Gundars Āboliņš: Šīs tradīcijas dēļ Minhenes kolēģi mūs apskauž ^{Apriņķis.lv}

Viens no balvas kā tradīcijas uzturētājiem, žurnālists un rakstnieks Arnis Šablovskis, ar smaidu teic: “Mēs viņus pat saucam par dvīņiem, jo viņiem abiem atliek tikai iznākt uz skatuves, viņi var pat neko neteikt…” Gundara Āboliņa un Jakova Rafalsona talanta cienītāji novērtējuši, ka abi aktieri savā darbā atdod sevi pilnībā un sniedz arī pieminēšanas vērtu ieguldījumu latviskuma noturēšanā.

Sarunā ar “Kodolu” Gundars Āboliņš atzina, ka teātris vēl aizvien skatītājam var dot spēju just un sākt domāt un ka ir vērtības, kas mūsu tautai ir bijušas raksturīgas visos laikos. Viena no tām ir valoda, kas šobrīd ir jāsargā īpaši.

– Vai jums tika uzdots arī kā īpaši gatavoties, braucot uz balvas saņemšanu Tumes pagasta Katlapos?

– Es šoreiz varēju vienkārši ierasties, tur kāds jau bija par visu parūpējies. Reti jau tā gadās, jo parasti man nācies rūpēties par to, lai kāds tiktu apbalvots un lai ieplānotā ceremonija notiktu. Daudzus gadus tas itin bieži ir bijis manā pārziņā, bet šoreiz ir tā retā reize, kad man ir tikai jāzina, cikos un kur būt. Būs liels prieks pirmo reizi ierasties šajās lauku mājās, kur dzimis pats Žanis Katlaps. Tumes pagastam gan esmu vairākas reizes braucis cauri, piemēram, pērn, kad bija jādodas uz Kuldīgu, lai tur filmētu “Pansiju pilī”. Tad cauri Tumes pagastam es braucu pat četras reizes nedēļā, bet nekad tur nepiestāju.

– Vai nākamā diena pēc šāda novērtējuma saņemšanas ir ar kaut ko atšķirīgāka?

– Nē, diena ir tieši tāda pati. (Smejas.) Tur, es domāju, nekas nemainās, bet, protams, tās piepildījums ir atšķirīgs. Kad šo ziņu par mums ar Jakovu Rafalsonu publicēja – ka esam pagodināti ar šo balvu –, es atļāvos mazliet palielīties un pārpublicēju feisbukā šo ziņu. Mani pārsteidza tas, cik daudzi izrādīja savu prieku vai atbalstu.

– Un jums veltīja ļoti daudz labu vārdu…

– Jā, to patiešām bija tik daudz, cik es pat dzimšanas dienā nesaņemu. Tas nozīmē, ka ne tikai mēs kā saņēmēji šo balvu novērtējam, bet tai ir ļoti laba rezonanse sabiedrībā. Tik daudz cilvēku izsaka prieku un atbalstu, sakot, ka tas ir pareizi un ka tas ir pelnīti. Tieši tas vārds “pelnīti” izskanēja tik bieži. Ne vienmēr tu jūties nopelnījis visus savus apbalvojumus. Reizēm ir šaubas pašam par sevi, lai arī dāvanas jau pēc būtības ir nepelnītas. Piemēram, mēs neesam pelnījuši nevienu no Dieva dotajām dāvanām. Pelnīta ir alga, dāvana ir nepelnīta.

– Šī balva ir īpaša arī ar to, ka to piešķir nevis Rīgā, bet lauku pusē mītošie teātra pazinēji, cienītāji un skatītāji…

– Tādas visaptverošas lauku skatītāju aptaujas jau nav bijis. Šo balvu, tāpat kā visas citas, piešķir neliela teātra zinātāju un atbalstītāju grupa. Arī “Spēlmaņu naktī” sanāk kopā tikai septiņi kritiķi un nolemj, kurš ko ir pelnījis. Tautai tad atliek vien priecāties vai šūmēties par to, vai tas, viņuprāt, ir pelnīti vai nepelnīti. Teātris būtībā var eksistēt arī tad, ja ir vien divi elementi. Ir jābūt vismaz vienam aktierim un vismaz vienam skatītājam. Ja kāda no šiem diviem trūkst, izrāde nevar notikt. Bez visiem pārējiem var arī iztikt. Tādēļ skatītāju viedoklis, manuprāt, ir ļoti vērā ņemams. Skatītāji, piemēram, var reizi gadā balsot par savu teātra simpātiju internetā, bet ikdienā viņi to dara, pērkot biļetes uz teātra izrādēm. Savu novērtējumu viņi arī dod, nākot tev pa ielu pretī un pasmaidot vai paejot neitrāli garām un izliekoties, ka tevi neredz. Citreiz viņi pienāk klāt, lai pateiktu: “Jūs mani nepazīstat, bet paldies par to, ko jūs darāt!”

