Ir duka dzīvot! Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Vilmane, “Saldus Zeme”
Valda Upeniece konkursa “Grandma 2025” fotosesijā, kuru iedvesmoja puķes. “Manuprāt, katra vecmāmiņa ir kā neatkārtojams savvaļas zieds, kurš spējis uzplaukt neiedomājamās vietā vissarežģītākajos apstākļos,” uzskata nīgrandiece. Foto – no privātā arhīva
Valda Upeniece no Nīgrandes un vēl ducis vecmāmiņu piedalās nacionālā konkursā “Grandma 2025”. Biedrība “Muline” sava konkursa finālam izvēlējās 15 harizmātisku senioru, taču personisku iemelsu dēļ divas no nākamajiem pārbaudījumiem atsacījās. Līdz novembrim rīkotāji ik mēnesi ar tematiskiem pasākumiem un uzdevumiem izceļ “Latvijas sievietes, kuras ar savu piemēru iedvesmo ģimenes un sabiedrību, pierādot, ka dzīve turpinās ar jaunu sparu, arī esot omai”. Kā ierasts, uzvarētāju palīdzēs izraudzīties arī skatītāju balsojums internetā.
Kolorītajai “Ģinu” saimniecei ir pieredze vairākos lauku sieviešu un saimniecību konkursos, tādēļ apvaicājos, ko vērtīgu viņa iegūs no “Grandma 2025”. “Jauni iespaidi mani bagātina! Agrāk uzskatīja, ka senioriem jādzīvo klusi un pelēki, bet es saku: jādzīvo krāšņi!” Valda atbild, ilgi nedomājot.
Viņa atceras, ka “Grandma 2025” pirmo uzaicinājumu pamanījusi pavasarī, bet nereaģējusi uz to. Nākamajā reizē anketu tomēr aizpildījusi — spontāni un pēdējā brīdī. “Īsti manā dabā,” nīgrandnieces dzirkstošie smiekli piepilda “Ģinas”. Tā esot noticis arī ar televīzijas šovu “Īstās latvju saimnieces” (2017) un citiem nacionāliem konkursiem.
Valdai patīk “Grandma 2025” doma — celt sievietes pašapziņu, apzinoties pašai savu viedumu; dalīties bagātīgā dzīves pieredzē un bez kautrēšanās runāt par saviem sasniegumiem. Dalībnieces iedvesmo vecumdienās ieraudzīt iespējas, nevis trūkumus, jo “Grandma 2025” konkurss katrai Latvijas sievietei apliecina: dzīve var būt vērtīga, skaista un prieka pilna jebkurā vecumā. “Un tā patiešām tāda ir!” apsviedīgā seniore runā no pieredzes.
“Konkursā nepiedalos ar domu uzvarēt. Gluži vienkārši man patīk izaicinājumi. Vecmāmiņu konkursā visas finālistes esam dažādas, bet vienlīdzīgas, jo rādām, ko katra savā mūžā sakrājusi — kādus darbus darījusi un cik daudz sasniegusi, kādus talantus izkopusi, kurus vaļaspriekus izvēlējusies.”
Valda ir dziedniece, tāpēc, jautāta par sacensību norisi, vispirms pievēršas cilvēku dvēselēm. “Atmosfēra — fantastiski laba! Tajā valda patiess dvēseliskums, sirds mīļums,”. “Katra mūsu satikšanās atgādina tuvu radu un mīļu draugu saietu. Pirmo reizi sastapāmies aprīļa vidū Rīgā, lai izlozētu kārtas numuru un iepazīstinātu ar sevi. Man tika Visuma skaitlis 8, turklāt tas bija izdekorēts ar manu talismanu taurenīti!”.
Maijā konkurss bija veltīts ziedonim, bet uzdevums — Māmiņdienai (bija jāizgatavo ziedu kompozīcija). Valdu aizkustināja arī jūnija kārta, jo organizatori meistarīgi savija 1941. gada 14. jūnija deportācijas atceri ar saulgriežu daudzināšanu. Seniores gaiši un skaisti runāja vispirms par saviem vistuvākajiem, tad dzimtu, visbeidzot — par tautu. Visas bija ģērbušās tautastērpos, bet Valdai vienīgajai tas nebija aizlienēts.
