Virdžīnija Lejiņa: Tieši tāpēc, ka cilvēki nesaka, ko domā, veidojas nepareiza sabiedriskā doma ^{Apriņķis.lv}

– Kā šī filma pie jums atnāca?

– Ir tāda Latvijas Ordeņu brālība, kurā apvienojušies tie cilvēki, kas saņēmuši valsts ordeņus. Mēs ar Jāni (Virdžīnijas Lejiņas vīrs rakstnieks Jānis Lejiņš, – G.R.) tajā esam un katru gadu augusta beigās tiekamies. Kad tikāmies 2019. gada  augustā, Elvīrai bija 99 gadi. Tā bija pirmā reize, kad tuvā plānā viņu vēroju, un mani labā nozīmē nošokēja tas, ka viņa savos gados ir tik dzirkstoša, tik ņipra, tik skaidri un interesanti domājoša! Ierasts, ka tad, kad runā par senioriem, izklausās, it kā runātu par kādiem aizmežu dīvainīšiem, kuriem vienīgais, kas būtu jādara, ir gaidīt, kad beigsies konkurss uz ragaviņu ražošanu. Pēdējais laiks saprast, ka prāta spējas, talants nav atkarīgs no gadiem. Vecums ir relatīvs jēdziens.

“Vai kāds viņu filmē?” toreiz pajautāju. Izrādās – nē. Manas režisores asinis sāka vārīties, kā parasti, kad redzu ko vērtīgu filmējamu, taču savaldījos, jo man kā “atvaļinātai personai” nebija nekādu resursu. Pagāja gads, bija Elvīras simtgade, mēs atkal satikāmies, un joprojām neviens viņu nefilmēja. Tad es neizturēju, uzrunāju ģimenes draugu un bijušo kolēģi televīzijā Jāni Rēdlihu – slaveno brāļu hokejistu tēvu. Jānim ir sava mazā kamera, un mēs sākām filmēt bez jebkāda finansējuma, bez pasūtījuma, jo nevarēja zināt, cik ilgi vēl Baldiņa būs mūsu vidū.

Pusotru gadu filmējām, visur gājām kopā ar viņu. Elvīra vienmēr mudināja: “Ko tu velcies? Nāc ātrāk!” Un viņai bija pāri 100 gadiem! Tāpēc lielāko uzsvaru neliku uz viņas aktrises profesiju. Sapratu ka viņas fenomens ir nodzīvot tik garu mūžu un būt tik stiprai, tik dzīvesgudrai, tik gaišai! Viņa saka: “Es nekad ne uz vienu neapvainojos. Es nekad sevi nežēloju. Ja man nesāpētu, es domātu, ka esmu beigta. Esmu azartiska. Man patīk velnu raustīt aiz astes.” Elvīrai nav pieņemams, ka cilvēki ir nevarīgi, čīkst, žēlojas.

– Noskaidrojāt, kas ir šī viņas fenomena pamatā?

– Baldiņa visu mūžu aizrāvusies ar tautasdziesmām. Viņa pati domā, ka tieši tām bijusi liela loma, tās veidojušas viņas viedumu, dzīves pieredzi. Jautāju Elvīrai, cik tautasdziesmu viņa zina. Atbildēja, ka līdz trim tūkstošiem aizskaitīja, tad apnika. Viņa savākusi tādas tautasdziesmas, kas nav Barona krājumos. Katrā situācijā piesauc tautasdziesmas. Es tikai tagad, filmējot Elvīru, apjautu to dziļo jēgu, gudrību un spēku, kas ir mūsu tautasdziesmās. Filmai intervēju arī Janīnu Kursīti, un viņa teica: “Mēs braucam uz Indiju, meklējam mantras, meklējam sevi. Bet mums pašiem viss ir, mēs tikai līdz tam neaizrokamies. Tā vietā no pasaules visu ņemam ar atplestu muti, it kā būtu pamodušies no letarģiskā miega.”