Lūk, šie ir tie mazie svarovski kristāliņi, no kuriem tas kronis sastāv. Arī Kurzemes pusē, Tukuma apkaimē ir teātri saprotoši un zinoši cilvēki. Un pats Žaņa Katlapa vārds to apliecina. Tā ir viņa dzimtā puse, un cilvēki tur izdomāja, ka, mīlot teātri un cienot savu dzimto novadu, jāiedibina šāda balva. To nodibināja televīzijas žurnāliste un teātra speciāliste Mārīte Balode un žurnālists Arnis Šablovskis, arī kultūras cilvēks un garīga personība. Cik man zināms, lemšanā piedalās arī Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš. Un labi, ka ir tāda gaiša pašvaldība, kas to atbalsta!

– Gribas ticēt, ka katrai lietai pienāk tās īstais brīdis un ka šis tad arī ir jūsu gads šim apbalvojumam.

– Es, protams, esmu priecīgs, ka tāds brīdis ir pienācis. Man jau ir viena īpaša balva. Tā ir Teātra darbinieku savienības iedibinātā un izcilā aktiera Harija Liepiņa vārdā nosauktā balva. [Gundars Āboliņš šo balvu saņēma 2013. gadā, – aut.) Tagad man būs arī Žaņa Katlapa balva. Atšķirība ir tā, ka ar Hariju Liepiņu esmu bijis labi pazīstams, jo Dailes teātrī esam vairākkārt kopā spēlējuši uz vienas skatuves. Žani Katlapu es diemžēl savā dzīvē neesmu sastapis, vien astoņus gadus esam dzīvojuši vienā laikā. Manus pirmos un viņa pēdējos astoņus. Atmiņās esmu dzirdējis viņa vārdu bieži pieminam kā godīguma, skaidrības un cilvēcības paraugu.

– Jā, bieži tieši šī viņa cilvēcība tiek īpaši izcelta.

– Ja aktieris nav cilvēcīgs, tur nekas daudz arī darbā nevar sanākt. Lai arī raksturs katram ir atšķirīgs, cilvēcīgi bija arī Eduards Pāvuls, Valentīns Skulme, Kārlis Sebris un vēl ļoti daudzi aktieri. Tiem, kuriem nav šīs cilvēcības jeb, kā moderni saka, empātijas, spējas, nav arī kādu panākumu aktiera darbā. Vairāk painteresējoties un palasot par Katlapu, jāizceļ, ka viņš bija šis aktieris-režisors-pedagogs. Tā ir ļoti svarīga trīsvienība. Daudz izcili mākslinieki viņu ir saukuši par savu režisoru tieši tāpēc, ka viņš varēja palīdzēt viņiem kā aktieriem. Šādu režisoru, kas ir arī pedagogi un saprot aktiera darba specifiku, ir ļoti maz.

Savulaik Māra Ķimele izvirzīja tēzi, ka aktieru meistarībā vismaz vienam no diviem pedagogiem ir jābūt aktierim, nevis režisoram. Režisori ļoti bieži ir nodarbināti ar savas ieceres realizāciju un nespēj iejusties aktiera ādā. Nespēj iejusties, jo paši nav bijuši aktieri, tāpēc ka aktiera darbā iekšējie ķīmiskie procesi ir atšķirīgi no tā, kā tie izskatās no režisora krēsla zālē. Režisors aktierim var vai nu palīdzēt, vai arī tikai izmantot viņu kā marioneti un figūru. Ir arī tādi izcili režisori kā, piemēram, Roberts Vilsons, kurš aktieri tiešām izmanto tikai kā marioneti. Jā, teātra formas ir dažādas, bet ir atšķirība, vai aktieris režisoram ir funkcija, vai viņš ir arī izrādes līdzradītājs.

