Vissmagākajos brīžos noderēs gara spēks un apkārtējo atbalsts ^{Apriņķis.lv}

Kā pieņemt rūgto īstenību, nesabrukt un nepadoties, kur rast spēku un enerģiju dzīvot tālāk jaunajos apstākļos – tie ir jautājumi, uz kuriem bieži vien vienatnē palikušajam nav skaidras atbildes. Ar padomiem, kā labāk rīkoties šādās situācijās, dalās pieredzējusī psihoterapeite ģimenes psihoterapijas speciāliste Aina Poiša.

Partnera zaudējums nereti rada pasaules gala izjūtu

Var iztēloties – cilvēki, gadu desmitiem dzīvojot kopā, saaug kā koki, savijas tik cieši, ka viens bez otra vairs nespēj iztikt. Tāpēc brīdī, kad viens no viņiem pamet šo pasauli, otrs ir apjucis, bezpalīdzīgs, nereti pat zaudē dzīves mērķi un jēgu. Aina Poiša uzskata, ka tas lielā mērā ir atkarīgs no partneru saiknes stipruma, kā arī katra garīgās noturības: “Tā ir kā barbariska divu kopā saaugušu koku pāršķelšana ar nāves palīdzību. Jebkurās attiecībās veidojas milzīga savstarpēja pieķeršanās, kas zināmā mērā ir arī veselīga atkarība vienam no otra. Ar gadiem cilvēki vēlas arī vairāk atgriezties atpakaļ pie sava “es», taču kopdzīve tik un tā sasaista viņu abu ikdienu vienotā veselumā. Manuprāt, jo ilgāka bijusi pāra attiecību vēsture, jo smagāks ir pārdzīvojums pēc dzīvesbiedra zaudēšanas.”

Psihoterapeite min aspektu, ka daudzi gadu gaitā tik ļoti pierod pie otrās pusītes, ka vairs nespēj iedomāties citādu dzīvi. “Stāvoklis, kurā nonāk partneri zaudējis indivīds, nereti līdzinās leģendai par gulbjiem, kuri arī nevar dzīvot viens bez otra. Daži pēc partnera zaudēšanas patiešām vairs nespēj atrast saikni ar īstenību, kamēr citi tomēr pārvar krīzi un atrod pasaulē kādu jaunu mērķi un pieturas punktu. Tādēļ ir svarīgi saprast, kā nepazaudēt savu vietu realitātē. Ikvienam no mums dzīve ir likteņgrāmatā ierakstīta, līdz ar to katram no pāra ir savs mūžs un uzdevums, bet uz šīs zemes atvēlētais laiks bieži vien abiem nesakrīt.”

Bailes un tukšums mēdz paralizēt

Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai tiktu pāri zaudējumam, ir – censties saglabāt savu iekšējo spēku. “Ja gars atsakās dzīvot, pamazām arī fiziskais ķermenis sāk brukt, un mūža gals tiek paātrināts. Dažreiz lielās bēdās nonākušajam tas šķiet arī labākais risinājums,” stāsta Aina Poiša.

“Domāju, dažādu fizisku kaišu vai sāpju dēļ fonā iespējama arī depresija, un tādā gadījumā otrās pusītes zaudējums visas depresīvās sajūtas desmitkāršo. Tu paliec kā tādā tukšumā un skaidri redzi, ka arī mūsdienu sabiedrībā katrs pārsvarā dzīvo savu dzīvi, un pat ģimeniskās saites vairs nav tik stipras. Un tādā brīdī ir grūti atrast resursu bāzi vai atbalsta punktu, jo tu pēkšņi it kā paliec bez rokām, acīm un ausīm. To var just īpaši tad, ja pārim bijusi laba sadarbība, saliedētība arī profesionālajā vai sadzīves līmenī. Kad cilvēki viens otru saprot no pusvārda, viņi jūt, kā tas kopīgais dzinējs strādā, un, kad viens no abiem pazūd, visa dzīve apstājas. Vīrieši reizēm paļaujas, ka sievietes enerģija piepilda telpu, un tajā pastāvīgi virmo maigums, varbūt dažreiz arī pakašķēšanās, bet katrā ziņā visapkārt kūsā enerģija. Man šķiet, ka vīrietis, paliekot viens, regresē pat izteiktāk nekā sieviete, jo daiļā dzimuma pārstāvēm daba ir piešķīrusi spēcīgāku “kaķa instinktu”, kas pēc satricinājumiem ļauj stabilāk atkal piezemēties uz kājām.”

Nevajag atteikties no palīdzības

Daudzās ģimenēs lielākoties sievietes veic tādus ikdienas darbus kā ēst gatavošana, mājas tīrīšana un kārtošana. Zaudējot dzīvesbiedri, vīrietis gados, kurš pats ar šādiem pienākumiem nav nodarbojies, pēkšņi var sajusties kā no laivas izmests, jo daudz ko no minētā nemāk izdarīt. Tāpēc šāda situācija mēdz radīt lielu bezpalīdzību un stresu, nespējot saprast, kā visu labāk paveikt. No līdzīgām izjūtām nav pasargātas arī sievietes, kas zaudējušas vīru, kas agrāk veica daudz dažādu darbu.

Kā uzskata Aina Poiša, šādos brīžos nevajag kautrēties pieņemt citu piedāvāto atbalstu: “Ir jātiek skaidrībā, vai spēj to visu paveikt saviem spēkiem. Ir divas iespējas – vai nu padoties, vai būt drosmīgam un neatteikties no palīdzības, ko piedāvā tuvinieki un līdzcilvēki. Ja dzīvotgribas instinkts tomēr sēž iekšā, to vajadzētu apzināt un izcelt, lai arī citi to redz un saprot, ka cilvēks vēlas dzīvot, tikai viņam vajag sniegt atbalstu. Tas ir pašam jāgrib, jo ar varu neviens nevar palīdzēt.

