Šovasar Ikšķile svinēs pilsētas svētkus – “Ikšķilei 840!”. Ikšķile bija viena no pirmajām apdzīvotajām vietām Latvijā, kas tika pie pilsētas statusa. Tā kļuva par Livonijas bīskapijas centru jau 1185. gadā, un tikai 1201. gadā trešais Ikšķiles bīskaps Alberts pārcēla Livonijas bīskapijas centru uz Rīgu.

Šomēnes pieredzam deviņdesmito gadskārtu kopš stājās spēkā toreiz “jaunais” Likums par valsts valodu [1]. To pieņēma Ministru kabinets, un to kopā ar iekšlietu ministru Vili Gulbi parakstīja ministru prezidents Dr. h. c. Kārlis Ulmanis. Pēc diviem gadiem to kopā ar 1936.gada 13.oktobra Likumu par lauku māju latviskošanu slavēja kā Ulmaņa nopelnus nacionālās kultūras laukā, jo iepriekš “iekārta ar lielāko uzmanību gādāja par visu minoritātu valodu neaizskaramību, atstādama latviešu kā valsts valodas tiesisko stāvokli novārtā, ko varēja pārliecināties kaut no izkārtnēm un ielu nosaukumiem” [2].

Lai gan Izglītības un zinātnes ministrija pagājušajā nedēļā paziņoja, ka vēl 2,6 miljoni eiro tiks novirzīti trūkstošo mācību līdzekļu iegādei, pārdalot Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu, pilnībā problēmu ar to neatrisināt. Šobrīd no mūsdienīgiem mācību līdzekļiem Latvijā mācās vien retais. Arī iekļaujošā izglītība, kas ir viens no projekta “Skola2030” stūrakmeņiem, nozīmē, ka pedagogiem jāvelta vairāk laika uzdevumu pielāgošanai un līmeņošanai. Izglītības sistēma piedzīvo būtiskas pārmaiņas, tomēr finansējums un no tā izrietošā mācību līdzekļu pieejamība netiek līdzi reformu tempiem, lai gan tieši mūsdienīgi mācību līdzekļi palīdzētu pedagogiem vienlaikus veiksmīgi strādāt gan ar bērniem, kuriem ir mācīšanas grūtības, gan ar talantīgiem bērniem, kuri uzdoto apgūst ātri un vēlas gūt dziļākas zināšanas.

Stereotipi velti tiek nievāti. Stereotips ir aizsargmehānisms, kas jebkuras sugas īpatnim palīdz izdzīvot, arī cilvēkam. Naktī tumšā vārtrūmē ir ļoti iespējams dabūt pa muti. Tur labāk neiet. Un ir cilvēki, kurus labāk savā mājā iekšā nelaist. Un savā valstī arī.