Zane Rēvalde – biznesa lēdija ar mediķa diplomu ^{Apriņķis.lv}

– Var teikt, ka esat viena no biznesa lēdijām. Cik sen jau piedalāties forumā “Līdere”, un kā sevi tajā prezentējat?

– Forums “Līdere” notiek jau labu laiku. Godīgi sakot, precīzi vairs neatceros, cik gadus tas jau tiek organizēts. Katru reizi tajā aicina uzstāties aizvien jaunus cilvēkus, un man ir bijis tas gods būt starp uzaicinātajiem lektoriem. Tēmas šajā pasākumā ir sadalītas dažādās kategorijās, un es piedalos nevis biznesa sadaļā, bet kategorijā “Personība”. Tas uzliek pienākumu vairāk izkāpt no savas komforta zonas un stāstīt nevis par biznesa lietām un to, ko darām ikdienā, kas man ir daudz vieglāk, bet gan par sevi. Protams, no manis neatraujama daļa ir mana misija, un tā ir preventīvā jeb profilaktiskā medicīna. Es jūtos tāda kā vēstnese, tāpēc arī tika izveidots “Anti-Aging Institute”. Tāda kā pārkāpšana no medicīnas otrās ēras trešajā.

Pēdējā laikā es sevi noteikti vairāk pieteiktu kā “Anti-Aging Institute” radītāju un vadītāju. Lai gan kūrēju vairākas klīnikas un vairākus uzņēmumus, tomēr mana sirds jau piekto gadu pieder preventīvajai medicīnai. Es ar lielu prieku ienesu jaunas vēsmas Latvijas veselības aprūpē ar uzsvaru uz vārdu “veselība”. Tas arī laikam ir galvenais, ar ko mani pēdējā laikā vairāk ir pamanījusi sabiedrība, mediji vai konferenču organizētāji. Tajā pašā kontekstā es arī pēkšņi, izrādās, kādam kļūstu ļoti interesanta kā personība.

– Vai kaut kādā mērā esat arī influencere?

– Domāju, ka nu jau mēs katrs lielā mērā esam influenceris. Drīz būs pagājis tas laiks, kad mēs meklējām slavenus cilvēkus, kas par maksu kaut ko reklamēja. Ja esam viedokļa līderi kādā zināmā sabiedrībā, noteiktās aprindās vai kādā tēmā, mēs gribot negribot kļūstam par influenceriem. Personīgi man šī nodarbe nāk ar ļoti labu pievienoto vērtību – es mēģinu cilvēkos izgaismot viņu patieso būtību, mazliet pārvērtēt un saskatīt savas īstenās prioritātes. Diez vai daudzi noliegs, ka veselība ir ja ne pati galvenā, tad viena no trim prioritātēm gan. Bet vai visi šai nozīmīgajai jomai velta pienācīgu uzmanību un atbilstoši attiecas pret to? Īsti jau ne.

Caur dažādiem forumiem, raidījumiem, konferencēm vai sarunām aci pret aci, kas ļoti bieži notiek manā kabinetā, es atklāju cilvēkiem viņos snaudošo prioritāti – veselību. Tāpat dodu impulsu katram uzdrošināties noskaidrot, kāds ir viņa veselības stāvoklis, un ar mūsu palīdzību uzņemties atbildību par savu veselību ilgtermiņā. Visu laiku uzsverot vienu vārdu – veselība. Skaidrs, ka visi zina – ja cilvēks ir slims, tad jāiet pie daktera. Bet mēs runājam par tiem, kas ir veseli, un ko viņu labā var darīt veselības aprūpes sistēma. Es gribētu lauzt mūsu sabiedrībā iesīkstējušo stereotipu, ka pie daktera iet tikai slimie. Proti, es vēlos pateikt, ka pie ārsta var nākt arī veseli cilvēki, un ir pilnīgi dabiski maksāt par pakalpojumu, kad tev pasaka: tu esi vesels. Var rasties iespaids, ka tā ir velti izšķiesta nauda, bet patiesībā tā noteikti nav. Jo viss, ko mēs ieguldām sevī, kamēr esam veseli, ir investīcija. Naudu mēs izšķiežam brīdī, kad esam zaudējuši veselību, jo tad rodas lieki tēriņi.

