Virsmāsa, kuras dzīves aicinājums ir palīdzēt citiem ^{Apriņķis.lv}

– Lūdzu, nedaudz iepazīstiniet ar sevi! Šogad aprit desmit gadu, kopš jūs strādājat Stradiņa slimnīcas kolektīvā par Nefroloģijas nodaļas virsmāsu. Jūs dēvē par izcilu savas profesijas pārstāvi. Vai tikāt apsveikta? Vairākās fotogrāfijās esat redzama ar puķēm rokās.

– Bijušas dažādas dzīves un darba epizodes, kad esmu saņēmusi apsveikumus. Tās ir fotogrāfijas no personīgā arhīva. Viena bilde uzņemta brīdī, kad 2022. gadā saņēmu balvu “Stradiņa lepnums”, savukārt otra fotogrāfija ar ziediem, ja nemaldos, ir kolēģu apsveikumi manā dzimšanas dienā.

– Kā dzīves gājums jūs aizveda līdz virsmāsas profesijai? 

– Esmu dzimusi un augusi Mālpilī. Laikā, kad beidzu pamatskolas 8. klasi, 1988. gadā, mans sapnis un mērķis bija mācīties par bērnu ārsti, kļūt par pediatri. Es par to domāju jau apmēram no 6. klases. Tā es nonācu Rīgas 4. medicīnas skolā Jāņa Asara ielā,  kur sāku mācīties par feldšeri (tagad šo profesiju sauc par ārsta palīgu). Es to darīju ar domu, ka pēc studijām varētu doties atpakaļ uz savu dzimto Mālpili un kādu brītiņu strādāt tur, iegūt praktisko pieredzi kā feldšere. Taču studiju laikā es sāku strādāt Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroķirurģijas nodaļā par jaunāko medicīnas māsu un aizrāvos ar šo profesiju.

Patiesībā tieši tur arī sākās mans māszinību ceļš, jo, pabeidzot feldšeru skolu, es jau biju iepazinusies ar studiju darbu un studentu apmācību praktiskajā vidē. Šis brīdis sakrita ar laiku, kad toreizējā Latvijas Medicīnas akadēmijā sāka attīstīties augstākā māsu izglītība. Ienāca jaunas vēsmas no ASV, ko ieveda Amerikas latviešu ārsti un māsas profesores. Tās māsas, kuras strādāja Latvijā par pasniedzējām, iedegās par māsu augstākās izglītības attīstīšanu, un tieši viņas deva man impulsu izvēlēties māsas profesiju. Arguments bija ļoti vienkāršs un pārliecinošs: ārstu Latvijā ir daudz, bet labu māsu ar augstāko izglītību vēl nav! Tādā veidā, vienkārši runājot ar kolēģiem un apzinot jauno situāciju, es arī nolēmu, ka tomēr nestudēšu par ārstu, bet koncentrēšos uz māszinībām.

– Jau kopš padomju laikiem puķes un šokolādes nesa tieši dakteriem, māsiņas parasti palika otrajā plānā. Vai lēmums kļūt nevis par ārstu, bet māsu nav kādreiz šķitis aplams, varbūt bijušas šaubas, ka vajadzēja tomēr saņemties un izmācīties par dakteri? Vai jūtaties īstajā vietā?

– Es ļoti lepojos ar savu profesiju un nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, ka nemācījos par ārstu. Tās puķes un konfektes patiesībā ir tikai skaļa klišeja. Man ļoti interesē darbs ar cilvēkiem – tieši tas, kā veidojas pacienta ceļš no slimnīcā nonākšanas brīža līdz mirklim, kad viņš atstāj medicīnas iestādes telpas. Īstenībā man ļoti patīk šis darbs – gan tolaik, kad biju māsa, kas praktiski veic pacientu aprūpi slimnīcas nodaļā, gan tagad, kad esmu māsu darba vadītāja.

– Minējāt par Neiroķirurģijas nodaļu, kur strādājāt pašā sākumā. Kur vēl jūs esat strādājusi, kā veidojusies jūsu profesionālā izaugsme no studiju gadiem līdz pašreizējam amatam Stradiņos?

– Patiesībā to iestāžu un darbavietu nav nemaz tik daudz. Es sāku savu karjeru medicīnā kā māsa jau pieminētajā Neiroķirurģijas nodaļā Rīgas Austrumu Klīniskajā universitātes slimnīcā, un pēc studiju beigšanas mani uzaicināja par lektori toreizējā Rīgas 5. medicīnas skolā. Vēlāk tā pārtapa par Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžu, un šajā akadēmiskajā vidē es pavadīju septiņpadsmit gadus. Stāvēju pie māszinību izglītības šūpuļa, kur turēju rūpi par māsu profesijas un filozofijas veidošanu.

