Ieva Veide: Paņēmu savu pauniņu un gar jūras krastu devos prom ^{Apriņķis.lv}

Mazsalacā dzīvojošā Ieva Veide ir koklētāja un kokles skolotāja, un tikko klajā nākusī grāmata “Piens un asinis” ir viņas debijas darbs latviešu literatūrā. Līdz šim Ievas pārdomas un dažādu kuriozu, skaudru un reālistisku dzīves situāciju aprakstus ar labām atsauksmēm lasīja viņas “Facebook” profila sekotāji. Viņi arī mudināja: Ieva, raksti grāmatu! Bet kurš tad bija īstais pagrieziena punkts ceļā uz savu pirmo literāro izdevumu – to jautāju pašai autorei. Jau sarunas sākumā tapa skaidrs, ka drīzumā grāmatnīcu plauktos atrodamais literārais darbs “Piens un asinis” kļūs par lielu iedrošinājumu ikvienam, kuram jelkad prātā ir pavīdējusi kaut mazākā doma, kā būtu, ja es sāktu rakstīt…

– Ir pilnīgi skaidrs, ka rakstīšanas process tev sagādā baudu. Vai tā ir bijis vienmēr?

– Bērnībā es daudz lasīju grāmatas. Es vispār diezgan daudz laika pavadīju vienatnē, un man nekad nebija garlaicīgi: vai nu es viena pati jau diezgan maza klīdu pa mežu, vai arī sēdēju mājās, iegrimusi kādas grāmatas radītajā pasaulē, vai vienkārši domāju... Jā, un kādā brīdī pusaudzes gados es sāku rakstīt. Pierakstīju savas domas, pārdzīvojumus, bija arī izteikts dzejas periods, kad rakstīju dzeju. Bet grāmatā “Piens un asinis” ir tas, ko esmu rakstījusi salīdzinoši nesen, kļūstot par mammu vienam, otram un tad jau trešajam bērnam. Šis mammošanās laiks man ir bijis tik spilgtu un pretrunīgu emociju pilns, tik izaicinošs, reizēm neticami nepanesams un šķietami neizstāstāms pāris vārdos, ka es nespēju to nepierakstīt. Reizēm manas dienas bija par smagu, un, tieši pierakstot, es kaut ko atraisīju, atlaidu, izliku uz papīra, kur piedzīvotais veiksmīgā gadījumā (šeit es ar to domāju valodas spilgtumu, humoru, literāro vērtību) pat varēja kļūt par mākslas darbu. Ir tāds teiciens, kas labāk gan skan angliski: ja dzīve tev iedod citronu, pagatavo no tā limonādi. Un tieši to var paveikt rakstot – no grūtas pieredzes radīt ko skaistu.

– Saka, ka par sevi, savu dzīvi rakstīt ir visgrūtāk…

– Es tā neteiktu. Vismaz man tieši par savu dzīvi rakstīt ir visvieglāk, jo, ko gan es daudz citu zinu, kā vien savu dzīvi un daļēji to dzīves, kurus redzu apkārt? Zinu, ka bieži vien arī citi autori savos literārajos darbos ieliek pašu pieredzēto un novēroto, tikai piešķirot to savas fantāzijas radītajiem tēliem vai vismaz kaut ko krietni izmainot un notušējot, lai nevarētu atpazīt. Jo tas izaicinājums jau vairāk ir nevis rakstīt par savu dzīvi, bet tas, ka citi to pēc tam lasīs. Tu savā ziņā atkailinies citu priekšā un kļūsti ievainojams.

– Ko mēs, lasītāji, atradīsim jūsu grāmatā?

– Tieši tas tur arī būs – dzīve visā tās kailumā un pat šķērsgriezumā. Tur ir gan parastas sadzīves ainiņas, gan emocijas, gan anatomija, un tas viss ir ļoti atklāti. Tomēr intimitāte vai kailums šeit nav kā pašmērķis. Man ir nācies literāri izģērbties procesa gaitā, lai vienkārši būtu godīga. Jo, stāstot savu stāstu, es sapratu, ka nevaru būt pa pusei atklāta – teiksim, pastāstīt tikai skaisto attiecībās ar savu vīru, bērnu tēvu, ar kuru pēdējie laulības gadi bija ārkārtīgi smagi. Zinu, ka daudziem, kuri mūs pazīst, tas būs ļoti skumjš pārsteigums, bet mēs nu jau vairāk par gadu esam šķīrušies. Šī attiecību gaita grāmatā ir labi jūtama.