“Viena konkursante ir horeogrāfe, viņa izveidoja mums kopīgu priekšnesumu — izdejojām tautasdziesmu Pie dieviņa gari galdi. Ar kādu aizrautību piedalījāmies meistarklasē par tautas rotaļām, dejām un zīmēm!” konkursantei emocijas mijas ar gandarījumu par sava zināšanu pūra papildināšanos.
Latvijā senioru konkursi nav ierasti. Nīgrandniece, iespējams, zina iemeslu — sabiedrībā valda aplami pieņēmumi par vecumdienām. Viņa prāto: “Iespējams, esam pirmā vecmāmiņu paaudze, kas nostājas pret novecojušiem stereotipiem. Agrāk dzīvoja ar pārliecību, ka omītēm nepiedien gaišas un spilgtas drēbes. Kāds tā domā joprojām, taču paskatieties, kāds skaitums ir senioru ballēs! Tur vīri un sievas saposušies savās labākajās drēbēs, izveidojuši frizūru, piemeklējuši aksesuārus — neviens nav pelēks. Arī tie, kas izvēlējušies vienkāršu izskatu!
Šajās ballēs, manuprāt, vissvarīgākā ir senioru iziešana no mājas. Tas nav pašsaprotami, jo daudzi paliek mājās, aizbildinoties ko tad es… vai kam man vairs… Seniori ikdienā samierinās ar visādām kaitēm, bet ballēs mums nevienam nekas nesāp!” Valda norāda, ka socializēšanās dziedina. Ir duka dzīvot! — tā pēc katras pensionāru balles jūtas Valda. Tajās viņa jūtoties kā zivs ūdenī, jo visu mūžu paticis uzturēties vienā kompānijā ar garā možiem, šiverīgiem un radošiem cilvēkiem.
Nīgrandniecei vienmēr bijusi aktīva sabiedriskā dzīve. Viņa rāda piemēru, ka arī vecmāmiņai piestāv intensīva dzīve ārpus mājas, lieli plāni un alkas iemācīties ko jaunu. “Senos laikos vecvecākiem pietika ar aizkrāsni, bet mūsdienās viņiem pietiek spēka un gribas redzēt pasaules plašumu. Ja tomēr nav enerģijas dzīvot, tad ne jau vecumposms vainīgs, un saguruma iemesli jāmeklē citur. Man vecmāmiņas statuss saistās ar bagātību, jo, lai kļūtu par vecmāmiņu, dzīvē vispirms daudz kas jāpieredz. Vecmāmiņas statuss apliecina sievietes vislielāko bagātību — viedumu,” turpina “Ģinu” saimniece.
Kāda bija viņas vecmāmiņa? Līdzīga miglā aizejošajai Mirtas tantei filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Viņa mazmeitai gudri un neuzbāzīgi ielika dzīves pamatu, iemācīja runāt ar Dieviņu un parādīja, ka arī mazumiņam ir vērtība. “Viņa man iemācīja, ko nozīmē šī zeme, vieta, kurā dzīvoju, latvietība. Viņa ierādīja, ka pāri visam ir mūsu valoda. Vēl viņa iemācīja cienīt cilvēkus, lai kuras tautības viņš būtu, ja vien ir cilvēks ar lielo burtu. To vecmāmiņa iemācījās, deviņus gadus nodzīvodama Sibīrijā,” mazmeita ļauj ieskatīties dzimtas vēsturē.
Pašai ir trīs mazbērni — divi jaunekļi un meitenīte. Līdzīgi kā viņas vecmāmiņa, Valda sadzīviskās situācijās un ikdienišķās sarunās māca, ka cilvēks kļūst īsteni laimīgs vien tad, kad apzinās savu unikalitāti, un nav dzīvē nekā svarīgāka par ģimeni.