– ”Veselības centrs 4” tikko nosvinēja 30 gadu jubileju. Cik sen jūs pati esat saistīta ar šo medicīnas iestādi? Zināms, ka tās valdes priekšsēdētājs ir jūsu tētis Māris Rēvalds un valdē ir arī citi ģimenes locekļi. 

– Jā, “Veselības centrs 4” šogad nosvinēja 30 gadu jubileju, bet es atzīmēju 20 gadus, kopš esmu saistīta ar šo uzņēmumu kā oficiāla darbiniece.

Būtībā, kopš sāku staigāt, esmu uzaugusi ar medicīnu saistītā vidē. Sākumā es visiem kritu uz nerviem Zaubes ambulancē, kur tētis savulaik strādāja. Kad man palika septiņi gadi, mēs pārcēlāmies dzīvot uz Rīgu, sāku apmeklēt 3. ģimnāziju, kas tolaik vēl bija vidusskolas statusā. Kopš pirmās klases es pēc skolas regulāri braucu uz 4. poliklīniku, kas vēlāk pārtapa par “Veselības centru 4”. Sēdēju tēta kabinetā un tēloju sekretāri. Tajā pašā stāvā gāju uz vingrošanu pie Vairas Kazinieces “Kluba 4” zālē. Bet no sešpadsmit gadu vecuma oficiāli arī strādāju “Veselības centrā 4”.

– Arī jūsu mamma, vecmamma un tēta brāļi ir saistīti ar “Veselības centru 4”.  Īsts ģimenes uzņēmums!

– Arī ar savu vecmāmiņu Elgu Rēvaldi kādu laiku esmu kopā strādājusi. Es no viņas daudz mācījos. Kad vecmāmiņa sāka samazināt savu slodzi administratīvajā darbā un palika tikai ķirurģijā, bet vēlāk aizgāja pensijā, es pārņēmu viņas pienākumus ķirurģijas nodaļā. Tāpat visai drīz “Veselības centram 4” pretējā mājā tika atklāta “Baltijas Vēnu klīnika”, kuru vadu vēl šobaltdien.

“Veselības centra 4” valdē ir arī tēta brālis Ģirts Rēvalds, jaunākais brālis Roberts vairāk pieslēdzās dažādu mūsu objektu būvniecības jautājumiem, savukārt mana mamma vienmēr ir rūpējusies par patīkamu vidi – interjeru. Viņa gādā, lai cilvēki šeit nejūtas kā poliklīnikā, jo daudz patīkamāk ir nākt uz mājīgām telpām. Katram no mums ir sava loma šajā uzņēmumā.

– Vai tiešām no brīža, kad sākāt staigāt, visu laiku esat bijusi saistīta ar medicīnu un tieši tas jūs visvairāk pievelk?

– Tieši tā. Un jau pirmajā skolas dienā, kad man jautāja, kas es gribu būt, kad izaugšu liela, es teicu, ka būšu ārste. Tas arī ir piepildījies. Tomēr, pabeidzot Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultāti, es neaizgāju studēt tālāk rezidentūrā, bet gan veselības aprūpes vadību. Tā bija pilnīgi jauna programma, kas tika atvērta tieši tad, kad es pabeidzu augstskolu. Viss sakrita pareizā, foršā laika līnijā. Esmu ieguvusi ārsta grādu, un vienmēr zināju, ka man tāds būs.