Daudzas Elvīras skandētās tautasdziesmas ir apbrīnojami smalkas. Ilgus gadus viņa paralēli darbam teātrī strādāja par izvadītāju. Un tautasdziesmās izstāstīja cilvēka mūžu. Kad no Afganistānas sāka nākt zārki, izvadīšanā par to nedrīkstēja runāt, bet Elvīra ar tautasdziesmu izstāstīja tā, ka viss kļuva skaidrs. It kā ir pateikts, un tajā pašā laikā it kā nav. Filmēšanas laikā viņa 101 gada vecumā izvadīja kādu stipri jaunāku radinieci. Elvīra skaitīja: “Pavaicāju slieksnītim, kur palika māmuliņa? Aizgājusi to celiņu, rasā pēdas neredzēj’.” Tā pateikt par nāvi! Kā var ko tādu radīt un izdomāt?

Vēl kāda interesanta detaļa: Baldiņa ir dzimusi 1919. gada augustā. Kā es filmā saku, viņas dzimšanas brīdis ir vēsturisks, jo viņa ir iecerēta 1918. novembrī. Radīta reizē ar Latviju. Mani vienmēr visās dokumentālajās filmās interesē cilvēks un laiks. Varoņa dzīves fons, vēsture. Tā veido katru cilvēku.

– Cik daudz materiāla safilmējāt?

– Pie 100 stundām. Ja nesāktos kovids, varbūt filmētu vēl, jo nevarēja zināt, vai būs nākamā reize. Pēc tam pusotru gadu skatījos materiālu ārkārtīgā izmisumā, ko no tā visa atlasīt, no kā atteikties un ko ar to visu iesākt tālāk, jo naudas nav – kas samontēs? Ceļš līdz gatavai filmai bija ārkārtīgi grūts. Pirmie finansētāji bija Latvijas Ordeņu brālība un Madonas novada pašvaldība, jo Baldiņa ir no Cesvaines, un visbeidzot arī Valsts kultūrkapitāla fonds.

– Pirmizrāde notika Baldiņas 103. dzimšanas dienā. Ko tālāk?

– Tagad producentam Marekam Bērentam notiek pārrunas ar Latvijas Televīziju, un ir cerība, ka augustā, aktrises 104. dzimšanas dienā, filmu parādīs. Esmu pateicīga Marekam, ka pieslēdzās un palīdzēja filmu pabeigt. Ir ļoti grūti būt nekam nepiederošam, ja nav, kas tevi atbalsta, tic un palīdz. Ja nav šīs aizmugures, tad tevis it kā nav, tu radošā ziņā paliec kā bārenītis. Nevienu neinteresē, ko tu vari izdarīt vai cik spožas ir tavas idejas. Jauni cilvēki iedomājas, ka ar gadiem radošums dilst kā mēness. Bet radošums vai nu ir, vai nav. Ja to nelieto, radošā enerģija tevi ēd nost. Reizēm domāju: kaut man nebūtu nevienas idejas, būtu vieglāk dzīvot.

– Literatūra var kādu vēstures posmu vai personību gan glorificēt, gan pārspīlēt, krāsojot vēl melnāku. Vai mūsdienu latviešu literatūra par padomju laikiem nav šis otrs grāvis?

– Tas taču ir mums raksturīgi – vienmēr no viena grāvja otrā. Padomju laikā esmu nostrādājusi visu savu aktīvo dzīvi. Vienīgā cenzūra attiecās uz politiku. Nedrīkstēja teikt, ka Latvija ir bijusi politiski un ekonomiski neatkarīga. Nevarēja aicināt uz revolūciju. Pārējo visu varēja. Neviens man neprasīja atskaitīties, ko es šodien esmu izdarījusi, kādus materiālus meklējusi un kas no tā sanācis. Katrā ziņā, neatbilst patiesībai tas, ka visi bijām aizsietu muti. Mēs zinājām, kad labāk paklusēt, ar varu muti vaļā nevienam netaisīja.

Jaunā paaudze, kas tagad nosaka toni, jauc divas lietas – padomju iekārtu un reālo dzīvi. Ja ir runa par iekārtu, tur viss ir skaidrs. Bet dzīve vienmēr ritējusi uz priekšu un ne jau vienmēr pēc kaut kādiem noteikumiem. Tieši tā iekšējā pretošanās padomju laikā radīja bezgala daudz dzīvelības – brīnišķīgas lietas, ļoti talantīgus radošus cilvēkus, brīvdomātājus. Nevar taču teikt, ka šodien ir tikai ideāli cilvēki, jo valda demokrātija. Komunisma ideja arī nebija slikta, to samaitāja izpildījums. Es neteiktu, ka tagad demokrātiju realizē labākajā veidā. Bet to publiski paust ir ļoti nepopulāri.

