Ja dārzā vēlamies plūmes, aprikozes vai krūmcidonijas... ^{Apriņķis.lv}

Plūmes

«Vispirms es gribētu aicināt neaudzēt tās plūmju šķirnes, kas nav pārbaudītas Latvijā,» stāsta Edīte Kaufmane. «Diemžēl daudz ko šajā jomā sākuši piedāvāt lielveikali, un, kad tur ieejam un ieraugām sortimentu, ir pamats uztraukumam, jo skaidri zināms, ka daļa no tur piedāvātajām šķirnēm pie mums dārzos neizdzīvos, varbūt pāris gadus būs un tad aizies bojā. Dārzkopības institūta stādaudzētava un lielākoties visas pārējās dārzkopības stādaudzētavas Latvijā sevišķi riskantu stādāmo materiālu nepiedāvā.

Lai audzētu plūmes, dārzā tām jāizvēlas piemērota vieta – tās nevajadzētu stādīt ielejā, kur mēdz būt salnas. Plūmes ir jutīgākas nekā ābeles un bumbieres. Pirms stādīšanas rūpīgi vajadzētu sagatavot augsni, lai vēlāk neaugtu daudzgadīgās nezāles. Daudz ko šajā jomā varam darīt ar herbicīdiem, bet ir jautājums, vai to vajag, sevišķi, ja tas ir mazāks dārziņš pie mājas. Ļoti vajadzētu izvērtēt, cik augsne ir bagātīga, un pirms stādīšanas to labi sagatavot. Ierīkojot komercstādījumus, noteikti iesaku pirms tam veikt augsnes analīzes.

Runājot par plūmēm, gribētu likt pie sirds: ja neveic nepieciešamos augu aizsardzības pasākumus, tad plūmēm, visticamāk, parādīsies tinēja kāpuri un lielākā daļa augļu sapūs. Ja iestādīsiet vienu kociņu pie mājas un tā būs pašneauglīga šķirne, un tai tuvumā nebūs apputeksnētājs, uz ražu varat necerēt. Koks ziedēs, būs skaists, bet augļu nebūs. Šķirņu aprakstos ir teikts, vai konkrētā šķirne ir pašauglīga, vai arī tai ir vajadzīgs apputeksnētājs. Ja nav pašauglīga, tad tai līdzās jāstāda šķirne, kas zied tai pašā laikā, tādējādi tiks nodrošināta apputeksnēšanās, lai ienāktos raža.

Plūmēm selekcijas darbs Latvijā notiek daudzus gadu desmitus. Viens no rādītājiem ir augļu koka vainags. Protams, visi grib, lai var iegūt kvalitatīvu ražu, pēc iespējas mazāk darbojoties ar šķērēm. Jāskatās arī, kādam nolūkam plūmes audzējam – vai tās būs desertam vai pārstrādei –, kā tās uzglabājas. Ir šķirnes, kuras vismaz pāris nedēļas var uzglabāt dažu grādu temperatūrā, ir arī šķirnes, kas piemērotas žāvēšanai, sukādēm. Svarīgs ir arī potcelms. Latvijā lielākoties plūmes potē uz Kaukāza plūmes. Šim potcelmam pozitīvi ir tas, ka kociņi ir izturīgi, prasības pret augsni mazākas. Bet ne visas šķirnes labi sader ar Kaukāza plūmi, turklāt šis potcelms veido atvases. Mums pētījumos par labu atzīts Eiropā populārais Vangenheimas potcelms. Tas nedod sakņu atvases, un plūmes veido zemāku augumu. Ar visu plūmju katalogu var iepazīties Dārzkopības institūta mājaslapā internetā.

Nedaudz par niansēm, kas atsevišķām šķirnēm būtu jāņem vērā.

‘Adele’ (‘Adelyn’) – šo šķirni es ieteiktu tiem, kam garšo dzeltenās plūmes. Vizuāli izskatīgas; ja ir vairāk saules, tām ir koši rozā vaidziņš; ja mazāk, tās ir dzeltenas. Šķirne ir ražīga, ogas lielas un dzesētavā var saglabāt līdz divām nedēļām, un glabājot tās nemaina izskatu. Ražot sāk trešajā gadā pēc stādīšanas, ražo regulāri un ir novērtēta arī komercdārzos. 

‘Ance’ – arī dzelteno plūmju šķirne, kurai ir agrīns ienākšanās laiks. Šobrīd vispopulārākā Latvijā no agrīnajām šķirnēm ir ‘Komēta’ un dažviet vēl arī ‘Skoroplodnaja’. ‘Ance’ ir dažas dienas vēlāka, bet augļu kvalitāte ievērojami augstāka. Koks ir veselīgs, maz cieš no slimībām, mazāk vajag fungicīdu smidzinājumu. Lai veicinātu zarošanos, ir nepieciešams īsināt garos dzinumus. Sevišķi vecākiem kokiem ir jāapgriež zaru gali, lai vainagu izveidotu skrajāku un tas neveidotos ļoti blīvs.