Sākumā es gribēju kļūt par stomatoloģi, jo mana krustmāte ir zobārste un viņas darbs man vienmēr ir paticis. Pēcāk manas vēlmes mainījās – nākamā prioritāte bija dermatologs, bet vēlāk gribēju kļūt par ķirurģi, kā mana vecmāmiņa. Kādu laiku domāju arī par radioloģiju, bet sanāca tā, ka pierunāju savu draudzeni – kursa biedreni – mācīties par radiologu, un viņa patlaban ir brīnišķīga speciāliste šajā profesijā. Tā es izgāju visu meklējumu spirāli, un sanācis tā, ka tagad pārraugu klīnikas, kurās ir gan ķirurģija, gan dermatoloģija, kas man patīk joprojām. Šīs lietas tomēr ir palikušas man tiešā tuvumā. Tā kā es iesaistījos arī administratīvajos darbos un ļoti agri sāku vadīt dažādas nodaļas un klīnikas, acīmredzot diezgan loģiski, ka man pamatā ir medicīniskā, bet tālāk arī biznesa un administratīvā izglītība.

– Mācīties par mediķi nav viegli, bet, kad pirmās šaubas, nedrošība un saspringums ir pārvarēts, tad patiešām var dziļi ievilkt elpu un veltīt sevi šai profesijai. Kaut gan, no otras puses, mediķim mācīšanās nekad nebeidzas un pastāvīgi ir jāizglītojas.

– Nešaubos, ka lielākajā daļā profesiju mācīšanās nekad nebeidzas. Bet attiecībā uz dziļo elpas vilcienu varu teikt, ka laikā, kad studēju otro maģistra programmu, bija sajūta, ka ir tik viegli! Jo pirmie seši gadi, mācoties, lai iegūtu ārsta grādu, – tā tiešām bija tāda kā katorga. Bija ļoti daudz jāmācās, un tas viss prasīja negulētas naktis. Kopumā traki gāja.

– Bet laikā, kad studējāt medicīnu, jums piedzima dvīņi!

– Jā, daudzi man ir teikuši: ārprāts, droši vien ar dvīņiem ir ļoti grūti. Uz to es atbildu, ka nezinu, cik viegli ir audzināt tikai vienu bērnu, tāpēc man ir grūti komentēt. To nedaudz varētu salīdzināt ar studijām Stradiņa universitātē. Bet vēlāk, mācoties veselības aprūpes vadību, man tas jau likās tik viegli un patīkami. Protams, sava loma ir arī tam, ka esi jau pieaudzis, tev ir labāk attīstīta loģiskā domāšana.

– Kā ir būt dvīņu mammai, ja vienlaikus ir tik atbildīgi darbi un amati?

– Tas nebija viegli. Daudz ko es ļoti nožēloju, jo sevi pārāk lielā mērā veltīju darbam. Ja man būtu iespēja atgriezties izejas pozīcijā, es noteikti būtu izmantojusi dekrēta un bērnu kopšanas atvaļinājumu, ko diemžēl nedarīju. Turklāt laiks, kad man piedzima bērni, sakrita ar valsts eksāmeniem, lai iegūtu ārsta grādu. Tas bija ļoti saspringts dzīves posms, bet es negribēju apstāties, nevēlējos kaut ko nokavēt, gribēju visu paspēt, pierādīt. Taču pēc gadiem, kad tev nāk apjausma, tu saproti, par ko domāsi savos pēdējos elpas vilcienos, šī neizmantotā iespēja noteikti būs tā lieta, ko es varētu nožēlot. Tagad es prātoju, ka tolaik visu vajadzēja labāk sabalansēt.

– Bet var jau būt, ka jums būs vēl kāds dvīņu pārītis?

– Apzināti droši vien ne. Bet nekad nesaki nekad, tādēļ vismaz teorētiski viss ir iespējams. Skatoties uz savu aizņemto tēvu, apzinos, ka viņš varbūt varēja pavadīt vairāk laika ar bērniem, bet es tik un tā vienmēr ar viņu ļoti lepojos. Kad dvīņi auga, mierināju sevi ar domu – ja esmu aizņemta mamma un daru kaut ko svarīgu, turklāt gūstu panākumus, bērni ar mani varēs lepoties. Arī mācīties no manis, turklāt daudz vairāk nekā tad, ja es visu laiku sēdētu mājās, mainot autiņus un vārot putriņas. Protams, man vajadzēja atrast kaut kādu līdzsvaru starp šīm divām lietām. Taču es ļoti koncentrējos uz to, ka man ir jāattīstās un profesionāli jāizaug. Es iedomājos, ka visu varu paspēt.

