19 gadi mīlestības, sāpju un piedošanas ^{Apriņķis.lv}

To, ka šī laulība “izdzīvos”, Viktorija sapratusi jau brīdī, kad Rihards viņu bildinājis, bet, pēc Riharda teiktā, laulību vienkāršāku padarītu fakts, ja būtu iespējams ar likumu aizliegt jebkādas frāzes, ka sākas ar “Tu vienmēr…” vai “Tu nekad…”. Gribētu ticēt, ka šādu iniciatīvu varētu atbalstīt vairākums no precēto ļaužu pulka. Neskatoties uz to, viņi kopā ir izturējuši krietni smagākus pārbaudījumus par Valentīndienā aizmirstiem ziediem, un laulību uztver kā augstākā līmeņa attiecību modeli.

Lai palīdzētu arī citiem rast ceļu uz stiprākām un piepildītākām attiecībām, abi kopā radījuši projektu “Laulība – laimīgi līdz mūža galam?”. Interesanti, ka uz jautājumu, kā varētu saukt grāmatu, ko par viņiem sarakstītu bērni, viņi atbild atšķirīgi: “Viņi divi” vai “Mani vismīļākie vecāki”. Tomēr vecākā meita mazliet palīdz vecākiem, norādot, ka labākais nosaukums būtu “Mīlestība, haoss un jautājums: kurš šodien būs dinozaurs?”.

Valentīndienas noskaņās aicināju Viktoriju un Rihardu uz sarunu par mīlestību – kā izskatās laulība pēc septiņpadsmit kopā nodzīvotiem gadiem, kā mainās attiecības pēc bērnu nākšanas pasaulē un kā nepazaudēt vienam otru šajā nebeidzamajā skrējienā, ko saucam par dzīvi.

– Kā jūs iepazināties?

Viktorija: Mēs iepazināmies darba vidē. Es tajā laikā strādāju Latvijas Kristīgajā radio, bet Rihards tolaik bija iesaistījies vienā projektā. Mēs strādājām vienā mājā, un īsi pirms Mātes dienas man saistībā ar kādu radio raidījumu bija nepieciešama vīrieša balss tagad un tūlīt, jo balss, kas bija paredzēta, bija “nobrukusi”. Strādāju sestajā stāvā, un meklējumi mani aizveda līdz piektajam stāvam, kur tajā brīdī bija Rihards. Devos viņu uzrunāt, jo man bija aizdomas, ka varbūt sanāks. Un sanāca. Pilnīgi neko nezinot par šo puisi, es viņu uzrunāju.

Rihards: Viņai tātad ir šī vajadzība. Viņa zina, ka es tur esmu, un viņa zina, ka esmu viens tajā telpā. Un vēl viņai tur kolēģis parasti sēž, un viņa ir izštukojusi, kā tagad ienākt. Nu ko, viņai vajag dzirdēt balsi, tembru. Viņa nāk jau ar sagatavotiem, pielādētiem jautājumiem, attaisa durvis un saka: “Klau, Māra te nav?” Es saku: “Nē!” Viņa jautā: “Tu nezini, kur viņš aizgāja?” Es saku: “Nē!” Viņa atkal vaicā: “Tu nezini, kad viņš būs atpakaļ?” Es atkal atbildu: “Nē!” Vienīgais vārds, ko viņa no manis dzird, ir “nē”.

Viktorija: Un es no tā viena vārda nevaru saprast. Pagriežos, skatos uz to cilvēku un jautāju: “Tu vispār latviski runā?” Jo man šķita, ka viņš ir krievu mācītāja dēls. Un viņš beidzot pasaka: “Nu nē, kas tev liek tā domāt?” Tajā brīdī, lai gan man tas nebija raksturīgi, es viņam saku: “Zini, varbūt tu esi gatavs parakstīties uz vienu avantūru?” Izstāstu, ka man ir vajadzība pēc vīrieša balss, un piedāvāju uziet augšā uz ierakstu studiju, lai pie mikrofona pamēģinātu ierunāt Zentas Mauriņas citātus. Man bija sagatavoti aptuveni divdesmit citāti, jo man tos vajadzēja ierakstīt un ātri, trīs stundu laikā samontēt. Viņš piekrita, lai gan nekad iepriekš nebija bijis pie mikrofona. Rihards parasti smejas, ka jau pirmajā tikšanās reizē es viņam aizliedzu elpot…mikrofonā.

