Rakstniece Inguna Bauere: Celsim savu pašvērtējumu! ^{Apriņķis.lv}

Pagājušais gads viņai padevās ražens – klajā nāca gan romāns par komponista Jāņa Lūsēna dzimtu, gan grāmata par Krišjāņa Barona dzīvesbiedri Dārtu “Mazā klusā sirds. Dārta un Krišjānis pirms tautasdziesmas”. Taču, kā atzīst pati Inguna, miera viņai nav, jo pamazām top nākamā grāmata – par Valmiermuižas saimnieci, ģenerālieni Magdalēnu Elizabeti fon Hallarti (1683–1750) un hernhūtiešu kustības aizsākumu Latvijā.

– Tu raksti gan par mūsu līdzcilvēkiem, gan vēsturiskām personībām, bet par ko ir interesantāk rakstīt – pagātni vai tagadni?

– Par pagātni, protams. Pareizāk sakot, par pagātni rakstīt ir vienkāršāk, jo šodien dzīvojošajiem cilvēkiem ir līdzcilvēki un katram ir savi priekšstati par manu aprakstīto personību. Jānis Lūsēns gan patiesībā ir vienīgais cilvēks, par kuru esmu rakstījusi, viņam dzīvam esot, un viņam ir radi, draugi, kolēģi, un katram no viņiem ir viedoklis par Jāni. Es rakstot paužu savējo un nekad nezinu, kā to uztvers pārējie, tāpēc tā ir diezgan sarežģīta būšana.

– Šķiet, tava grāmata par Jāni Lūsēnu tomēr neizpelnījās tādu rezonansi kā romāns par Dārtu Baronu...

– Un žēl, ka tā, jo Jānis noteikti būtu pelnījis vairāk uzmanības. Par to vēlreiz pārliecinājos, baudot viņa jubilejas koncertu Liepājā gan klātienē, gan skatoties ierakstu. Jo ģēniji taču mums dzīvo tepat līdzās, un tad, kad viņi ir šeit, mēs viņus nenovērtējam. Tad, kad viņu vairs nav, – ja atrodas kāds, kas par viņiem varbūt uzraksta, tad ir labi…

– Vai esi domājusi par to, kāpēc mēs, latvieši, reizēm nenovērtējam tos cilvēkus, kuri ir mums līdzās? Varbūt esam par daudz iegrimuši katrs savā pasaulē? Bet varbūt ir arī kādi citi iemesli?

– Latvietis jau ir īpašs “kukainītis”. Tā speciāli neesmu par to domājusi, bet, lai uz šo jautājumu atbildētu, atkal ir jāiet tālu pagātnē. Nesen lasīju vairākas gudru cilvēku pārdomas tieši par šo lietu, un intervijā “Latvijas Avīzē” Imants Lancmanis – mans aristokrāta ideāls – pauda domu, ka viņu skumdina tas, ka mums, latviešiem, nav īsta lepnuma, nacionālās pašapziņas. Tas veidojies vēsturiski, un to var saprast, bet ir tiešām žēl. “Mums ir pārāk iedzīts pazemīgums, bailība un citas īpašības, ko rada apspiestība, – neiecietība, naids, nevēlēšanās saprast citus, vēlēšanās absolūti izolēties,” viņš teica.

Varu tikai piekrist! Varbūt kāds par otru klusībā pārdomā kaut ko labu, taču mēs pārāk necenšamies to paust uz āru, jo kāds nesapratīs, bet kāds varbūt padomās, sak, kādēļ tu par viņu tā iestājies? Varbūt tur kaut kas nav īsti kārtībā? Nezinu, vai tas ir tikai latviešiem, jo citu tautu raksturu tik labi nepazīstu.

– Kā bija toreiz, kad dzīvoja tavas aprakstītās kultūras personības? Vai arī tad cilvēki nenovērtēja savus līdzgaitniekus?

– Protams! Esmu visu izpētījusi kārtīgi un brīnos, piemēram, kā brāļi Matīss un Reinis Kaudzītes pēc tam, kad bija uzrakstījuši “Mērnieku laikus”, varēja Piebalgā dzīvot?! Kāds bija viņu gara spēks? Kā līdzcilvēki viņus nenomētāja ar tomātiem? Jo īstenībā taču viņi par mūsu pagastiņu un to, kā te viss notiek, bija rakstījuši ļoti atklāti. Varu tikai apbrīnot viņu drosmi, apņēmību un uzdrīkstēšanos. Man tādas drosmes nav. (Smaida.)