Gan ‘Anci’, gan ‘Adelyn’ var labi audzēt uz ‘Wangenheim’ potcelma.

‘Laine’ ir iestādīta vairākos komercdārzos. Plūmes ir garšīgas, skaistas, lielas ar brīvu kauliņu, kas labi atdalās, bet augļus labāk ir vākt tehniskajā gatavībā. Pilnīgi gatavas plūmes kļūst miltainas.

‘Sonora’ ir ar skaistiem, lieliem augļiem, ražīga, daļēji pašauglīga. Pēdējos gados parādījusies problēma – plāna miziņa –, tāpēc katru iespiedumu ļoti redz. Šo plūmi mīl plūmju tinējs, tāpēc, ja nokavē smidzināšanu, ir problēma ar kāpuriem un bojātiem augļiem. 

‘Zane’ ir tirgus plūme – liela, skaista, garšīga, ar blīvu kauliņu. Degustācijās tai ir viens no augstākajiem vērtējumiem. Trūkums ir tas, ka karstās vasarās šai šķirnei sadalās kauliņš. Ienākas pakāpeniski. Piemājas dārzam ļoti laba šķirne. 

‘Lote’ – šo šķirni sākotnēji vērtējām ļoti labi: zemāks augums, jo īpaši, izmantojot ‘Wangenheim’ potcelmu, līdz ar to tas ir vieglāk kopjams. Plūmes ienākas nedaudz vēlāk – augusta beigās, septembra sākumā. Ļoti skaisti augļi, vienīgais – diezgan ātri iekrāsojas zili, bet gatavi vēl nav; stingri, labi transportēšanai. Latvijas aukstākajos reģionos nav pietiekami ziemcietīga.

Katram pašam ir jāizmēģina savas šķirnes. Mēs arī ievācam atsauksmes no dažādiem audzētājiem, un nereti tās ir visai atšķirīgas par vienu un to pašu šķirni. 

Aprikozes

Interese par aprikozēm kļūst aizvien lielāka. Jāsaka, tam, kurš ir baudījis Latvijā audzētās aprikozes, pie mums veikalā nopērkamās, puszaļās ievāktās un tālu ceļojušās, īsti vairs pie sirds nebūs. Aprikozes Latvijā ir ciemiņš, un tā pret to arī jāizturas. Ir ļoti jāpiedomā pie vietas dārzā, kur aprikozi stādīt. Aprikozes mīl gaismu: koku vainagam ir jābūt pietiekami izgaismotam. Tas veicinās koka augšanu, ziedpumpuru aizmešanos un līdz ar to arī labas ražas. 

Aprikozes cēlušās  kontinentālā klimata zonā un attiecīgi arī pie mums tajās vietās labāk padodas. Šķiet dīvaini – Vidzeme un Ziemeļlatvija ir mūsu valsts aukstie reģioni, bet aprikozes tur bieži jūtas labāk nekā svārstīgajā piejūras klimatā. Mums Dobelē aug vēl Pētera Upīša stādītās vecās aprikozes, kuras ir pārcietušas 1978./79. gada ziemu. Daudzas izsala, bet no labākajām, kas saglabājās, ir izveidotas šķirnes, daļa veido kolekciju turpmākajam selekcijas darbam. Aprikozes pie mums baidās no atkušņiem, kas veicina izsušanu pie sakņu kakliņa. Tām nav daudz kaitēkļu, ir sveķošanās, ko izraisa patogēnās sēnes, tāpēc fungicīdi pavasarī ir jālieto, bet tas nav kritiski. Ja koks jūtas slikti, miza paceļas, atlec nost, un tad tur iemājo patogēnās sēnes.

Aprikožu selekcija Latvijā notiek jau 70 gadus. Mums ir šķirnes, kas samērā regulāri dod kvalitatīvu ražu un ko savos dārzos varam stādīt. Esam izmēģinājuši arī ievestās šķirnes, dažas no tām pie mums jūtas labi. Lielākā daļa aprikožu ir pašneauglīgas, tāpēc, iestādot vienu koku, ir risks palikt bez ražas. Ja dārzā nav vietas, var iepotēt vainagā vēl citu šķirni. Mēs stādaudzētavā praktizējam audzēt ģimenes kociņus. Lielākā daļa kokaudzētavu aprikozes aco uz Kaukāza plūmes. Reizēm tas ir veiksmīgi, bet nereti saderība nav laba, un pēc laika acojuma vietā koks nolūst. Potē arī uz aprikožu sēklaudžiem, bet tad ir problēmas ar izsušanu, ko minēju iepriekš. Mēs šobrīd darām tā: izaudzējam Kaukāza plūmi kā pamatu, tad uz tās acojam izturīgu mājas plūmi, kuras vainagā iepotējam vienu vai vairākas aprikožu šķirnes. Šādu stādu sanāk audzēt divus gadus, bet ir garantija, ka šie koki dzīvos ilgāku mūžu.

