Andris Apalups: Varbūt tur tas -ins ir aprakts! ^{Apriņķis.lv}

Lūdzu! Asas uztveres čalis – uzņēmuma “APE Motors” valdes priekšsēdētājs Andris Apalups.

– Pats pamanīji tās -ins sakritības, vai arī kāds pateica priekšā?

– Pats. Kādas trīs dienas pirms sarakstes klases čatā. Tur pa vidu bija arī Putina priekštecis Jeļcins, kurš bija kolorīta personība un visādi izpaudās, bet tādus sūdus viņš netaisīja. Jeļcinam gan atšķirībā no pārējiem trim tas bija īstais uzvārds, varbūt tur tas -ins ir aprakts.

– Zīmīgi, ka Putins piedzima pirms Staļina nāves, tātad pēctecis jau bija pasaulē, gluži kā šausmu romānos.

– Jā, te var diskutēt arī par algoritmiem – pēc cik ilga laika pasaules vēsturē jāuzrodas nākamajam -inam. Iespējams, arī tur uzrastos kāda sakritība. Interesanti arī, ka uzvārds vai pat segvārds, kas beidzas ar -ins, krieviem ir ļoti rets, nav kā mums Kalniņš, Bērziņš, Lejiņš. Putina bijušais kursabiedrs Andropova Ārējās izlūkošanas institūtā Jurijs Švecs savā “YouTube” kanālā stāsta, cik neperspektīvs Putins bijis studiju laikā un kā iekļuva politiskajā elitē. Viņa iesaukas karjeras sākumā bijušas Oкурок (Izsmēķis) un Бледная Mоль (Bālā kode), tātad jau tajos laikos viņa iekšējā būtība bija pamanīta.

– Vēl tu klases čatiņā rakstīji par sava uzņēmuma darbinieku, kurš nākamajā dienā pēc kara sākuma slavēja Putina režīmu, un jūs veiksmīgi viņu atlaidāt. Pastāstīsi?

– Pirmais nelatvietis mūsu kompānijā bija azerbaidžānis, kurš ļoti labi runāja latviski un bija lojāls Latvijai. Arī tas džeks bija krievs, runāja latviski un šķita sakarīgs līdz 25. februārim, kad solīja pa muti kolēģiem “fašistiem”. Mums veicās – varējām likumīgi atlaist, jo viņš bija uz pārbaudes laiku, turklāt nebijām īsti droši, būs OK vai tomēr ne. Karš Ukrainā sākās ceturtdienā, viņš uzstājās piektdienā, bet pārbaudes laiks beidzās pirmdienā. Tas arī pielika punktu. Pilnīgi likumīgi paguvām viņam pateikt, ka darba attiecības neturpināsim.

Bet mums ir cits krievu tautības darbinieks, kurš arī ļoti labi runā latviski. Viņa ukraiņu izcelsmes sievas draudzene ir no Zaporižjas. Draudzenes ģimene bija pieņēmusi lēmumu, ka sieva ar abiem bērniem dosies bēgļu gaitās uz Latviju, bet vīrs paliks tur. Pieņēmām šo sievieti darbā, bet, tā kā viņa nezina ne angļu, ne latviešu valodu, piedāvājām noliktavā komplektēt pasūtījumus, jo tur vairāk runā ciparu valodā. Tas ir grūts darbs uz kājām, ļoti daudz dienā sanāk nostaigāt, pārvietojoties starp plauktiem, tāpēc noliktavā pārsvarā strādā jaunieši līdz divdesmit pieci, kas tikko sāk savu profesionālo karjeru.

Viņai ir trīsdesmit astoņi, bet ļoti ātri visā “iebrauca”, un jau ceturtajā dienā es piefiksēju, ka viņa pagūst izskriet un nokomplektēt divus pasūtījumus, kamēr mūsu jaunieši vienu. Viņa skrien kā skudra! Aprunājāmies. Viņa ļoti novērtē, ka ir iespēja strādāt; pastāstīja, ka dzīvojusi daudzdzīvokļu blokmājā, kas vēl esot vesela, un ļoti grib atpakaļ. Savukārt vīrs saka, lai vēl paciešas, jo visapkārt ir mīnēts. Tad es sapratu, ka, tiklīdz būs iespēja, viņa būs prom dzimtenē. Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa dosies atpakaļ. Protams, kāds arī paliks, ir dažādi iemesli, kāpēc, bet tādu būs maz.  