Bet vienā brīdī sekoja pagrieziena punkts, jo kolēģe, ar kuru savulaik strādāju kopā Medicīnas koledžā, uzaicināja mani izmēģināt spēkus virsmāsas darbā Stradiņa slimnīcas Nefroloģijas nodaļā. Tā kā es ilgu laiku sapņoju par atgriešanos praktiskajā medicīnā, man šāds pavērsiens šķita kā dzīves aicinājums. Tāpat mani ļoti ieinteresēja, kā savas iegūtās akadēmiskās zināšanas iedzīvināt praksē. Savā ikdienas darbā es lieliski redzu to, ko kādreiz ieguldījām māsu profesijas izglītībā. Tā es arī pirms desmit gadiem pamēģināju un te paliku.

Tagad savus spēkus veltu slimnīcas pacientu kvalitatīvas aprūpes nodrošināšanai un drošas vides radīšanai, cenšos maksimāli atbalstīt un vadīt Nefroloģijas nodaļas pacientu aprūpes komandu, kā arī darbojos Aprūpes konsultatīvajā padomē kā priekšsēdētāja un rūpējos par inovāciju ieviešanu aprūpes procesā.

– Ja pareizi sapratu, jūs uzaicināja strādāt nevis par māsu, bet uzreiz par virsmāsu?

– Jā, tieši tā. Tāpēc, ka man bija atbilstoša un pietiekami liela akadēmiskā pieredze māsu profesijas attīstībā. Esmu beigusi arī Latvijas Universitātes maģistrantūru māszinībās.

– Šo septiņpadsmit darba gadu laikā, kurus esat veltījusi rūpēm par māsu izglītības attīstīšanu, darbojoties akadēmiskajā vidē, noteikti esat apmācījusi daudzas topošās māsas. Vai tagad, aizejot uz kādām konferencēm, semināriem, jums bieži sanāk satikt savus audzēkņus?

– Protams, jo viņi ir arī mani darba kolēģi. Mūsu ceļš nav izšķīries, bet savijies cieši kopā dažādās jomās gan slimnīcu vidē, gan izglītošanas jomās. Ir atsevišķi cilvēki, kas zināmu apsvērumu dēļ medicīnā nestrādā, bet daudzi ir brīnišķīgi kolēģi, teicami profesionāļi.

– Kādi uzdevumi ir virsmāsas darba lauciņā?

– Tie noteikti ir saistīti ar personāla vadīšanas lietām, loģistikas un arī pacientu izglītošanas jautājumiem. Respektīvi, vadu komandu tā, lai kopējais darba rezultāts būtu vērsts uz drošas vides radīšanu pacientam, uz kvalitatīvu aprūpi un arī ārstēšanu. Virsmāsai ļoti daudz nākas strādāt gan ar cilvēkresursiem, gan materiāli tehniskajiem resursiem. Protams, ne diena nepaiet bez sarunām ar pacientiem un viņu tuviniekiem. Bieži vien virsmāsas iesaistās un palīdz atrisināt dažādus jautājumus un situācijas, īpaši par aprūpes lietām, tostarp par mājas dzīvē nepieciešamo aprūpi, vai arī vienkārši atbalsta, iedrošina, sniedz padomu. Uzklausa arī pacientu vai viņu tuvinieku bažas, teiksim, par saņemto pakalpojumu, tā kvalitāti un darbinieku attieksmi pret to. Dažkārt, lai kliedētu pacienta bažas un ārstēšanās slimnīcā būtu vienkāršāka, var nākties dziļāk un detalizētāk izskaidrot kādas norises procesu.

– Ja salīdzina laiku, kad jūs beidzāt medicīnas skolu un sākāt strādāt par māsu, ar pašreizējo situāciju – cik ļoti toreizējie pacienti atšķiras no mūsdienu medicīnas pakalpojumu saņēmējiem? Vai pacienti ir kļuvuši līdzestīgāki? 

– Jebkurš cilvēks pirms divdesmit un vairāk gadiem noteikti bija citādāks nekā pašlaik. Šodienas pacienti ir izglītotāki, zinošāki, bagātāki ar informāciju, līdz ar to uzdod daudz vairāk jautājumu un vēlas saņemt argumentētas atbildes. Viņi krietni jūtamāk iesaistās ārstēšanas un aprūpes procesos, grib vairāk zināt par zālēm un citām ārstēšanas metodēm. Līdz ar to komunikācija ar pacientiem mūsdienās no māsas prasa plašas, daudzpusīgas zināšanas un prasmes, kā arī pieredzi. Nav noslēpums, ka patlaban cilvēki ir pietiekami noguruši no dažādām slimībām un arī epidemioloģiskām situācijām valstī, tādēļ visiem gribas izjust personalizētu uzmanību un attieksmi no mediķiem, kas ietver skaidrojošo darbu. Jāsaka, pacienti ir kļuvuši ne tikai zinošāki un gudrāki, bet arī prasīgāki.

