Kad slimnīcas gulta kļūst par mājām ^{Apriņķis.lv}

“Ne reizi vien esmu dzirdējusi cilvēkus sakām: nekas mums te, Latvijā, nav tā, kā vajadzētu būt,” savu stāstu sāk Sanna, kundze vidējos gados. “Nav tā, kā reiz bija. Redz, toreiz, vecajos, labajos laikos (kad – tas atkarīgs no runātāja gadu skaita), tad gan cilvēki bija iejūtīgāki, izpalīdzīgāki, draudzīgāki, labsirdīgāki… Kas tagad notiek? Garāmgājēji – vienaldzīgi, policisti – rupji, mediķi – pavirši un īgni, skolotāji bērnus mācīt nejēdz, ierēdņi – zagļi un kukuļņēmēji. Un kur tad vēl pārdevēji, iestāžu darbinieki, politiķi... Un kaimiņi! Par mūsdienu izlaisto jaunatni vispār nerunāsim!

Vai tiešām ar mūsdienu sabiedrību viss ir tik slikti? Te būs uz manas personīgās ādas, pareizāk sakot, kājas, izbaudīts stāsts. Tajā piedalās gan nejaušs garāmbraucējs, gan policisti, daudz mediķu un arī kāds mūsdienu jaunatnes pārstāvis.”

Paslīdēju, nokritu, atjēdzos…

“Bija 26. februāra rīts. Gudrais telefons rādīja, ka gaisa temperatūra ārā ir plus divi grādi. Snidzis jau kādu brīdi nav. Viss sauss. Gāju uz darbu dungodama. Uzkalniņš ar skatu uz pilsētu. Mirkli papriecājos un droši devos uz priekšu. Laikam tas bija vienīgais, man liktenīgais ledus pleķis visā pilsētā. Sekundes simtdaļa, slīdu, krītu, labā kāja – zem manis. Vēl pēc mirkļa saprotu, ka piecelties nevaru.

Piestāja jau pirmā garāmbraucošā automašīna. Vīrs, kurš bija pie stūres, paskatījās, kā es tur uz trotuāra atpūšos, izlēca ārā un nāca man klāt, vaicādams, vai viss labi. Nu, nepavisam nebija labi. Kā palīdzību meklēdams, vīrietis apskatījās visapkārt un, tavu laimi, garām pa galveno ielu brauca pašvaldības policijas mašīna. Tajā sēdošie zēni arī saprata – te vajadzīga palīdzība. Viņi apstājās, pienāca klāt un nekavējoties zvanīja ātrajai palīdzībai. Lai, sēžot uz ledus, es pati par lāsteku nepārvērstos, zem manis gādīgi tika pastumts kartona gabals. Pēc minūtēm desmit klāt bija ātrās palīdzības mašīna. Ātri, ātri – pretsāpju zāles! Pēc tam trīs glābēji ķērās pie nopietnas misijas – viņiem pašiem uz slidenā ledus bija jānoturas kājās un vēl manus guļošos simts kilogramus jāiestiepj mašīnā tā, lai sāpes būtu pēc iespējas mazākas.”

Pa Jelgavu paklīst neizdosies...

““Nu, kur gribētos braukt?” man jautāja medmāsiņa. “Uz Liepāju vai Jelgavu?” Zvans atbildīgajam dienestam, un mums tika iedalīta Jelgava. Blakus man sēdēja simpātiska, jauna meitene. Viņa ne tikai līdzjūtīgi vēroja, bet ar vēl vienu papildu pretsāpju devu atšķaidīja manu asins sastāvu. Kā jau īsta padomju paaudzes pārstāve, centos pasmaidīt un mazliet parunāties. Jauno mediķi sauca man tik mīļā vārdā – Elizabete.

Jelgavas slimnīcā mani pārvēla no vieniem ratiem nākamajos. Cietusī kāja nu bija reizes trīs resnāka par veselo. Jautājums – vai glābt bikses, turpinot izbaudīt papildu sāpes, līdz tās izdodas novilkt? Lēmums no manas puses bija ātrs – grieziet un izmetiet. Sākās ceļojums pa slimnīcas gaiteņiem. Griesti, lampas, gaiteņi, lifts. Tas bija viss, ko pamanīju. Nākamais sāpīgais pārvēliens – rentgens. Atkal griesti, lampas, gaiteņi, lifts. Trešais sāpīgais pārvēliens – magnētiskā rezonanse. Māsiņas centās būt tik saudzīgas, cik iespējams. Sarežģīti, ja šajā brīdī neesi spējīgs paraut sevi augšā pat par centimetru. Sāp, sāp, sāp! Garā brauciena laikā bija tikai divas iespējas – vaimanāt vai dziedāt. Es dungoju: “Ai, aijai, ai, nāc tokš pie manis...”, noklusējot pantiņa nerātnās beigas. Saņēmu uzslavu, – izskatās, ka medmāsas te pie kliedzieniem vairāk pieradušas. Un atkal griesti, lampas, gaiteņi, lifts. Apbrīnojami, kā šīs sievietes vidējos gados tiek galā ar diezgan apjomīgo pacientu transporta ratu stumšanu, uz kuriem vēl guļ krietna masa. Un tā notiek ik pa brīdim visu dienu.”