– Kā tu domā, vai latvieši tikpat patriotiski cīnītos par Latviju, kā to dara ukraiņi? Vai diasporas latvieši atgrieztos, lai aizstāvētu tēvzemi? Atzīšos, mana prognoze nav uzmundrinoša.

– Man arī bija tādas bažas, līdz parunāju ar vairākiem nelatviešiem, kas dzīvo šeit. Pirmā saruna bija ar situētu krievu, kam bija bizness Maskavā, bet 2012. gadā viņš nopirka Latvijā māju un pārvācās te uz dzīvi. Zinu viņu kādus piecus gadus, bet līdz šim viņš no sarunām par Krievijas politiku vienmēr bija izvairījies. Īsi pēc kara sākuma pats mani uzrunāja, stāstīja, cik slikti tagad jūtas, jo ir ukraiņu izcelsmes un sāp tas, ko Putins izdarījis. Sāp arī, ka lielākā daļa superbiezo krievu, ar kuriem viņš sadarbojas, atbalsta Putinu. “Es nekad vairs nebraukšu atpakaļ uz Krieviju,” viņš sacīja. “Un tici man – ja iebruktu Latvijā, te vairs nebūtu latviešu, krievu vai ukraiņu, būtu latvijci. Un viņi visi stātos aizstāvēt Latviju.” Interesanti, ka latviešu valodā šim latvijci tulkojuma nemaz nav.

Otrs apstiprinājums bija vakardienas saruna ar cilvēku, kurš dzimis Ukrainā, bet kopš trīs gadu vecuma dzīvo Latvijā; precējies ar latvieti, ir radinieki Sumos un Harkivā. Viņam ir pārvadājumu bizness, un viens no izdevīgākajiem virzieniem bija Krievija, kas nav pavisam apstājies, jo ir preces, kas vēl kustas. Es viņam pajautāju to pašu, ko tu man. “Beidz!” viņš sacīja. “Mēs ar sievu nekur nebrauktu. Te ir mūsu mājas, un mēs par tām cīnīsimies, ja vajadzēs. Esmu pārliecināts, ka visi būtu plecu pie pleca.”

Redz, cik interesanti – tev un man nav šīs pārliecības, bet nelatviešiem ir. Viņi zina, ka paliks un cīnīsies. Tajā pašā laikā mūsu birojā strādā jauns puisis no Latgales. Kad jautāju, kādu attieksmi jūt dzimtajā pusē, viņš atbildēja: “Ja īsi, tad kopā ar vietējiem es karā negribētu iet – mugurā iešaus momentā.” Šī reģiona nostāju nodemonstrēja jau gadījums ar Ukrainas karogu pie Daugavpils Mūzikas skolas.

– Attieksme ir arī palīdzība Ukrainai. Mana novadniece Māra Zālīte nupat, 8. aprīlī, savā jubilejas pasākumā sacīja, ka viņai ļoti īpaša šķiet tukumnieču akcija – viņas sien maskēšanās tīklus Ukrainas armijai. Zālīte tajā saskatīja mitoloģisku nozīmi – siet bāliņam bruņu kreklu, padarīt viņu ienaidniekam neredzamu. Privātā sarunā teici, ka “APE Motors” katru dienu ziedo auto rezerves daļas 500 eiro vērtībā, lai savestu kārtībā tās apvidus mašīnas, ko latvieši sūta uz Ukrainu. Katru dienu! Tas taču ir milzu ziedojums!

– Ar rezerves daļām sākām kādas divas nedēļas pēc kara sākuma. Bet jau pirms tam uzņēmums ziedoja desmit tūkstošus eiro, arī darbinieki privāti daudz ziedojuši. Uzdūros informācijai, ka Reinis Pozņaks un Mārtiņš Dzenītis sākuši sagatavot un nogādāt uz Ukrainu apvidus auto. Labi, viņiem ir serviss, viņi ir mūsu klienti, bet viņu pamatdarbība tomēr ir sporta auto sagatavošana, – jāpalīdz. Domājām, tas būs nedēļu vai divas, tad jau viss būs beidzies, bet tagad redzam, ka beigas neredz. Taču, neskatoties uz to, ziedošanas kustība arvien vēršas plašumā.