‘Lāsma’ ir šķirne, ko var audzēt arī komerciāli. Augļi nav izcili lieli, tomēr pietiekami, miziņa nedaudz biezāka, bet, kad auglis ir gatavs, garša laba. No visām šobrīd Latvijā pieejamām šķirnēm ražo visregulārāk, ražas ir labas, augļi labi transportējami. 

‘Velta’ ir ražīga un ar ļoti lieliem augļiem, bet tie ir mīkstāki. Šai šķirnei ir jutīgāki ziedpumpuri, un nevaram rēķināties, ka katru gadu būs raža. Piemājas dārzā labā vietiņā ražos labi, un garšas īpašības ir ļoti labas. 

‘Boriss’ un ‘Gundega’ ir šķirnes, kas tapušas sadarbībā ar čehu selekcionāriem, tās esam iesnieguši reģistrācijai. Lapas tīras, bez slimību pazīmēm. Augļi vizuāli pievilcīgi, garšīgi, veselīgi. Izmēģinājumu citviet Latvijā vēl nav, lai varētu rekomendēt komercdārzos, bet pie mājas labā vietā var stādīt, rezultāti būs labi. Ienākas vienmērīgi. Jāturpina novērot.

‘Dimaija’ un ‘Evelina’ ir no Pētera Upīša materiāla vēl izdalītas šķirnes. Atsevišķos gados ražo labi, pat pēc nopietnām pavasara salnām, bet tām nepatīk atkušņainās ziemas. Vēl jāturpina novērojumi. 

Krūmcidonijas

Krūmcidonijām pirmais un galvenais priekšnoteikums ir pirms stādīšanas atbrīvot augsni no daudzgadīgajām nezālēm. Jārēķinās, ka tad, kad krūms paaugsies, cīņa ar nezālēm būs ļoti smaga. Dobelē mēs krūmcidonijas audzējam tikai uz agrotekstila. Tām nepatīk smaga, blīva augsne. Piemērota ir vāji skāba augsne ar pH 5,5–5,6. Pirms stādīšanas noteikti veicamas augsnes analīzes. Mūsu institūtā, kur ir sārmainas augsnes, krūmcidonijām iestrādājam skābo kūdru. Nevajag pārspīlēt ar mēslošanu. Aicinu izvēlēties šķirnes, nevis sēklaudžus, kaut arī tie ir lētāki. Šobrīd ir reģistrētas šķirnes, kas piemērotas mūsu apstākļiem. Tām augļi ir kvalitatīvi un laba ražība. No krūma rēķina trīs līdz četrus kilogramus lielu ražu, bet reizēm var iegūt arī septiņus līdz deviņus kilogramus no krūma. Šķirnes nodrošina viendabīgāku ražu, augļi būs vācami vienlaicīgi.

‘Rasa’ bija pirmā šķirne, kas 2012. gadā tika oficiāli reģistrēta Latvijā un arī Eiropā. Tās augļi ir skaisti, lieli, nedaudz ribaini. Sukāžu gatavotāji to augstu vērtē. Trūkums ir tas, ka, krūmiem sākot ražot, dzinumi izliecas un augļi guļ uz zemes. Liela daļa krūmcidoniju, kuras esam pētījuši, ir pašneauglīgas, bet ‘Rasa’ ir pašauglīga. Tas jāņem vērā tiem, kuri savā dārzā grib tikai vienu cidoniju krūmiņu. 

‘Rondo’ ir visaugstāk novērtētā šķirne. Tai ir stāvs krūms, augļi ir gludāki, nedaudz mazāki nekā ‘Rasai’, bet pietiekami lieli. ‘Rondo’ vajag apputeksnētāju.

‘Darjus’ nav tik stāvs kā ‘Rondo’, bet veido kompaktu krūmu, dzinumi nenoliecas līdz zemei. Augļi ir gludi, apaļi, mazāki nekā abām iepriekš minētajām šķirnēm, ar mazu sēklotnes daļu. Krūms prasa labu kopšanu, tad augļi ir pietiekami lieli. 

Ir iesniegtas trīs jaunas šķirnes AVS testu veikšanai, lai vēlāk tās varētu oficiāli reģistrēt. Šķirne ‘Jānis’ ir ar lieliem augļiem, kas ir gludi, tīri. Krūms samērā stāvs un daļēji pašauglīgs. Jau otrajā gadā pēc stādīšanas sāk ražot un strauji kāpina ražu. Pirmās ražas ir ap diviem kilogramiem, vecākiem krūmiem ražība sasniedz piecus sešus kilogramus. Jaunajai šķirnei ‘Silvija’ augļi ir nedaudz ribaināki, bet ļoti lieli, šķirne ļoti ražīga. Augļi piemēroti sukādēm. Šķirne ‘Ada’ izdalīta no krūmcidoniju selekcijas aizsācēja Alberta Tīca materiāla. Augļi ovāli, gludi, tumši dzelteni ar sārtu vaidziņu, ļoti skaisti, ražība laba. Krūms liels, veido spēcīgus dzinumus, kas regulāri jāīsina, lai neveidotos pārāk blīvs krūms. Stādus visdrošāk var solīt uz 2026. gada rudeni.»

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".