– Balvas piešķīrēji īpaši izcēluši jūsu labvēlību, inteliģenci un humoru. Vai šīs īpašības jums vairāk ir mantotas vai arī nostiprinātas caur darbu?

– Ja manī kas labs ir, tad tas ir mantots no maniem vecvecākiem un vecākiem. Tas man ir arī iemācīts padomju skolā, un arī pati dzīve man daudz ko ir iemācījusi. Paldies Dievam, man ir pieticis prāta arī pašam kaut ko mācīties no dažādām dzīves situācijām. Tā ka ar mantojumu vien nepietiek. Tev ir jāprot ar to arī rīkoties. Ja nu man tas ir izdevies, tad tas ir šis kopdarbs. Protams, par šīm īpašībām labāk ir spriest cilvēkiem, kas ir man apkārt.

– Jā, un šie cilvēki arī novērtē to, ko jūs darāt ikdienā!

– Man tiešām šķiet, ka es esmu savā vietā. Nezinu, vai, būdams citā, es varētu dot lielāku jēgu cilvēkiem. Šķiet, ka tā Dieviņš mani ir virzījis, lai es nonāku šajā profesijā. Un ir gandarījums, ja cilvēkiem vēl par to ir prieks! Prieks ir galvenais dzīves mērķis un dzinējspēks.

– Vai nojaušat, kuras lomas jūs atvedušas līdz Žaņa Katlapa balvai?

– Balvas pamatojumā ir rakstīts, kā tā iedota par latviskumu un nacionālo vērtību uzturēšanu kultūrā. Tad nu brīnos, kā mēs, divi žīdi, saņemam balvu par latviskumu. (Smejas.) Es šajā gadījumā šo vārdu izmantoju ar visu mīlestību, lietojot to Blaumaņa valodas un izteiksmes līdzekļa ietvaros. Jakovs jau pēc tautības ir ebrejs, savukārt man teju visās lomās ir jāspēlē ebreji. Es uz Latvijas teātra skatuves ebrejus esmu spēlējis desmit reižu vairāk nekā latviešus. Bet es varu būt pateicīgs liktenim, ka man ļoti maz dzīvē bijušas izrādes, kurās es piedalos tikai pienākuma pēc. Man patiešām ir paveicies, ka ir atnākušas lomas, kuras ir bijušas kā izaicinājumi, bet beigās ar lielu gandarījumu par rezultātu. Es noteikti nevarētu nosaukt mīļāko lomu, bet vairāk novērtēju to, ka es kā aktieris vēl arvien varu strādāt teātrī. Šis darbs man dod gandarījumu.

Es no mūsu teātra kursa esmu palicis pēdējais, kas ir trupā un strādā teātrī kā aktieris. Arī no Dailes teātra sestās studijas ir palikuši viens vai divi. Ir tādi, kas vēl joprojām ir aktieri, bet nav palikuši teātrī kā ģimenē. Tā dzīve tāda ir. Aktieri, kā jau visi cilvēki, gan mirst, gan piedzīvo to, ka nevienam pēkšņi vairs nav vajadzīgi. Tas liktenis, kas kādreiz ir atkarīgs no diviem trim cilvēkiem vadībā, piemeklē daudzus aktierus. Tāpēc tas, ka es savos gados saņemu lomas un varu baudīt aplausus un ziedus, nevis mestus tomātus, dod man gandarījumu. Mums tagad tomātus pasniedz tikai maisiņos. (Smejas.) Biju nupat Talsos, un tur man pasniedza šādu maisiņu ar tomātiņiem…

– Tomātiņi kā skatītāja mīlestības praktisks apliecinājums. Jūs pieminējāt ziedus… Vai tos vēl joprojām aktieriem nes?

– Jā, nes, latviešiem tā ir ļoti laba tradīcija. Tagad gan daudz kur puķes pirms izrādes ir jāiedod personālam, jo neļauj pašiem aiznest savam aktierim. Kaut gan es domāju, ka nevajadzētu liegt skatītājam šo iespēju pienākt pie skatuves malas un pasniegt aktierim ziedus. Šīs tradīcijas dēļ Minhenes kolēģi mūs apskauž. Šad un tad tur tikai operās pasniedz ziedus, bet teātros to nedara. Es tur šo tradīciju mazliet iedibināju, jo teātra intendants pēc pirmizrādes sāka pasniegt aktieriem rozi aizkulisēs. Liekas, tas sākās ar to brīdi, kad es reizēm sāku saņemt puķes uz skatuves, jo uz izrādēm atnāca kāds no latviešiem. Ja tu redzi, ka Vācijā pēc izrādes skatuvei tuvojas kāds ar puķi rokās, tad simtprocentīgi vari būt drošs – tas ir latvietis. Sākumā mani kolēģi bija pārsteigti, prasīja, vai man ir dzimšanas diena. Es teicu – nē, cilvēki vienkārši atnāca un pateica paldies. Viņiem tas nav ierasts.