Man atkal jāatsaucas uz Elvīru Baldiņu: “Es to vārdu “atmoda” neatzīstu,” viņa sacīja. “Ja mēs būtu bijuši aizmiguši, mēs nepamostos.” Es piekrītu. Mēs nebijām aizmiguši. Mēs daudz ko redzējām, zinājām un sapratām, un tieši zināšana un saprašana radīja šo fenomenu – Atmodas laiku.

– Varbūt mēs tagad esam iemiguši?

– Lielā mērā jā. Man ļoti sāp sirds par to, ka pašlaik absolūti nekritiski pieņem visu, kas plūst no “lielās pasaules”, uzskatot to par kaut kādu etalonu. Kādreiz ar  nepatiku skatījāmies uz ļaudīm, kas labākas dzīves meklējumos ieplūda pie mums. Ar ko mēs tagad atšķiramies? Ir grūti valsti ievest tajā labklājībā, kādu mēs gribētu, ja ļoti daudz cilvēku noliek ieročus un dezertē. Otra sāpe – publiskajā telpā trūkst personību, kas saka, ko domā, un kas saprot lietas. Jo cilvēki baidās runāt. Kāda jēga nākt uz interviju, ja lavierē?

– Kas ir tas, ko visbiežāk baidāmies pateikt?

– Pirmkārt, mēs baidāmies pateikt, ka pašlaik valda pseidodemokrātija. Par kādu privātumu vispār varam runāt, ja publiskajā telpā to ignorē un arī datorā neakceptē. Kamēr es neļauju piekļūt saviem datiem, neko tālāk nevaru izdarīt. Tā ir ļoti daudzās lietās. Vilcienā katrā vagonā ir konduktors, un konduktoru nāk pārbaudīt vēl viena kontrole. Es viņiem vienmēr prasu: “Un kas jūs nāk pārbaudīt?” Jo lielāki birokrātiskie priekšraksti, jo mazāk veidojas godīgi cilvēki. Pati valsts veido cilvēkus, uz kuriem nevar paļauties. Atkal atsaukšos uz Elvīru. Jautāju viņai, par ko šodien vajadzētu taisīt izrādes. Viņa teica: par godu. Viņas jaunībā bijis jēdziens “godavīrs”. Vai tagad tāds ir?

Par laimi, dzīvē nekas nav viennozīmīgi. Es apbrīnoju, cik daudz ir brīnišķīgu lietu, cik daudz brīnišķīgu cilvēku, sevišķi laukos, mazpilsētās. Brīnišķīgas bibliotēkas, kolosāli kolektīvi, lielisks viss, ko viņi dara. Sāp sirds – jo tālāk iet birokrātisms, jo vairāk zūd brīnišķo lietu.

– Un ko mēs šai pseidodemokrātijā neatļaujamies pateikt par mākslu?

– Mēs neuzdrīkstamies publiski pateikt, ka mēsls ir mēsls. Ja uzdrīkstamies, tad reti. Katram ir sava gaume, sava uztvere, un tas ir normāli. Bet ir kaut kādas profesionālas lietas, kuras tomēr...  Skatos un domāju: un šitais publikai patīk? Lasu profesionāla kritiķa vai žurnālista recenziju un domāju: tev tas tiešām patīk? 

Ik pa brītiņam, par laimi, top labi mākslas darbi. Man ļoti patika Lindas Oltes filma “Māsas”. Arī izrāde “Kaukāza krīta aplis”. Bet es diezgan bieži dzirdu no cilvēkiem, ka viņiem negribas iet uz teātri, jo no teātra gaida kaut ko citu, nevis šovu vai skandālu. Es arī gaidu kaut ko citu. Toties mums ir izcili mūziķi, gleznotāji, tēlnieki, apbrīnojama ir tautas māksla. Visi, kas dzied, dejo, dramatiskie pulciņi, amatieru teātri – tur notiek ļoti daudzas apbrīnojamas, nesačakarētas lietas, kas apliecina, ka tautā ir dzīvs veselīgs kodols.