Rihards: To var likt virsrakstā. (Smejas.)

Viktorija: Kad viņš sāka tos džinglus ierunāt, es biju šokā no tā, cik viņam laba balss. Viņam to neviens nekad nebija teicis. Nākamajā dienā Rihards pie manis atnāca un sāka visu ko par savu balsi jautāt, jo viņam bija jābrauc uz Islandi, kur laikapstākļi ir citādāki. Viņš gribēja noskaidrot, vai viņa balsij viss būs kārtībā. Tas, protams, bija tikai iegansts, jo sarunas beigās viņš mani uzaicināja uz randiņu.

– Kāds bija jūsu pirmais randiņš?

Viktorija: Tas nenotika! (Smejas.) Es esmu kārtīgi audzināta meitene, un tajā brīdī dzirdēju savu iekšējo balsi: “Nepiekrīti viņam jau pirmajā reizē, tas nav kārtīgi!” Bet tajā pašā brīdī dzirdu sevi sakām: “Jā, labprāt!” Tad nu gaidīju pirmo randiņu, bet Rihardam kaut kas notika toreiz. Tad mēģinājām vēlreiz, un mūsu pirmais randiņš bija picērijā “Čili Pizza” Rīgā.

Iepazināmies 12. maijā un katru gadu šo datumu svinam. 12. novembrī Rihards mani bildināja, un 12. jūlijā mēs plānojām kāzas, bet tas nebija apzināti.

Rihards: Mēs katru mēnesi 12. datumu piefiksējam, un kaut kādā veidā tas mums ir īpašs. Mēs viens otru apsveicam.

– Jūs aizgājāt uz pirmo randiņu, tad sekoja nākamie randiņi, un jūs sapratāt – jā, būs?

Viktorija: Bija posms, kad mēs tikāmies katru dienu. Bija interesanti. Vienmēr mums sarunas palika nepabeigtas, bet sākumā mēs savas attiecības baigi nebijām noformulējuši. 

Rihards: Bija forši būt kopā – viss gāja soli pa solim uz priekšu. Mums bija ļoti romantisks pirmais skūpsts Ušura ezerā, pie kura mēs šobrīd dzīvojam. 

Viktorija: Tajā vietā, kur šobrīd dzīvojam, bija Riharda tēta īpašums. Mēs uz turieni bijām devušies brīvdienās, paņēmām laivu, iebraucām ezerā, un tad arī bija pirmais skūpsts. Un mēs tagad tur dzīvojam. Vispār tik romantiski! 

– Tad bija bildinājums, jūs apprecējāties, piedzima pirmais bērns. Kā mainījās jūsu dzīve pēc bērnu ienākšanas ģimenē? Kā jums izdevās nepazaudēt vienam otru, kā jūs atradāt laiku sev?

Rihards: Te stāsti mums ir dažādi. Ar pirmo bērnu viss bija forši. Arī ar otro viss bija forši, bet pēc otrā bija iestājies tāds kā sagurums, pat nezinu, kā to nosaukt. 

Mēs bijām pievērsušies ticībai, joprojām esam un pie tās turamies. Un tas noteikti palīdz. Tā ir komūna, tā ir kopība, un tajā vienmēr ir spēks, sevišķi atklātās attiecībās. Ir cilvēki, ar kuriem tu vari dalīties savās lietās un pārdzīvojumos, un viņi zina, kurā brīdī tev palīdzēt, kurā – likt mierā.