Iespējams, tā arī bija, ka brāļi Kaudzītes spēja iet kādus soļus savam laikam pa priekšu un nerēķināties ar to, kas būs. Kaut vai fakts, ka Matīss pirmais atļāvās valkāt īsus svārkus (piebaldzēni tolaik valkāja garos), un visas pagasta tantes runāja, ka, lūk, skolmeistars atļaujas staigāt puspliks… Viņš pirmais iegādājās divriteni, un tās arī bija šausmas. Viņš ar savu domāšanu bija spēris soli vismaz nākamajā desmitgadē vai pat trīsdesmitgadē. Tādi cilvēki vienmēr ir bijuši, un cepuri nost viņu priekšā!

– Kā tas nākas, ka no Piebalgas un Vidzemes nāk tik daudz kultūras cilvēku? Patiesi rodas sajūta, ka tā ir īpaša vieta.

– Varbūt ir, varbūt nav. (Smejas.) Ja paskaitām statistiski – no kultūras personību viedokļa –, tā laikam ir. Mūsu novada bijusī priekšniece kādreiz ar humoru teica, ka Piebalga ir vieta ar tādu auru, kur tie, kas iepriekš nav dziedājuši, sāk dziedāt, un tie, kas nav dancojuši, sāk dancot, un tie, kas nav rakstījuši, sāk rakstīt (to viņa laikam domāja par mani). Iespējams, šeit ir kaut kāds tīklojums vai kaut kas tamlīdzīgs. No otras puses, es brīnos, kad, tiekoties ar lasītājiem citviet Latvijā un sakot: “Sveiciens jums no Vecpiebalgas!”, visi to uztver ar lielu sajūsmu, it kā šeit tiešām būtu kaut kas īpašs. Bet tā nav!

Ar to gribu teikt, ka tas starojums un aura ir visā Latvijā. Tikai mums jāprot to novērtēt, izcelt, sumināt. Jāceļ savs pašvērtējums! Nu nav tās baltās ūdensrozes tikai Piebalgā! Arī Priekulē ir tāds pats brīnišķīgs ūdensrožu dīķis vai ezers. Dievs mums ir iedevis šo zemi, tā ir mūsējā, un mums tā jāmīl, jālutina un jālolo. Mēs nedrīkstam nolaisties!

– Tu to visu cel ārā ar saviem darbiem, kas veltīti Latvijas, jo īpaši Piebalgas, kultūras personībām.

– Pašlaik meklēju arī savas saknes un daudz par to visu domāju. Varbūt tas ir apzināti, jo – par ko citu lai es rakstītu, ja pati esmu latviete un tie ir arī mani senči?! Mēs jau te, Latvijā, cits citam esam rads rada galā. Pameklē mazliet dziļāk, un atradīsim, ka arī mēs ar tevi esam radinieces. (Smejas.) Tādēļ tas ir tik svarīgi, jo mūsu ir tik maz, mūsu zemīte ir tik maza, un tas ir ļoti, ļoti būtiski – atcerēties, izcelt, mudināt…

– Rakstot grāmatu, tu meklē materiālus arhīvos, sazinies ar savu varoņu pēcnācējiem un liec lietā arī savu rakstnieces fantāziju?

– Tiekoties ar lasītājiem, grāmatas tapšanu salīdzinu ar auduma veidošanu – ka meti un velki iet vienā un otrā virzienā. Vienā virzienā – no augšas uz leju – ir meti, kuros ir Latvijas vēsture, ko mēs vairāk vai mazāk zinām no grāmatām. Šķērsvirzienā ir velki, kuros ievelku tā cilvēka dzīvi, par kuru es rakstu. Iepinot to visu, audumā paliek, tēlaini izsakoties, kaut kādi caurumiņi, par kuriem man nav īstas skaidrības, jo viena vēsture krustojas ar otru vēsturi, un tad nu tur ir vieta manai fantāzijai. R

akstot romānu, meklēju visu pieejamo informāciju, ko vien var atrast, un iespējams, ka tā pat mazliet ir mana kļūda, jo, kā savulaik teica Ēriks Hānbergs, vēsturisku darbu rakstot, tikai pusei noteikti jābūt patiesībai, otru pusi pilnīgi mierīgi drīkst izdomāt. Taču es ļoti cenšos turēties pie faktiem un savu fantāziju iepīt pēc iespējas mazāk. Lasītājiem tas varbūt sarežģī lasīšanas procesu, jo visu, ko esmu atradusi, cenšos ielikt romānā. Gribu, lai būtu maksimāli tuvu īstenībai, bet – kur nav, tur nav. Tad jau man jādomā pašai.

