānota izstāde par “101. kilometru” Oksfordā, un liela daļa eksponātu tur būs no maniem krājumiem. Paralēli izstādei paredzētas arī tikšanās un diskusijas Oksfordas universitātē. Un... kāds Kembridžas režisors vēlas iestudēt izrādi pēc romāna motīviem. Runājām ar viņu “Zoom” platformā, un es biju aizkustināta par to, ka viņš romānu sapratis tieši tā, kā vēlējos vēstīt par šo vēstures faktu, – uztvēris visas nianses. Tāpēc dramatizējuma veidošanu droši uzticēju viņam. Tālāk? Tad jau redzēs, kurp upe plūdīs.