Arī attiecības ar mammu, kura šajā grāmatā vēl ir klātesoša, bet nu jau devusies mūžībā, ir bijušas ļoti, ļoti sarežģītas. Ja es vispār rakstu, man bija jāraksta, kā ir. Es nevarēju izskaistināt ar putukrējuma rozītēm un mēģināt to iesmērēt lasītājam. Patiesībā šī ir dienasgrāmata, kurai es tiešām esmu uzticējusi to, ko ne ar vienu neesmu pat runājusi. Un arī tagad es par to nerunātu, bet rakstīt ir citādāk. Es to uzticu papīram. Papīrs to uztic jums. Un, sakiet, ko gribat, bet tā es varu, un tā man ir labi. Tā man nav ne kauns, ne bailes.

– Kā trauslā un sievišķīgā kokles spēles pedagoģe iet kopā ar vārdiem “piens un asinis”?

– Pat ļoti burtiski un ļoti dabiski. Kas gan no mums, sievietēm, plūst, paņemot līdzi mūsu dzīvības spēkus? Piens, kad zīdām bērniņu, un asinis, kad rit mūsu menstruālais cikls... un mēs plūstam un plūstam, un izplūstam. Kā mums saglabāt savu spēku? Tas ir par to. Bet man bija vēl viens gadījums. Kad piedzima mana meitiņa, mans pirmdzimtais, man slimnīcā lika ar īpašu aparātiņu atslaukt pieniņu. Nebija nekādu indikāciju, ka piena būtu par maz, bet visas tikko dzemdējušās sievietes sūtīja uz to briesmīgo aparātu. Mani krūtsgali bija vēl tik jutīgi, nepieraduši, jau bērniņa zīdīšana sagādāja milzu sāpes sākumā, ka burtiski bija jākliedz, bet tas aparāts man bija kā spīdzināšanas ierīce. Krūts pārgāja pušu, un dārgajā pirmajā pieniņā, kura vēl ir tik ļoti maz, sāka pilēt asinis. Tās sajaucās ar pienu... Nu, tādas mammu drāmas te būs aprakstītas. Var jau būt, ka grāmatas vāks sākumā šķiet tāds drusku par trillerīgu, bet es noticēju mākslinieces Vitas Lēnertes domai: balta, trausla sieviete iziet cauri tumsai neskarta un tīra… Te gan es tikai aptuveni citēju mākslinieci.

– Vai tev ir būtiski, ko par tavu uzrakstīto saka citi, un vai tevi maz sasniedz rakstītā ietekme uz citiem?

– Var censties rakstīt tā, lai visiem viss būtu pa prātam, pieklājīgi, līdzeni un neitrāli, un var tā arī dzīvot, bet tad kāda tam beigās jēga? Gan dzīvot, gan rakstīt vajadzētu autentiski, un, ja tur ārā nāk kaut kas tāds, kas citiem var nepatikt vai likties nepieņemami, tad varbūt ir vajadzīga drosme. Bet varbūt ir vienkārši jāpieņem, ka es neesmu perfekts, tad arī vairs nav baiļu. Jo kāds teiks: ārprāts, kā tu tur tā un tā! Un es varu pazemīgi atzīt: jā, es tā un šitā. Jā, es dažkārt netiku galā ar sevi un dzīvi. Jā, es biju nepilnīga un vāja. Ja mēs neesam godīgi, kas tad vispār paliek? Kāda vispār jēga?

Patiesību sakot, man ir ļoti mīļi, atbalstoši un atsaucīgi cilvēki apkārt. Varbūt tā nedaudz banāli izklausīsies, bet feisbuks izrādījās ļoti pateicīgs rīks tieši tam, lai es sajustu savus lasītājus. Tu ieliec rakstiņu un uzreiz saņem atgriezenisko saiti. Tas palīdz saprast, kas cilvēkus uzrunā un kas ne, kas ir viņiem aktuāli, kur rodas līdzpārdzīvojums. Tieši tas, ka cilvēkiem mani mazie dzīves aprakstiņi šķita saistoši, man ļāva noticēt, ka varētu tapt grāmata. Patiesību sakot, mani feisbuka draugi man tiešā tekstā arī teica: raksti grāmatu! Un milzīgs paldies viņiem! Uzrakstīju.

