Vairums jeb 93% pusaudžu problēmu gadījumā atbalstu meklētu pie saviem vienaudžiem un draugiem, liecina Latvijas Pusaudžu mentālās veselības asociācijas veiktais pētījums “Cik viegli būt jaunam?”. 56% pusaudžu vērstos pie vecākiem, 24% apsvērtu iespēju vērsties pie speciālista, bet 4% meklētu atbalstu pie skolotāja. Vienlaikus 87% pusaudžu nav neviena pieaugušā skolā, ar kuru būtu emocionāli nozīmīgas attiecības. Savukārt 62% pusaudžu norādījuši, ka viņiem nav neviena pieaugušā, ar kuru varētu runāt par savām problēmām.

Artūra un Elmas Petrovsku ģimenē aug četri bērni. 2009. gadā, lai pārvarētu finansiālo krīzi, ģimene pieņēma lēmumu doties uz Angliju. Lēmums nenāca viegli, bet tobrīd viņiem bija trīs mazi bērni, vīrs bija vienīgais apgādnieks. Anglijā Artūram bija labi apmaksāts darbs, ģimenei bija labi dzīves apstākļi, tomēr pēc pieciem gadiem svešumā viņi nolēma atgriezties Latvijā.

Ogrēnieši Rieksti-Riekstiņi ir laimīga daudzbērnu ģimene, kurā aug pieci bērni. Pastarītei Līnai ir četri gadiņi. Gudrajai, dzīvespriecīgajai un garā stiprajai meitenītei pēdējais gads nav bijis viegls – pieci mēneši aizvadīti slimnīcas gultā, un arī šobrīd viņa, ik vakaru dodoties gulēt, divpadsmit stundu pavada pieslēgta dialīzes aparātam. Tomēr ģimene nezaudē cerību un dara visu, lai Līnai būtu laimīga bērnība, rodot prieku ikdienišķās lietās un cits citu it visā atbalstot.

“Manas dzīves lielākais sapnis ir piepildījies – vienkopus vienā mājā ir izveidota viena liela un skaista deju ģimene, kuru pārstāv visu vecumu dalībnieki. Iespējams, ar laiku veidosim vēl kādas bērnu deju grupas, jo katru gadu pievienojas arvien vairāk gribētāju,” stāsta deju pedagogs, horeogrāfs, Tīnūžu Tautas nama bērnu deju kolektīva “Upīte”, jauniešu deju kolektīva “Straujupe”, vidējās paaudzes deju kolektīva “Upe” un senioru deju kolektīva “Dižupe” mākslinieciskais vadītājs Didzis Apsītis.

Lai gan folkloras kopas Dziesmu svētku kopkoncertā Mežaparka Lielajā estrādē nepiedalās, tās ar saviem krāšņajiem tērpiem un atraktivitāti bagātina Dziesmu un deju svētku gājienu, kā arī savus cienītājus iepriecina Folkloras dienā. Šogad uz Dziesmu svētkiem pošas arī Tomes Tautas nama folkloras kopa “Graudi”.

Tīnūžos un tuvākajā apkārtnē būs grūti sameklēt cilvēku, kurš nepazītu Ludmilu Jēkabsoni, jo tieši viņa vairākām vietējo paaudzēm vispirms Turkalnē un pēc tam Tīnūžos kopumā teju 45 gadu garumā palīdzējusi iemīlēt grāmatas un uzturēt dzīvas lasīšanas tradīcijas.

Nonākšana ratiņkrēslā nereti tiek uztverta kā teju vai pasaules gals, taču, tiekoties ar ķegumiešiem Ralfu Ramani un viņa dzīvesbiedri Agiju Bogdanoviču un iepazīstot abu optimistisko skatījumu uz dzīvi, tā nebūt nešķiet, gluži pretēji – var tikai apskaust šo cilvēku piepildīto dzīvi un pozitīvo attieksmi gan pret sevi, gan citiem. Iespējams, tieši tas ļāva Ralfam nesalūzt, kad pirms 30 gadiem visu kājām gaisā sagrieza negadījums.

Dziesmu svētki nav iedomājami bez koru kopkoncerta Mežaparka Lielajā estrādē. Nākamvasar ar diviem XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku lielkoncertiem atzīmēsim šo mūsu tautai tik nozīmīgo svētku 150 gadu jubileju. Uz sarunu aicinājām četru Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģenti, Ogres novada un Ogres apriņķa koru virsdiriģenti, Ogres novada Kultūras centra sieviešu kora “Rasa” diriģenti un māksliniecisko vadītāju, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesori, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri Airu Birziņu.

Ikšķiliete Evija Krapse ir triju nu jau pieaugušu meitu mamma. No malas raugoties šajā dzīvespriecīgajā sievietē, nezinātājs nepateiks, cik milzīga ir viņas uzņēmība, rūpējoties par pastarīti Esteri, kura piedzima ar diagnozi, ko neviens vecāks savam bērnam nenovēlētu. Tikai pateicoties ģimenes un galvenokārt mammas neatlaidībai, daļēji arī sabiedrības atbalstam, neraugoties uz sākotnēji bezcerīgajām prognozēm, Estere pilngadībā iesoļoja, kā mēdz teikt, pati savām kājām.

Ja ģimenē ir invalīds, pārējie cenšas viņam maksimāli palīdzēt un atbalstīt. Lai arī cilvēka ar īpašām vajadzībām kopšana un uzmanīšana prasa papildu rūpes, veselajiem nav problēmu ar to tikt galā. Taču – kā ir situācijā, kad mājās ir divi invalīdi kā ogrēniešu Valentīnas un Pētera Zepu ģimenē?

Ar ogresgalieti Jeļenu Ūdri pirmo reizi tikāmies pirms nepilniem diviem gadiem, veidojot publikāciju par viņas tēva Antona Petkeviča gatavošanos 100. dzimšanas dienai. Uz tikšanos Jeļena jeb, kā pati saka, Lienīte atbrauc ar auto, dzīvespriecīga un enerģiska. Pamanu, ka viņas labā roka nefunkcionē – kā vēlāk atzīst Jeļena, darbojas tikai pirksti. Tās ir sekas pēc bērnu cerebrālās triekas, ar kuru uzņēmīgā sieviete sadzīvo visu mūžu, bet tas viņai nav liedzis īstenot sapņus un nejusties citādai.