Piemēram, ja kāds izvēlas ielīst savā aliņā un noslēgties no visas pasaules, lai sērotu, iznākums bieži būs bēdīgs. Šāds palicējs nereti atraida arī bērnus, sakot – lieciet mani mierā, es gribu nomirt un ātrāk būt kopā ar savu mīļoto. Viņš iet uz kapiem, kur pavada daudzas stundas, nespējot palaist prom savu otru pusīti. Tādos gadījumos bērni ir izmisumā, jo viņi redz savu vecāku, kura dzīves ceļam vēl jāturpinās šaisaulē, bet garīgi viņš to jau ir pametis. Atvilkt ar varu viņu no tā kapa ir ļoti sarežģīti un sāpīgi. Bēdu skartais cilvēks to nesaprot, bet bērni redz, ka zaudē arī otru vecāku.”

Tiesa, ne visiem senioriem ir bērni, kuri spēj palīdzēt. Daļai pāru dažādu iemeslu dēļ nav bijis pēcnācēju, citiem viņi jau pieauguši un dzīvo citā pasaules malā. Gadās arī tā, ka vecāki ar bērniem domstarpību dēļ neuztur attiecības.

Uz jautājumu – ko šiem senioriem darīt pēc otras pusītes zaudēšanas, Aina Poiša atbild: “Šādā situācijā atliek tikai sociālā vide, kurā nav asinsradinieku, toties var atrast gara radniecību. Man šķiet, viedums ir cerēt, ka ļaudis ir gudrāki, un pieņemt dzīves ratu tādu, kāds tas ir. Rats vienkārši griežas, un mēs nevaram to apturēt. Ja tu esi palicis uz sava dzīves ceļa, tev jāsavāc visa sava griba un jāturpina pa to iet. Ģimene nav vienīgais resursu avots, jo ir cilvēki, kuri dzīvē sastapušies ar līdzīgiem pārdzīvojumiem. Tikšanās un sarunas ar viņiem vai vismaz iespēja kopā paklusēt un paraudāt ļauj izvairīties no vientulības.”

Noder socializācija

Katrs cilvēks sava tuvākā zaudējumu uztver ar lielām sāpēm, bet mēdz būt arī būtiskas atšķirības, cik ātri iemācās šo zaudējumu pieņemt un vai vispār spēj savām bēdām tikt pāri. Psihoterapeite uzsver, ka liela nozīme ir – nepalikt vientuļam:

“Ja ir ģimenes piederība, citi tuvinieki vai pietiekami plašs sociālo kontaktu loks un cilvēks nepaliek viens kā priede klajā laukā, pastāv lielākas cerības ar laiku sadziedēt dvēseles brūces. Taču situācijas mēdz būt dažādas. Fiziski indivīds varbūt ir dzīvs, bet trakākais notiek tad, ja viņš padodas garīgi, zaudē mērķi un jēgu dzīvot šajā pasaulē. Noteikti ir grūti, jo jāsamierinās ar to, ka tev pašam jau liela gadu nasta uz pleciem, un arī ar vientulību, kas šausmīgi sāp. Tas ir ļoti liels pārbaudījums. Neraugoties uz to, labs risinājums ir iekļaušanās dažādās senioru grupās vai senioriem veltītu pasākumu apmeklēšana, kuros piedalās daudz atraitņu.”

Aina Poiša akcentē, ka ir pierādīts – kopīgi turoties vienam pie otra, cilvēkiem kļūst mazliet vieglāk pārdzīvot sava personīgā zaudējuma bēdas. “Taču, kad tu ieej savā mājā, vidē, kuru ilgā laika posmā esi veidojis kopā ar otru, tu visu laiku jūti, kā viņš bija ar tevi, ko jūs kopā darījāt, un bieži vien it kā gaidi viņa atnākšanu,” brīdina psihoterapeite.

“Šādas izjūtas ir dabiskas, un šajā ziņā neviens neko daudz nespēs ieteikt, jo realitāti mainīt nav mūsu spēkos. Kad tu apzinies reālo situāciju, nekāds pārspīlēts optimisms nepalīdz, un vienīgais risinājums ir pieņemt lēmumus ar bērnu, mazbērnu palīdzību, kad viņi sniedz atbalstu un notur tevī eksistences jēgu. Proti, kad tu redzi, ka jaunākās paaudzes ir ieinteresētas tikties, iesaistīt tevi pasākumos, tad kļūst vieglāk saprast, ka vari vēl kaut ko dot un dzīvei joprojām ir zināma jēga un vērtība. Turklāt vēl jau ir arī draugi, vienaudži, no kuriem daži varbūt arī ir pārdzīvojuši līdzīgu zaudējumu un ar kuriem droši var dalīties savās bēdās, lai neļautu, ka vientulība sasaldē.”

Aina Poiša uzsver – universāla padoma, kā rīkoties situācijā, kad partneris aiziet aizsaulē, nav. Viss atkarīgs no katra cilvēka un viņa tuviniekiem, bet galvenais ir atcerēties, ka mums katram sava dzīve jānodzīvo līdz galam un ka pat pēc lielām sāpēm un bēdām iespējams atgūt dzīvesprieku. Varbūt ne uzreiz, bet pēc kāda laiciņa, tikai vajag turēties pie dzīves un nekādā gadījumā nepadoties.

Projektu “Iedvesmai nav vecuma” līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija. Projekts "Iedvesmai nav vecuma" tapis sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".