Iepazīstieties – 414. palāta

“Klāt ceturtais stāvs – traumu nodaļa. Mirkli piestājam pie uzņemšanas letes. Vienīgais, ko pamanu, – milzīgs, saulains dzeltenu tulpju pušķis vāzē. Tūlīt sekoja vēl viens pārvēliens, šoreiz gultā. Lai cik plats būtu gaitenis, izgrozīties tā, lai savainoto pacientu veiksmīgi dabūtu no ratiem gultā un ievilktu procedūru kabinetā, – tur vajadzīga bezmaz vai autovadītāja apliecība. Bet arī ar šo uzdevumu māsiņas tika galā. Simpātisks pajauns ķirurgs mani brīdināja, ka būs nepatīkami, un ieurba man zem ceļa divus stieņus. Kāju uzlika uz slīpa paaugstinājuma un pie stieņiem piestiprināja atsvaru. Tikai vēlāk uzzināju, ka to sauc par skeleta ekstenziju. Hei, kaut kur tas bija jau redzēts! Pareizi, līdzīga uzparikte bija Vilkam no slavenās multenītes “Nu pagaidi!”. Vēl ķirurgs nomurmināja, ka lūzums esot nepatīkams, bet nekas – gan jau galā tiks. Operācija būšot rīt.

Palātā iebraucu glauni – jau gultā. Tur mani sagaidīja divas bēdu māsas, 26. datuma ledus upuri. Iepazināmies: piecdesmitgadniece Māra ar lauztu potīti, aptuveni astoņdesmit gadus veca kundze vārdā Dzintra, kurai pēc kritiena dikti sāpēja plecs, un es – ar lauztu labo augšstilbu.

Šķiet, ka tas bija rakstīts kādā no Barbaras un Allana Pīzu grāmatām: ja divas sievietes sēž blakus un nerunā, tātad starp viņām ir nopietns konflikts. Mums nebija, ko dalīt, kā tikai iespēja padalīties ar saviem stāstiem. Laimīgā kārtā visas bijām apveltītas ar krietnu humora un optimisma devu, tāpēc vienojāmies, ka varētu dibināt 26. februāra pakritušo sieviešu klubiņu.

Kad atnesa pusdienas, no tām spēju apēst tikai pāris karošu zupas. Ne tāpēc, ka nedrīkstētu, jo rīt man piesolīta operācija, bet šoks un zāles darīja savu. Pirms operācijas pat dzert atļauts tikai līdz pusnaktij.

Māra “Datamed” portālā jau bija apskatījusies savas traumas bildi. Arī es, ziņkāres dzīta, to izdarīju – tieši virs ceļa stilba kauls izskatījās tāds… nu, pa gabaliņiem. Meditēju par tēmu, kādas būtu manas perspektīvas izdzīvot ar tādu diezgan smagu traumu pirms pārsimt gadiem. Piecdesmit uz piecdesmit? Šobrīd mana nākotne nešķita tik bēdīga. Man būs iespēja saņemt kvalificētu operāciju, kurā centīsies visas tās šķembas salikt. Manās asinīs cirkulēja visas iespējamās pretsāpju zāles un noteikti vēl šis tas, lai es tobrīd no sāpēm negulētu gandrīz bezsamaņā. Atrados ērtā, ļoti modernā slimnīcas gultā ar pulti. Tikai vēlāk, kad jutos labāk, es azartiski izmēģināju, kā to nolaist uz leju, kā pacelt uz augšu galvgali vai kājgali. Te sveicieni padomju laika slimnīcas bleķa gultām ar baisi izgulētajiem matračiem uz tām.

Man blakus atradās sarkanā poga. Māsiņa, ejot prom, piekodināja: ja sāp, negaidiet, kamēr ciešanas kļūst neizturamas, labāk ātrāk ielaist kārtējo pretsāpju zāļu devu. Gultas veļa – svaiga un tīra, un, ja kas, atkal sarkanā poga, un māsu palīdzes (tā laikam moderni sauc sanitāres) atnāks un centīsies atrisināt radušos problēmu. Tātad visā šajā jezgā man ir gandrīz simtprocentīga iespēja izdzīvot un atkopties.”

Pienesumu nebūs!

“Steidzama ziņa! Slimnīcā ar rītdienu noteikta karantīna. Nekādu apmeklējumu! Mums visām savējie ir gatavi skriet un atgādāt nepieciešamo. Mani savāca no ielas, līdzi bija tikai soma, ar kuru gāju uz darbu. Draudzenes vaicāja: “Ko atvest?” Nezinu! Tikai neko ēdamu. Tiku pie rūtainas somas, par kuras saturu man tobrīd nebija ne mazākās intereses. Somu nolika palātas stūrī, un tikai pēc nedēļas, kad jutos labāk, es tajā ieskatījos un atradu pāris lietu, kuras tiešām noderēja, – ķemmi, zobu birsti un platas treniņbikses, kurās, braucot mājās, varēju iestūķēt operēto nopampušo kāju. Ar visu pārējo – dvieļiem, krekliem, karotēm, krūzītēm, salvetēm un tualetes papīru – mani nodrošināja “kronis”. Cik maz vajag, ja mājas ir gulta!

Nakts pagāja diezgan murgaini. Pusmiegā, cik nu katra savas traumas dēļ to varējām, centāmies gultā pagrozīties. Ai, aijaijā… ai!!!”