– Tā kā, bērnus gaidot, nebijāt pārtraukusi mācīties, kāda bija sajūta brīdī, kad jums ultrasonogrāfijā pateica, ka būs divi bērni uzreiz?

– Es nekad to neaizmirsīšu. Jo pirmajā trimestrī man bija tik slikti, ka es vienkārši knapi spēju paiet. Nevarēju saprast, kāpēc ir tik traki. Līdz ar to man ātrāk veica ultrasonogrāfiju. Gulēju uz kušetes, daktere man veica šo izmeklējumu un pēkšņi saka: “Vai, te viss pilnīgi skaidrs!” Es neizpratnē jautāju, kas tieši, un daktere atbild: “Jums vienkārši ir divreiz sliktāk nekā parasti.” Es neizpratnē – kā tas domāts? Ārstes atbilde bija vienkārša: “Jo viņi ir divi.” Tās sajūtas, protams, nav aizmirstamas.

– Varbūt jums tuvos rados ir dvīnīši un bijāt rēķinājusies ar to, ka arī pašai tā var gadīties?

– Jā, rados dvīņi ir. Parasti radnieciskie ir ģenētiskie dvīņi – tie dzimst, paaudzi izlaižot. Viss tieši tā arī sakrita – pastāvēja iespējamība, ka ar paaudzes pārtraukumu man teorētiski varēja būt dvīnīši. Taču es par to vispār nebiju aizdomājusies. Turklāt eksistē viens svarīgs faktors – manējie nav ģenētiskie dvīņi. Katrai sievietei dzīves laikā var būt mēneši, kad viņai nobriest divas olšūnas, nevis viena. Ja tas sakrīt ar apaugļošanas brīdi, tad vienkārši sagadās, ka vienā puncī vienlaikus uzaug divi bērni. Tā tas ir manā gadījumā. Līdz ar to, ja es plānotu vēl kādu grūtniecību, tad man pastāv dubults risks, ka nākamajā reizē es atkal varētu gaidīt divus. Un tā jau varētu būt ģenētisko dvīņu grūtniecība.

– Minējāt, ka bieži vien savā kabinetā jums ir sarunas ar kādu viens pret vienu. Kas tie parasti ir – kādi kolēģi vai klienti, pacienti?

– Tie ir visi jūsu minētie gadījumi. Protams, ar darbiniekiem ir viena lieta. Kādreiz trāpās arī kāds neapmierināts klients, bet ir arī ļoti apmierināti. Kad atvēru “Anti-Aging Institute”, es iesaistījos pasaulē lielākajā biznesa tīklošanas organizācijā “Business Network International”. Tās koncepts paredz, ka ir arī tikšanās viens pret vienu, un tie parasti ir uzņēmēji, biznesa cilvēki, biznesa īpašnieki un tā tālāk. Mēs viens otru izglītojam par savu biznesu. Tad parasti stāstu, ar ko es nodarbojos, par savu vīziju, konceptu, kā es redzu veselības aprūpi, un tādējādi saruna ieiet gultnē, ka mēs sākam runāt arī par tā cilvēka veselību. Parasti šīs sarunas kaut kā dabiski beidzas ar to, ka cilvēks saka: bet klausies, arī man ir svarīga mana veselība, es arī gribētu laikus par to parūpēties. Tās man sanāk tādas viens pret vienu tikšanās, kuru laikā es varu uztrenēt prasmi atrast pareizos vārdus ļoti dažādiem cilvēkiem, lai viņos pamodinātu vēlmi rūpēties par savu veselību.