Bērna ienākšana ģimenē noteikti var būt grūts laiks, tas atkarīgs no katra pāra individuāli. Mēs tāpat centāmies par sevi rūpēties, centāmies viens par otru rūpēties, tas netika nevienā brīdī aizlaists. Man nevienā brīdī nebija nekādu jautājumu, jo mēs šajā laulībā iegājām uz mūžu. To sakot, man ir jāatzīst, ka pēc otrā bērna dažādu apstākļu sakritības pēc es sāku skatīties uz citu sievieti – kristīgā vide, kalpošanas, izbraucieni komandā, bariņos... Man radās simpātijas. Kāds tam sakars ar otrā bērna piedzimšanu? Tas bija tas posms, kad par bērnu ir visintensīvāk jārūpējas, un sievai nesanāca pievērst man tik ļoti lielu uzmanību, lai mani noturētu kā vīrieti. 

Es to sevī turēju un nesu diezgan ilgi. Jāatzīst, ka tas nekad neaizgāja līdz kaut kam fiziskam, tās bija tikai spēcīgas simpātijas manā prātā, kuras es gandrīz īstenoju. Bet, pirms es to izdarīju, es izstāstīju visu vienam no saviem mentoriem, un viņš man iedeva kolosālu vadlīniju. Viņš man vienkārši pateica: “Nekādā gadījumā neej to ceļu!” Es atceros, tas bija laiks, kad man ļoti gribējās uzrakstīt tai otrai sievietei, atzīties, uzsākt kaut kādu fīču. Kad iepazinos ar Viktoriju, man bija trīs paralēlas attiecības, tāpēc man tas nebija nekas svešs.

Viktorijai es esmu pirmais. Viņa ir tā pērle, kura mani uzveda uz pareizā ceļa. Es to tiešām saucu par pareizo ceļu nekaunoties. Nu, lūk, un šis mentors elementāros vārdos vienkārši pateica to, ko man vajadzēja dzirdēt: “Šo ceļu neej!” Un tad nāca atklātībā fakts, ka viņš pats tam visam ir gājis cauri. Tad es sapratu, ka tieši tajā arī ir spēks – viņš to varēja pateikt, jo zināja un bija izjutis to uz savas ādas. Viņš nebija šejienietis un ieteica atrast kādu, kam varu uzticēties. Es arī spēru tādu soli: noskatīju vienu džeku, kurš man likās visniknākais, aizvedu viņu uz kafejnīcu un visu vienkārši izstāstīju, kā ir. Džeks bija šokā, bet mēs esam labākie draugi līdz šai dienai. Un tad jau sekoja arī atzīšanās Viktorijai. Tur bija asaras un emocijas, pārdzīvojumi.

Viktorija: Janvāra pirmā diena…

Rihards: Vadzis plīsa, un tad jau bija stāsts par to, kā Viktorijai nācās ar to sadzīvot.

Viktorija: Man nācās vienkārši piedot. Vai tādas reizes ir sāpīgas un satricina laulību? Jā, ļoti! Bet tajā brīdī es sapratu, ka laulātais draugs ir atklājis patiesību. Tad, kad tu otram cilvēkam kaut ko tādu atklāj, tu iedod viņam ieroci rokā, un tad tev ir izvēle, kā šo ieroci izmantot. Ja tas ir zobens, tu vari vienkārši cirst, un tas otrs cilvēks būs savainots vai beigts. Bet tu vari to izmantot, lai viņu aizstāvētu, lai iestātos par viņu, aizlāpītu šo plaisu laulībā. Un mēs pēc tam tikai to sapratām. Tāpēc patiesības brīdis attiecībās ir ļoti svarīgs. 

– Un kas mainījās?

Viktorija: Mazo bērnu periods, it īpaši, ja bērniņš ģimenē ienāk neilgi pēc kāzām, nav viegls. Mums, sievietēm, ir ļoti raksturīgi, ka mēs pilnībā sevi veltām bērnam. Un tad jautājums ir, kas notiek ar vīrieti. Bērni izaugs, un vai mēs tikai tad paskatīsimies viens uz otru?