– Kur tu atrodi informāciju par saviem varoņiem?

– Arhīvi nav tā īstā vieta; vislabāk meklēt vietnēs www.lvva-raduraksti.lv, kur publiskotas visas pieejamās baznīcu grāmatas, un vietnē www.periodika.lv, kur atrodamas laikrakstu publikācijas no to pirmsākumiem. Labi, ka ziņas par laikmetu, par kuru rakstu, – no 17. līdz 19. gadsimtam – atrodamas baznīcu grāmatās: cilvēku dzimšana, laulības, miršana. Un bērni arī tur atrodami. Vēl man ļoti palīdz tikšanās ar aprakstāmo personību pēcnācējiem, bet vieglāk, protams, ir rakstīt, ja tādu nav. Taču galvenais kritērijs ir uzrakstīt tā, lai izjūtu mieru un kādreiz, satiekot viņus tur, augšā, varētu sasveicināties, un viņi teiktu: “Paldies! Viss ir kārtībā. Tu labi un patiesi uzrakstīji.”

– Rakstīšana par tiem laikiem zināmā mērā nav iespēja paslēpties no realitātes?

– Esmu sapratusi, ka ar savu ievirzīšanos 18., 19. un reizēm pat 17. gadsimtā un visu materiālu meklēšanu esmu iegrimusi tajā laikā notiekošajā un esmu pazaudējusi ļoti daudz no tā, kas notiek tagad un tepat līdzās. Bet vai vispār vēlos to redzēt – visas globālās lietas, piesārņojumus, trampus?! Iespējams, zināmā mērā tā ir bēgšana no realitātes. Kad pievēršos datoram un iegrimstu rakstīšanā, esmu prom, un tad mani vairs neinteresē ne “Panorāma”, ne klačas, ne feisbuks.

– Tad jau varbūt kāds no aprakstītajiem cilvēkiem tevi ir apciemojis, piemēram, sapnī?

– Jā! Bet ne sapņos; viņi vienkārši saka jā vai nē. Ir bijuši cilvēki, par kuriem esmu domājusi, ka viņu varētu aprakstīt, bet – esmu saņēmusi skaidru nē. Un ir bijis arī tā, ka tikai nodomāju, ka gribu rakstīt par to un to, un, rau, te ir raksts par viņu, uzeju kādu interesantu materiālu, kāds cilvēks par viņu kaut ko pasaka vai es nokļūstu pie mājas, kurā viņš dzīvojis, vai staigāju pa taku, pa kuru viņš ir staigājis. Tas vienkārši ir apbrīnojami, ka tā notiek! Ja tā nebūtu, droši vien nebūtu arī to grāmatu. Jo ar varu neko nevar uzspiest – ne dzīvē, ne arī ārpus dzīves. To tiešām esmu piedzīvojusi, bet tie nav vienkārši primitīvi sapņi. Tas ir tā ļoti smalki.

– Īpašas zīmes laikam saņēmi arī pirms grāmatas par Dārtu Baronu.