– Esat Atzinības krusta virsniece. Vai ir tā sajūta, ka tas ir lielākais iespējamais apbalvojums?

– Man Atzinības krusts patīk labāk nekā Triju Zvaigžņu ordenis. Krusts ir smukāks, personiskāks. Tomēr lielākais apbalvojums ir cilvēku atzinība – tas, ka mans darbs ir vajadzīgs. Lielāka apbalvojuma nav.

– Vai esat prātojusi, kurš kino vai literārais darbs varētu uzrunāt latviešus un savest tos mājās pie Daugavas krastiem?

– Būtu izcili, ja tādu varētu radīt. Māksla vai kas cits, bet es ticu – daudzi atgriezīsies mājās. Man bieži saka, ka  ārzemēs daudzi skatās “Līdumniekus”, jo tas sasaista ar dzimteni.

– Ko latvieši par sevi nezina?

– Mēs ļoti bieži nenoticam savas tautas fantastiskajai biogrāfijai. Mums trūkst zināšanu un apjausmas, kas dotu stingru mugurkaulu, ticību, paļāvību, pašapziņu. Mēs nezinām, bet ir jāzina, kā ir dzīvojis vecvecvecvectēvs, jo, ja runājam nevis par mistiskiem pagātnes cilvēkiem, bet par tiešo senci, pavisam citādi uztveram vēsturi.

Kad Vaira Vīķe-Freiberga no Mežaparka estrādes teica: “Mēs esam vareni!”, daudzi par to zobojās. Mēs bieži kaunamies no labām lietām, bet no sliktām ne. No labām lietām nevajag kautrēties. Te nav runa par iedomību, nekādā ziņā. Bet sevis apziņai ir jābūt. Tautas kultūru, zināšanas, pārmantotās bagātības, ar kurām visam esam izgājuši cauri, mēs jūtam Dziesmu svētkos. Ikdienā mēs to pazaudējam – to apziņu, ka mums aiz muguras ir diža vēsture, mūsu senči. Elvīrai bija viena tautasdziesma: “Ne mušiņas bērniņš biju, pieniņā nenoslīku. Lielu ļaužu, gudra tēva, no diženas māmuliņas.” Mēs neesam mušiņas bērniņi un pieniņā nekad neesam noslīkuši.  

– Par ko jūs sapņojat?

– Es sapņoju par to, ka atdzimtu senās kultūras augu ziņā. Daudz interesējos par dabisko pārtiku, zaļo dzīvesveidu. Tagad tas nāk modē, bet īstenībā tā ir dabiska lieta, kam vajadzētu būt pašsaprotamai. Man ir sapnis, ka cilvēki ar to aizraujas, sameklē senās sēklas, atgriežas senās šķirnes tomāti, kartupeļi, labība, kas pavisam citādi garšo. Zinu, ka atsevišķi cilvēki ir saglabājuši vecās šķirnes. Jo tas, ko mēs ēdam tagad, ir mākslīgi radīts. Visas selekcionētās lietas, kur “zivi sakrusto ar tomātu”, nekad nav nekas labs. Tāpēc daudz cilvēku slimo. Senāk zemnieks apēda rupjmaizes riku, uzlika sviestu vai speķi, un visi bija veseli un paēduši.

Priecājos, ka tagad cīnās par dabiskām pļavām, jo laukos aug vienas vienīgas smilgas un gārsa, reti kāda puķīte. Visi aizraujas ar mauriņu pļaušanu. Bet kas var būt skaistāks par dabu?  Nevajag tik ļoti visu glancēt, nevajag pārspīlēt. Cik būtu brīnišķīgi, ja Latvija būtu tā vieta, kur atdzimtu senie kultūraugi. Ja varētu sākt no jauna, es dzīvotu laukos un ar to nodarbotos. Tāpēc saku paldies cilvēkiem, kas jau tagad, laukos dzīvodami, to dara.