Mēs bērniņus radām kopā un arī audzinām kopā, un mēs paši augam kopā ar bērniem. Neviens jau mums skolā nav mācījis, ko nozīmē būt attiecībās, ko nozīmē būt laulībā. Neviens mums nav mācījis, kā bērniņu audzināt. Tev ir jāsaprot, ka tu vienkārši ar otru cilvēku ej kopā cauri tam visam, jo tajā dienā [kāzās, – M.K.] tu teici, ka iesi kopā.

Rihards: Un tas arī ir pamats. Tas rada to drošu vidi, pateicoties kurai, es varēju atklāties. Tas nebija tikai tāpēc, ka mācītājs teica tā darīt. Ja es justu, ka man pretī nav cilvēks ar tādu pašu izpratni, tad – kur man garantija, ka viņa nenotīsies? Un var turpināt dzīvot tajās bailēs…

Ja nav šīs fundamentālās izpratnes, ko mēs esam izdarījuši pie altāra, tad mēs esam vienkārši divi cilvēki, kas ir veiksmīgi uz kaut kādu laiku apčakarējuši viens otru, bet pretī mēs netaisāmies neko dot. Un tad nu te nāk laulība – ētiskais augstākā līmeņa attiecību modelis, kurā es pasaku: ”Lai vai kas, mēs paliekam kopā! Es pieļaušu kļūdas, bet man vajag, lai tu esi ar mani, un es zinu, ka arī tu pieļausi kļūdas, un mēs reizēm pieļausim tās kopā.”

– Tas laikam ir tas, ko var iemācīties tikai pēc daudziem gadiem kopā…

Viktorija: Nu zini kā, es vienā brīdī aizdomājos par to, ka mēs ar katru piecgadi vai desmitgadi attiecībās tiekam nolikti situācijās, par kurām pirms tam pat nojaust nevarētu. Pat laulību kursos tam nevar sagatavot, jo tu nekad nezini, kā reaģēsi tajā situācijā. Vai nu veselības problēmas, vai ar bērniņu kaut kas… Ko darīt, kad ir kaut kāds finansiālais krahs? Mēs kāzu dienā par tādām lietām nedomājam. Arī otrā rītā mēs par to nedomājam, jo mums taču viss būs labi. Un es tevi mīlu. Un esmu gatava kopā ar tevi kaut vai zem egles dzīvot, jo es tevi mīlu. Un tad pienāk kaut kāds finansiāls krahs. Nu, un ko tad? Ko sieviete dara? Viss, pagriežos un eju projām?

– Parasti saka – lai saprastu, kāds ir otrs cilvēks, vajag redzēt viņu dusmīgu, dzērušu un aizvest ceļojumā. Vai varat papildināt šo sarakstu? 

Viktorija: Rihards parasti saka, ka puisim, lai saprastu, vai tā meitene ir īstā, vajag ar viņu aizbraukt divu dienu pārgājienā ar teltīm un bez kosmētikas. 

Rihards: Tā ir viena mana drauga pieredze. Pirmkārt, viņa apēda pilnīgi visas līdzi paņemtās maizītes, jau iekāpjot mašīnā. Otrkārt, viņa tajā pārgājienā aizbrauca nu pilnīgi nepiemērotā apģērbā, teiksim tā.

Viktorija: Un viņš ātri saprata, ka viņa nav īstā.

Rihards: Bet vislielākais šoks bija par to, ka maskas krīt. 

Viktorija: Vēl vajadzētu mēģināt no otras puses sadzirdēt atbildes uz foršiem, sarežģītiem jautājumiem. Piemēram, ko tu domā par bērniem, cik liela nozīme tavā dzīvē ir naudai, vai tev patīk mani vecāki. 

– Vai jūs svinat Valentīndienu?