– Jokojot “Facebook” publicēju jautājumu: “Tā kā tuvojas Latvijas simtgade, par kuru ievērojamu Latvijas cilvēku, jūsuprāt, vajadzētu uzrakstīt grāmatu?” Uzreiz atsaucās Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa, kuru līdz tam nemaz nepazinu, un viņa uz manu jautājumu atbildēja, ka vajag uzrakstīt grāmatu par Dārtu Baronu un ka muzejā ir visi materiāli. Uz to es arī uzķēros, jo zinu, ko nozīmē visu meklēt. Protams, muzejā bija materiāli, bet ne jau par Dārtu… Taču Rūta ļoti mīl “savu Dārtiņu”, un es to viņas mīlestību kaut kā pārķēru, un mēs, ja tā var teikt, kļuvām par dvēseļu radiniecēm. Braucām arī uz Pēterburgu, taču nevis meklēt materiālus, bet gribējām izstaigāt takas, kur Dārta ir bijusi, kur viņa dzīvojusi, kur bērnu kapiņi… Tas nebija vienkārši. Bija jānopērk vilciena biļetes, jāaizbrauc uz Pēterburgu, jāatrod naktsmājas. Bet, ja Dārtiņa bija nodomājusi, ka jā, tad tas viss sakārtojās un notika. Jā, iespējams, tā ir mistika, bet jau teicu: viņi tur ir, un viņi nav miruši. Viņi ar mums sadarbojas. Arī Dārta, kura nebija parasta meitene un kuras dzīvesstāsts nav parasts dzīvesstāsts.

– Šķiet, šis jautājums tev jau ir uzdots, un tomēr – vai Krišjānis Barons bez Dārtas būtu kļuvis par Dainu tēvu?

– Nebūtu! Un nevis laikam, bet tiešām. Tāda ir mana vispilnīgākā pārliecība! Bet tā taču mūsu dzīvē ir, ka bieži neviens tā īsti neaizdomājas par to, kas stāv aiz šiem lielajiem cilvēkiem.

– Rakstniekiem ļoti nepatīk stāstīt par topošajām grāmatām, bet varbūt tomēr vari pavērt priekškara maliņu un atklāt, pie kā strādā pašlaik?

– Esmu pieķērusies Valmiermuižas ģenerālienei Magdalēnai Elizabetei fon Hallertei. Jā, šī vieta lielākajai daļai saistās ar alus darītavu, lai gan muižas parkā kaut kādas ēku atliekas ir iekonservētas. Par vēsturi gan zināšanas ir minimālas, taču gribu atgādināt, ka ja ne visai Latvijai, tad vismaz Vidzemei Valmiermuiža bija kaut kas ļoti svarīgs un grandiozs, jo tur dzīvoja sieviete, jau iepriekšminētā Magdalēna Elizabete, caur kuras rokām un sirdi Vidzemē ienāca hernhūtieši – misionāri un brāļu draudžu sludinātāji, kuri faktiski Latvijai atnesa pirmo atmodu.

– Manuprāt, tā ir vēl viena nenovērtēta lappuse Latvijas vēsturē.

– Mēs ļoti daudz ko nezinām. Bez savas pagātnes mēs neesam nekas. Pateicoties hernhūtiešu kustībai, latviešu zemnieks sāka saprast, ka viņš nav tikai darba lopiņš kunga pavadā, bet arī cilvēks. Hallartes aicināti, hernhūtieši šeit ieradās un nesa vēsti, ka cilvēks var lūgt Dievu ne tikai baznīcā, bet arī ārpus baznīcas un ka viņam tas jādara savā tēvu valodā, nevis vācu, no kuras viņš neko nesaprot. Brāļi kopā ar zemniekiem strādāja, iemācījās latviešu valodu, mudināja runāt par to, kas zemniekiem ir būtisks. Magdalēna Elizabete Jēra kalnā uzbūvēja lūgšanu namu; viņa cēla arī pirmās skolas tiem latviešu zemnieku puišiem, kuri gribēja mācīties un mācīt citus – savā valodā un savā būšanā; ar viņas palīdzību izdeva hernhūtiešu izdevumu latviešu valodā “Kādas izlasītas garīgas jaukas dziesmas”. Kaut kādas hernhūtiešu pēdas jau Vidzemē ir palikušas – saiešanu namiņi, piemēram. Vai tas cilvēkiem interesēs un viņi šo grāmatu lasīs? Nezinu, bet man šķiet svarīgi to uzrakstīt, lai mēs saprastu, ko tas nozīmē.

– Ģenerāliene teica, ka vajag rakstīt?

– Viņa teica jā, bet ļoti kautrīgi, jo par Magdalēnu Elizabeti ir ļoti maz kas zināms un šausmīgi daudz ir jāmeklē. Esmu bijusi Hernhūtē un droši vien braukšu vēl, bet dažādu apstākļu dēļ tas nav vienkārši. Taču es to, cerams, izdarīšu!