– Kā jūs papildināt zināšanas un informētību par visām norisēm medicīnas jomā? Piemēram, pacienti noteikti uzdod jautājumus par to, kādus medikamentus un pakalpojumus valsts apmaksā vai ne, un tā tālāk. 

– Ikviens cilvēks, kurš darbojas medicīnas laukā, ļoti labi zina, ka bez mācīšanās nekur nevar tikt. Strādājot par māsu, ārstu vai jebkurā ārstniecības profesijā, visu dzīvi nepārtraukti ir jāizglītojas. Runājot par to, kur pacienti var saņemt informāciju, pirmais solis vienmēr, bez šaubām, ir ģimenes ārsts. Tieši viņš kopā ar savas prakses māsu vai ārsta palīgu visprecīzāk var informēt pacientu par to, kas ietilpst valsts apmaksāto pakalpojumu grozā, kur ir nepieciešami un cik lieli ir līdzmaksājumi. Tāpat arī to, kādi izmeklējumi vai kuras ārstēšanas metodes ir par pilnu samaksu, kādos periodos tie ir pieejami un vai eksistē kādi to saņemšanas nosacījumi. Protams, ja pacienti bez šādām zināšanām nonāk slimnīcā, jebkurš procesu vadošais cilvēks – ārsts vai klientu apkalpošanas menedžeris – izskaidro viņiem, kas un cik daudz maksā un ar kādām izmaksām cilvēkam ir jārēķinās.

– Ko jūs varat teikt par sevi – cik apzinīga esat kā paciente? Jo mēs jau labi zinām – līdzīgi kā automašīnām reizi gadā ir jāiziet tehniskā apskate, tāpat mediķi vienmēr aicina cilvēkus vismaz tikpat bieži aiziet pie sava ģimenes ārsta, veikt nepieciešamās analīzes un izmeklējumus. Kā ir ar jums pašu?

– Es cenšos būt apzinīga, jo rūpes par savu veselību ir ļoti svarīgs kvalitatīvas dzīves aspekts. Nav nekāds noslēpums, ka mediķu darbs ir izdedzinošs. Tādēļ vienmēr ir jāmeklē brīži, kad var atpūsties un restartēt sevi, un, ja kaut kas kaiš, laikus jādodas pie ārsta. Jo tieši tur vislabāk var redzēt nesakārtotas, neārstētas veselības sekas.

– Kā jūs restartējat sevi? Vai jums sanāk strādāt piecas darba dienas pēc kārtas, varbūt dažreiz gadās arī darbs brīvdienās?

– Skaidrs, ka slimnīcas vadošajiem cilvēkiem darbs noteikti nav no pirmdienas līdz piektdienai. Jā, it kā skaitās astoņas darba stundas, kad pirmdien sākam un piektdien beidzam, bet nereti jau dažādi atgadījumi un lietas notiek arī ārpus darba laika. Teiksim, ja kāds kolēģis saslimst, jāorganizē darba plūsma, jāparedz, kas viņu aizvietos. Tāpat es daudz iesaistos arī dažādās citās aktivitātēs. Tā ir sadarbība ar Latvijas Māsu asociāciju, dažādām slimnīcām, universitātēm. Esmu mācībspēks gan Latvijas Universitātē, gan Rīgas Stradiņa universitātē, strādāju ar studentiem māszinību fakultātēs. Šobrīd, piemēram, ir ļoti aktīvs bakalaura darbu recenzēšanas laiks, sākušies studiju noslēguma pārbaudījumi, kur arī esmu viena no komisijas locekļiem. Darba ir ļoti daudz. Bet, runājot par restartēšanos, šajā jomā neatsverami palīdz mans dārzs, puķes, pašas ģimene. Mana lauku miera osta ir Mālpils.

– Tad sanāk, ka Mālpilī jums blakus mājai ir dārziņš ar puķu dobēm?

– Jā, es dzīvoju mājā, ap kuru esmu iekopusi dārzu. Man ir savas dārzeņu dobes un puķu podi. Es ļoti mīlu šo brīvā laika pavadīšanas veidu. Savukārt Mālpilī dzīvo mani vecāki, tur ir manas bērnības mājas, es braucu ciemos, satieku savas māsas ar ģimenēm. Kopā esam kupla ģimene. Arī tur man ir neliela vieta, kur varu gan pļaut zāli, gan sauļoties.