Vieni no pirmajiem, kas dzina uz Ukrainu mašīnas, bija sportisti, arī Pēteris Neikšāns – mūsu gadu cilvēks. Pirmajās dienās, kad uz robežas bija megagaras rindas, neitrālajā zonā bija ilgi jāgaida atpakaļvedēji. Un Pēteris Meikšāns pēkšņi sacījis: “Viss! Es esmu gatavs braukt nevis atpakaļ, bet dziļāk iekšā Ukrainā, palīdzēt ukraiņiem karot.” Kolēģis atturējis. Tā ka, redzi, cilvēki ir gatavi uz daudz ko.

– Arī tu esi sportists, jaunībā nodarbojies ar motosportu Ādažu motoklubā, biji pazīstams krosu braucējs. Esmu aizmirsusi, kādus panākumus guvi, bet atceros, ka klasē bijām fanu pulciņš, kas braukāja uz taviem mačiem.

– Vienu gadu uzvarēju PSRS čempionātā 125 kubikcentimetru jauniešu klasē. Tad mani paaicināja uz PSRS izlases kandidātu treniņnometni, kur bija ļoti vienkāršs uzstādījums: divi labākie pēc dažādu testu rādītājiem tiek izlasē. Tas varēja būt 1983. gads, un treniņnometne notika Ždanovā, kas tagad ir Mariupole. Viņu metalurģijas gigantā “Azovstaļ”, kur Krievijas armija pielietoja ķīmiskos ieročus, esmu bijis ekskursijā, – iespaidīgi. Pēc divām nedēļām biju atzīts kā otrais labākais, tātad vieta izlasē bija garantēta. Vecākais treneris pasauca uz pārrunām, man jau bija iekārtota mape ar дело (lieta), viņš to lasa un saka: “O, tu neesi komjaunietis! Bet tā nav problēma, to mēs tūlīt sakārtosim.” Atbildēju, ka man to nevajag, varu iztikt. Viss! Ar to arī beidzās mana karjera izlasē – padomju sports par mani pārstāja interesēties.

– Pat nezināju, ka tu nebiji komjaunietis.

– Vienkārši kopš 7. klases, kad sāka uzņemt komjaunatnē, vienmēr gadījās, ka nebiju uz vietas, kad tas notika, un pats neuzprasījos. Bija vēl divas reizes, kad tas aktualizējās. Ja atceries, no astoņgadīgās skolas uz vidusskolu atnācu ar ļoti labu raksturojumu un sekmēm. 9. klases sākumā, nākamajā dienā pēc kaut kāda saliedēšanās pasākuma, kur bija jāceļ teltis un jāveic citas aktivitātes, mani pasauca pie direktores un piedāvāja kļūt par skolas komjaunatnes komitejas vadītāju. “Bet es taču neesmu komjaunietis!” teicu. Pedagogiem lielas acis: tiešām neesi, bet nekas, tūlīt būsi. Atteicos. Un vēl viena reize bija armijā. Arī tur pateicu: paldies, nevajag!

– Aizrunājāmies no sporta.

– Tas bija laiks, kad kratījāmies uz čezetām, visi bijām vienādi. Ja kāds pamanījās dabūt japāņu močus, tie bija ārpus konkurences. 1989. gadā sapratu, ka labākais, ko varu izdarīt ar savu “Čezet”, – sacīkstēs būt pirmais aiz “japāņiem”. Man to nevajadzēja, un es pateicu: “Viss, es vairs nebraucu!” Bet tieši tad Madonas motoklubs man piedāvāja “japāni”. Atkal varēju cīnīties par uzvaru un pat uzvarēju. Bet Ādažos man par sportošanu maksāja algu. Kad aizgāju uz Madonu, bija jāsāk strādāt – vispārpieņemtajā izpratnē. Sāku strādāt sagādniekam par šoferi, brīvdienās braukāju pa krosiem un ar to vēl pelnīju naudu. Man pat iedeva vēl vienu “japāni” – 250 kubikus.