Viktorija: Man vajag katru mazāko iemeslu atzīmēt. Noslēdzas kāds projekts – mēs to svinam. Otram ir kaut kāds panākums – mēs to nosvinam. Mūsu bērniem skolā ir kādi panākumi – mēs to nosvinam. Pirmais septembris – svinam. Nav tā, ka mēs uzreiz klājam galdu un taisām ballīti. Ko nozīmē svinēt? Svinēt nozīmē pamanīt to. Ne vienmēr tas nozīmē ēst kūku un dzert šampanieti. Citreiz tas nozīmē uzsmērēt nutellas maizīti. Mana mīlestības valoda ir kvalitatīvi kopā pavadīts laiks. 

Rihards: Es vispār gribu Valentīndienai nepievērst tik lielu uzmanību, kā tas tiek darīts. Tā ir pārspīlēta komercija, tas viss ir uzspiests, uzspēlēts. Tagad man tieši šajā dienā jātērējas, citādi tas nebūs pa īstam un es būšu kaut ko palaidis garām. Un es tevi nemīlu. Tā ir sava veida manipulācija, uz kuru es vienkārši atsakos pavilkties. Atgriežoties pie Viktorijas atbildes, mēs viens otru pamanām ikdienā, un mums Valentīndiena ir daudz biežāk nekā reizi gadā. 

Viktorija: Mēs šajā Valentīndienā brauksim uz Ogri, uz Vestarda Šimkus koncertu. Valentīndiena ir forša tādā ziņā, ka tā pamudina ieraudzīt to otru cilvēku. Jo mēs dzīvojam tik nenormāli skrejošā laikmetā. Kāpēc lai nebūtu tā diena, kad tu vari kaut vai vienkārši paskatīties uz otru un varbūt saprast, ka tu visu iepriekšējo gadu esi vienkārši skrējis, “mamutu” medījis vai bērnus audzinājis? Kāpēc ne? 

– Tātad jums regulāri ir randiņi divatā? 

Viktorija: Godīgi sakot, tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Tas ir ārkārtīgi svarīgi – atrast laiku ārpus sadzīves, lai vienkārši parunātos, jā, reizēm arī par sadzīvi. Bet divatā. Īpaši svarīgi tas ir mazo bērnu periodā. Mēs meklējam auklītes, mums ir zelta ome. Tas vienkārši ir vitāli nepieciešams, jo ir tik ļoti viegli izšķīst tajā un pazaudēt attiecības. Tu esi noguris, tev ir pienākumi… Skrienot taču mēs nevaram normāli sarunāties, mēs nevaram paskatīties viens otram acīs, pateikt, ka mīlam. Tāpēc ir randiņi.

Rihards: Vienkārši, kad esam aizskrējušies tik tālu, ka jūtam – kļūst grūti, aizbraucam randiņā. Viens mums bija tāds, ka mēs mašīnā braucām divdesmit minūtes un nerunājām sākumā, jo vajag vispār aprast ar fizisko klātbūtni. Vēlāk jau vārdu pa vārdam…

– Vai jūs zināt viens otra paroles telefonam?

Abi vienbalsīgi: Jā!

Rihards: Vajag zināt, noteikti vajag. Tas ir par uzticību pamatā. Ja nu kaut kas ar kādu notiek, tad tev ir jābūt piekļuvēm.

Viktorija: Bet mums nekad nav bijusi saruna, ka vajag zināt paroles. Mēs vienkārši tās zinām tāpēc, ka zinām.

– Varbūt ir kāds padoms, ko pāris vārdos varat dot citiem pāriem?

Rihards: Jaunajiem es teikšu tā: ja gribat iet pret straumi, izdariet krutāko izvēli savā dzīvē. Atrodiet sev piemērotu partneri, precieties, izdariet šo nodošanās izvēli un ejiet šo šauro, bet ļoti aizraujošo ceļu pa dzīvi! Un tas nesīs jums kolosālus augļus! Nobriedušajiem varu ieteikt: lai gan es saprotu pārus, kuri nolemj šķirties, visi jautājumi ir atrisināmi, jāsper tikai pirmie soļi. 

Viktorija: Vīriem es novēlu mācīties stūrēt savu ģimenes kuģi, bet sievām – neraut stūri ārā no rokām savam vīram!