– Vai jūs sekojat savam D vitamīna līmenim un lietojat to profilaktiskās devās? Varbūt ievērojat arī tā dēvētā veselīgā šķīvja principus?

– Obligāti! Katrā ziņā es noteikti piedomāju pie tā, cik daudz guļu un cik aktīva esmu, un cik kaloriju ir uz mana šķīvja. Tāpēc neaizraujos ar dažādu pārtikas piedevu lietošanu, bet D vitamīna līmeni gan es kontrolēju.

– Kā jūs uzskatāt – pulksten desmitos visam ir jābūt padarītam un laiks doties pie miera, vai arī jūs varat aiziet gulēt pēc pusnakts?

– Katrā ziņā, ja cilvēks nav izgulējies, viņam ir traucēts miegs, viņš nevar arī normāli pastrādāt. Es ļoti cenšos ievērot veselīga miega režīmu, citādi ir ļoti grūti. Bez šaubām, gadās izņēmumi, piemēram, ja man kāds darbs jāuzraksta. Tādā situācijā vēlā vakara stundā, kad mājās iestājas klusums, nereti vislabāk sokas radoši domāt, tāpēc varu ilgāk pasēdēt un šo to padarīt. Bet es vienmēr īpaši plānoju to, kas man būs jādara nākamajā dienā. Piemēram, vai mans mošanās laiks pēc tādas vēlas strādāšanas būs adekvāts un vai es nekaitēšu sev. Jo nepietiekami gulēt ilgtermiņā ir ļoti grūti un kaitīgi.

– Jūs veselus septiņpadsmit darba gadus esat veltījusi izglītības sfērai. Kādi tagad ir jūsu pienākumi – gan kā Nefroloģijas nodaļas virsmāsai, gan arī akadēmiskajā jomā?

– Pārsvarā mācību gada laikā esmu prakšu vadītāja dažādu kursu studentiem. Tagad es vairāk nodarbojos ar tādu tīri praktisko apmācību slimnīcas vidē. Respektīvi, topošās māsas un arī jaunie ārsti nāk apgūt dažādas iemaņas slimnīcā, lai varētu veikt pacientu aprūpi. Es tad arī vadu šīs nodarbības. Studiju gada noslēgumā parasti ir bakalaura darbu vadīšana un recenzēšana, kā arī noslēguma eksāmenu pieņemšana gan bakalaura, gan maģistrantūras studentiem.

– Nefroloģijas nodaļa noteikti nav vieglākā vieta, kur strādāt, jo nieru slimību pacienti reizēm mēdz būt arī ļoti smagi. Ne mazums ir tādu cilvēku, kuriem vajadzīga tā dēvētā nieru aizstājterapija. Kā jūtaties, ikdienā strādājot šādā nodaļā?

– Droši vien vārds “smaga” nebūtu labākais apzīmējums. Darbs Nefroloģijas nodaļā mediķiem ir ļoti dinamisks, jo šeit nav vienveidības. Te tiek risināti ne tikai dažādi ķirurģiskas dabas jautājumi, bet arī visādas citas ar nieru veselību saistītas problēmas. Darba dinamiku nosaka tas, ka daļa nefroloģijas pacientu saņem nieru aizstājterapiju, kas ietver divas pacientu grupas. Pirmie, kad viņu nieru darbība ir pilnībā izsīkusi, saņem dialīzi, savukārt otrā grupā ir pacienti, kuriem veikta nieru transplantācija. Respektīvi, pacientiem, kuri ir akceptēti šai procedūrai, mēs sniedzam aprūpi gan pirms transplantācijas, gan pēc tās. Tāpēc nodaļā darbs ir ļoti dinamisks, interesants, ar plašu pacientu loku, kuriem nav tikai viena nieru saslimšana, bet papildus visādas citas kaites.

Darbs Nefroloģijas nodaļā ir komandas darbs. Mani darba sasniegumi nav iedomājami kā viena cilvēka darbs. Tāpēc esmu ļoti pateicīga savai komandai – māsām, māsu palīgiem un ārstiem, kā arī vadītājiem – profesorei Viktorijai Kuzemai un profesoram Aivaram Pētersonam.

Sarunas noslēgumā Jana Živa citē bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vārdus: “Saviem mērķiem ir jātic! Pēc tiem vajag dzīties ar visu iespējamo gribas kvēli un mīlestības degsmi.” Cerams, ka arī citus cilvēkus šie vārdi iedvesmos bezbailīgi tiekties pretī saviem mērķiem un padarīt neiespējamo par iespējamu.