– Kad tu saprati, ka grāmata būs?

– Grāmatas tapšanas ceļš ir garš. It īpaši tik apjomīgas grāmatas, kāda sanākusi manējā. Jau pati tās rakstīšana – no 2016. gada es periodiski uzrakstīju pa kādam savu dienu aprakstam, bet visintensīvāk, jau ar saprašanu, ka rakstu grāmatu, es rakstīju 2022. gadā. Sanāca dikti daudz tā teksta. Beigās ap septiņsimt lapu. Sākumā prātoju, kā to varētu izdot pati par saviem līdzekļiem, taču apzinājos – man noteikti vajadzēs ne tikai sadrukāt un iesiet grāmatu, bet arī kādu, kurš to visu rediģēs un koriģēs. Tās būtu milzu izmaksas, daudzi tūkstoši, un man tādas naudas nebija. Un, kad nav ko zaudēt, tad var sanāk šis tas labs. Es vienkārši aizsūtīju savu manuskriptu vislielākajai Latvijas izdevniecībai – “Zvaigzne ABC” –, un jāsaka tiešām milzu paldies par šo uzticēšanos un noticēšanu, īpaši jau latviešu valodas un literatūras redakcijas vadītājai Bārbalai Simsonei, kura bija pirmā, kas lasīja un izvērtēja manu darbu. Un viņa nepateica: paldies, mammīt, savus dzemdību un zīdīšanas stāstiņus jūs varat paturēt pati pie sevis! Nē, viņa teica citādāk – teksts esot kā krāšņs audums, bet no tā ir kaut kas jāpašuj. Un tad es vēl ilgi un dikti cīnījos ar rediģēšanu, skaidrākas formas atrašanu, īsināšanu. O, tas bija visgrūtākais! Nu, un tad vēl vairāk nekā gadu ar maniem tekstiem cīnījās “Zvaigznes ABC” profesionāļi.

– Kura nodaļa grāmatā, tavuprāt, ir visintriģējošākā vai neparastākā?

– Grāmatā ir nodaļa “Pakistānis un bēgšana no mājām”, kur ir par to, kā viens pakistānis gribēja mani precēt, bet nē, es nebēgu kopā ar viņu no mājām. Patiesībā es viņu negribēju precēt, bet man mājās visa šī jautājuma dēļ bija izcēlusies liela spriedze, un es bēgu no mājām. Man bija septiņpadsmit gadu, un es vienkārši devos prom. Uzrakstīju atvadu vēstuli, paņēmu savu pauniņu un no Jūrmalas devos gar jūras krastu uz Rīgas pusi. Paliku pa nakti mežā zem klajas debess. Man pat ir saglabājusies dienasgrāmata, ko es toreiz savos septiņpadsmit gados tur mežā un visā tajā bēgšanas laikā rakstīju. Savā ziņā neticami... Es taču toreiz nevarēju iedomāties, ka manas bēgšanas piezīmes pēc vairāk nekā divdesmit gadiem vārds vārdā tiks publicētas grāmatā. Jā, lai gan pārsvarā grāmata ir par bērnu dzimšanas un būšanas laiku, tomēr drusciņ tur ir arī par maniem iesākumiem, un šo es tur iekļāvu. Tādēļ es teikšu katram: rakstiet, mīļie, un vēlreiz rakstiet, jo jūs nezināt, kas no tā var reiz tikt publicēts!

– Grāmatas atklāšanas svētkos labprāt satiksi savus lasītājus?

– Jā, protams! Grāmatas atvēršanas svētki notiks gan Rīgā 11. martā pulksten 17.00 “Zvaigznes ABC” telpās, gan 15. martā pulksten 18.00 tepat pie mums mīļajā Sēļu muižā Valmieras novada Sēļu pagastā. Rīgas pasākuma dienā “Zvaigznes ABC” grāmatnīcā manu grāmatu varēs iegādāties ar divdesmit procentu atlaidi. Arī Sēļu muižas pasākumā varēs tikt pie grāmatas, un es jau izpētīju, ka izdevniecības internetveikals sūta pat uz ārzemēm.