– Vācijā arī skolotāji 1. septembrī nesaņem ziedus, kā pie mums.

– Jā, mums šī puķu dāvināšanas kultūra ir vērtība, no kuras nevajadzētu kaunēties. Ar to būtu jālepojas, tāpat kā ar mūsu Dziesmu svētkiem. Protams, aktieriem nes arī maisiņus ar medus burciņām un āboliem, kādreiz ir arī kāda vīna pudele iekšā. Tas ir skaisti! Es atceros, cik aizkustinošs brīdis reiz bija manā aktiergaitu pašā sākumā. Savā pirmajā lomā Jaunatnes teātrī 1982. gadā es biju viens no pieciem zaļajiem pērtiķiem Mārtiņa Brauna un Ulda Bērziņa bērnu izrādē “Mauglis”. Pēc izrādes bērni nāca klāt, vienam rokās puķīte, otram kaut kas cits. Atceros, pie manis pienāca viens puika, skatās man acīs un dod … konfekti “Lācītis”. Izkusušu. Viņš to starpbrīdī par mammas līdzi dotajām kapeiciņām bija nopircis bufetē un visu laiku turējis rokā. Un tas droši vien bija pats dārgākais, kas viņam tajā brīdī bija. Viņš to nebija apēdis, bet nolēmis beigās aiznest pērtiķim. Kaut kas tāds bērnos agrāk bija, un tas nozīmē, ka viņa bērna dvēselē bija vēlme dalīties ar dārgāko.

Tad mēs vienreiz spēlējām Okupācijas muzeja pagrabā Laura Gundara izrādi “Pieskaries baltajam lācim”, kas bija veidota uz dokumentālām liecībām par izsūtītajiem. Tas bija tas laiks, kad, sākoties Atmodai, visi pēkšņi teica: “Brauksim uz Rietumiem, uz Vāciju, Angliju!” jo robežas bija vaļā. Bet nevienu neinteresēja tie, kurus liktenis bija aizvedis uz Austrumiem, uz Sibīriju. Tā mēs par šiem skarbajiem likteņiem veidojām šo izrādi, uz kuru nāca arī represētie, kuri visu paši bija pārdzīvojuši. Atceros, pēc šīs izrādes man pienāca klāt viena kundze, paņem mani aiz rokas, skatās acīs, bet no aizkustinājuma neko nevar parunāt. Jūtu, ka viņa man kaut ko iespiež rokā. Kaut ko mīkstu un pūkainu. Es paskatos, kas tas ir…Un ieraugu, ka tas ir mazs, apdilis un noskrandis lācītis. Lācītis, ko viņa kā bērns bija paņēmusi līdzi uz Sibīriju un kas viņai bija vienīgā rotaļlietiņa visu Sibīrijas laiku. Tas mazais, nošņurkušais un pūkainais nieciņš bija manā rokā! Kāda tam bija vērtība! Jo viņa man uzdāvināja savu rotaļlietiņu, ar kuru bija izdzīvojusi Sibīriju. Tad, kad cilvēki dalās ar kaut ko tik ļoti vērtīgu, tas paliek atmiņā.

– Vai tas ir tas, kas ir tajā latvietī, ko nekādi laikmeti nevar izdzēst?

– Diemžēl var izdzēst. Šī Katlapa balva ir par latvisko vērtību uzturēšanu un saglabāšanu. Un viena no tām lietām, kas mums latviešiem piemīt, ir šī teātra mīlestība, caur, piemēram, puķītēm, ko kāda skatītāja noplūkusi pa ceļam pļavā. Viņa atbrauc uz izrādi, un tās puķītes jau ir tādas kā tievas desiņas pārliekušās pār roku, jo visu izrādi ir turētas rokās. Ziniet, šī mazā ļerpatiņa man ir daudz vērtīgāka par kādu lielu sarkanu rožu pušķi.