Bet būtībā es vairs netrenējos tā, kā to darīju pirms tam, – vienkārši braucu, cik vien labi varēju ar savu “japāni”, kas pat nelūza kā čezetas. Grūtākais bija pēc krosa to nomazgāt, lai spīd un laistās. 1990. gadā biju Latvijas čempions 500 kubikcentimetru klasē un otrais aiz Maira Levana 250 kubikcentimetru klasē. Pēc pusotra gada moči bija nobraukti, man nebija naudas, lai nopirktu jaunus, bet vienkārši piedalīties sacīkstēs negribēju. Divdesmit piecos gados, kas motosportistiem ir pats briedums, es metu mieru. Pārdevu močus, pat formas, lai nekas par to neatgādinātu, ko tagad ļoti nožēloju. Kādus desmit gadus pat negāju uz krosiem.

– Bet vai tieši no šīs pieredzes nesākās tavs bizness?

– Jā, būtībā kompānija radās tāpēc, ka man bija sakari motosporta aprindās. Moči nāca no Zviedrijas, esmu tur braucis arī sacīkstēs. Andris Ķikulis, mans uzņēmuma partneris no pirmās dienas, strādāja DOSAAF sistēmā, es kolhozā, bet, kad vecā iekārta juka un bruka, garantēti ienākumi izbeidzās, bija jādomā, ko darīt. Nodibinājām uzņēmumu, atcerējāmies zviedrus, uzrakstījām, vai nevar sagādāt ielūgumu, lai mēs varētu nokārtot vīzas un iepirkt Zviedrijā lietotas riepas, ledusskapjus un citas lietas.

Ap to laiku Latvijā uzradās ārzemju mašīnas, īpašnieki un servisi mums prasīja: jūs tur katru nedēļu braukājat, varbūt varat atvest kādas detaļas? Sākām vest, un tā nonācām zviedru kompānijā “APE Components”. Izrādās, viņi vēroja, ka mēs regulāri braucam un katru nedēļu nopērkam bišķiņ bišķiņ vairāk nekā iepriekš, – redzēja potenciālu. Vienu dienu zviedrs atbrauca pie mums ar priekšlikumu: vai nu pārdodiet savu kompāniju, vai taisām kopuzņēmumu. Atbildējām, ka gribētu kopuzņēmumu.

– Tātad uzņēmuma nosaukuma fonētiskā līdzība ar tavu uzvārdu ir tikai sakritība.

– Jā. Zviedru kompānijas pirmie burti AP nozīmē “Auto Products”. Tagad ir interesanta sakritība, ka mums ir cieša sadarbība ar Apes pilsētu – pie mums strādā Apes goda pilsonis Mairis Levans, mans kādreizējais konkurents motosportā, atbalstām visus motokrosus, ko viņš organizē. “APE Motors” joprojām ir kopuzņēmums, tikai, ja līdz pagājušajam gadam mums bija mazākuma daļas, tad tagad zviedriem pieder tikai divdesmit procenti.

– Esat mainītās lomās.

– Jā, un visā esam mainījuši lomas. Pagrieziena punkts bija 2000. gadā. Līdz tam zviedru nostāja bija, ka viņi mums māca, kā darīt lietas, un tā arī bija, bet drīz mēs viņus pāraugām. Vienā prezentācijā, kuru vadīju, redzēju, ka tās pašas kompānijas darbinieki, kurus visus es zinu, pēkšņi uz mums skatās lielām acīm un saprot, ka esam mainītās lomās – ka tagad viņi var mācīties no mums. Ko viņiem bija grūti pieņemt.

– Atgriežoties pie aktuālā… Arvien biežāk publiski izskan bažas, ka palīdzība Ukrainai nevarēs būt bezgalīga.

– Katrs, kurš palīdz, kaut vai tikai ieguldot savu laiku, kaut ko tajā laikā nenopelna. Bet – kamēr mums būs sapratne, ka Ukraina cīnās arī par mums, tikmēr cilvēki palīdzēs, cik spēj. Īstenībā tas mani ļoti uztrauc un par to ir daudz jādomā. Ne tikai par to, cik ilgi to varēs atļauties, bet galvenokārt – vai noturēsies šī sapratne, ka Ukraina cīnās par mums visiem.