– Jo tad jūs otrā esat ieraudzījis to patieso latvieti?

– Nu, ziniet, latvieti otrā var saredzēt, arī ne tajā labākajā gaismā. Es apzināti izvairos lietot vārdu “identitāte”, jo es ne līdz galam saprotu tā nozīmi. Šonedēļ bija Valsts valodas diena, kurā runājām par to, cik ļoti esam savu valodu piesārņojuši ar dažādiem anglicismiem, ka citreiz nevaram pat vairs izteikties. Bērni savā starpā skolā runā angliski. Lūk, tas ir traģiski! Protams, angļu valoda ir jāzina, bet traģēdija ir tajā, ka viņiem vairs nav vajadzīga dzimtā valoda, lai saprastos.

Vislielākās bailes mums ir nebūt “konvertējamiem” un no tā, ko kāds par mums padomās. Bet paskatieties, cik visapkārt ir krodziņu vai veikalu, kas nosaukti svešā valodā! Manuprāt, mēs taču ārzemniekiem interesējam tik, cik esam atšķirīgi no viņiem un tieši latviski.

– Kur tad, jūsuprāt, vēl slēpjas tā latviskā vērtība līdzās mūsu valodai, kas būtu jānosargā?

– Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Jā, valoda noteikti. Tad cieņa pret sevi, savu tuvāko un savu valodu. Arī pret vietu, kur tu dzīvo un kur esi dzimis. Vērtība ir tā spēja to uzskatīt par savu un aizstāvamu. Bet tas, kas šodien ir latvietis, ir visai grūti definējams jēdziens…

– Vai šodien vispār ir sastopams tāds tīrais latvietis?

– Nav, tāpat kā nav vairs tīro krievu vai tīro vāciešu. Vācijā, piemēram, viss ir ļoti atkarīgs no novada vai reģiona, kurā esi audzis. Tur bavārieši nav švābi, švābi nav lejasreinieši vai ziemeļvācieši, lai arī tā visa kopā ir Vācija. Agrāk tās pat bija atsevišķas valstis.

Cik mūsos nav franču, zviedru, poļu, krievu, ebreju, lietuviešu gēnu! Visi, kas mums ir gājuši pāri no austrumiem un rietumiem un atpakaļ, ir atstājuši savus gēnus. Varbūt tāpēc mums ir Elīna Garanča, Andris Nelsons vai Andris Ambainis? Varbūt tāpēc mums ir tādi cilvēki kā Ivars Kalviņš, Jānis Stradiņš un citi? Latviskums nenozīmē tikai nacionālismu. Saprotiet, būtība ir ne jau tikai mūsu latviskumā, bet tieši mērķtiecīgā neatlaidībā izsisties un sevi pierādīt, kā arī cilvēcībā, jo esam atšķirīgi ar spēju just līdzi un līdzpārdzīvot.

Svarīga ir arī prasme atšķirt labu no ļauna vai savējo no svešā, derīgo no nederīgā vai vērtīgo no nevērtīgā. Tad ir spēja vai nu norobežoties no kaut kā, vai izdarīt izvēli uzņemt sevī un no tā bagātināties. Ir jāspēj arī dozēt, nevis nekritiski pieņemt visu vai no visa atteikties un norobežoties. Tāda veida nacionālisms būs neauglīgs.

– Jūsuprāt, teātris var to pašapziņu iedot un noturēt?

– Teātris cilvēkam var iedot šo spēju – just un sākt domāt. Arī pašapziņu, protams. Ir tādas vērtības, kas mūsu tautai vai sabiedrībai ir bijušas raksturīgas visos laikos, sākot jau ar jaunlatviešu laiku. Kādreiz gan mūsu bija vairāk, lai arī bijām izkaisīti pa visu pasauli.

– Kur, jūsuprāt, šodien smelties spēku tam latvietim, latviešu tautai, kas skaita ziņā arvien vairāk sarūk?

– Es, protams, neesmu ne priesteris, ne psihologs, varu vien teikt: dzīvojiet saskaņā ar savu sirdsapziņu, ja jums tāda ir. Sirdsapziņa varētu būt viens no tiem atskaites punktiem, ar ko samērot izdarīto, pateikto vai domāto.