– Mēs visu laiku runājam par to, ka laikus ir jārūpējas par savu veselību, bet tai pašā laikā “Anti-Aging Institute” specializējies arī skaistumkopšanā. Vai esat uz savas ādas izbaudījusi visas jaunākās skaistumkopšanas procedūras?

– ”Anti-Aging Institute” pamatā ir visaptveroša medicīna un diagnostika. Jā, bez šaubām, ir pieejama arī estētiskā medicīna un skaistumkopšana. Tas ir kā ķirsītis uz kūciņas, ko mēs varam uzlikt, kad esam veseli un gribam parūpēties arī par savu ārējo izskatu. Ir svarīgi sev patikt, jo tad esam priecīgi. Un, kad esam priecīgi, mēs ilgāk dzīvojam. Mums visas hormonālās sistēmas tad darbojas citādāk, tāpēc ļoti būtiski ir par sevi rūpēties arī ārēji.

Protams, neapgalvošu, ka esmu izmēģinājusi pilnīgi visu. Un to nemaz nevar darīt, jo varbūt kaut kas nav man piemērots. Bet lielāko daļu, kas man der, skaidrs, ka es izbaudu uz savas ādas, lai varētu dalīties ar savu personīgo pieredzi, kādu uzrunājot vai kādam stāstot par to, ko mēs piedāvājam. Mums, visam “Anti-Aging Institute” kolektīvam, ir tā sauktās hospitācijas vizītes. Tas ir pat viens no pienākumiem apmeklēt citam citu, izbaudīt dažādas procedūras uz savas ādas. Jo būtu diezgan dīvaini, ja tu klientam stāstītu un piedāvātu kādu procedūru, par kuru zini tikai teorētiski. Un ja nu klients pajautā: jūs pats esat to izmantojis? Nē. Kāpēc? Tāpēc, ka nē. Viss ir pašam jāizbauda uz savas ādas, lai varētu no savas pieredzes pastāstīt un arī pārbaudīt, vai tas sniedz rezultātus. Mēs ieviešam visu jaunāko, paši arī notestējam, pārbaudām, pirms piedāvājam klientiem.

– Kā jūs attiecaties pret savu veselību? Esat no tiem, kas, piemēram, vismaz reizi gadā veic visas analīzes un citus nepieciešamos izmeklējumus? Vai esat apzinīgā paciente?

– Jāatzīstas, ka ne vienmēr esmu simtprocentīgi apzinīga. Ir teiciens par kurpnieku ar caurām kurpēm. Mēs, mediķi, īstenībā mazliet tam atbilstam, jo vairāk domājam par saviem pacientiem un klientiem un reizēm aizmirstam paši par sevi. Vienkārši neizdarām kaut ko laicīgi. Jo, lai cik paradoksāli tas būtu, bieži vien mēdz gadīties tā, ka cilvēks strādā, teiksim, dermatoloģijā, bet diemžēl aiziet viņsaulē ar kādu onkoloģisku diagnozi tieši savā darba lauciņā, piemēram, ādas vēzi. Tāpat ginekologs saslimst ar kādu nopietnu ginekoloģisku kaiti vai radiologs – ar plaušu vēzi, ko pats nav pamanījis. Ārsta darbu pastāvīgi pavada stress, viņš visu laiku koncentrējas uz citiem cilvēkiem.

Maijā tiek organizēts melanomas mēnesis, un man ļoti tuva kolēģe, reizē vietniece un asistente, vakar paziņoja: “Zane, tu organizē šo kampaņu, bet neaizmirsti, ka tajā datumā esi pati pierakstīta, tev pārbaudīs visas dzimumzīmes.” Mēs cenšamies viens par otru rūpēties. Ja aizmirstu par sevi, tad zinu, ka kolēģe man sarakstīs pusgadu uz priekšu, piemēram, vizītes pie fizioterapeita, lai nesāpētu mugura, un tamlīdzīgi. Man bijušas traumas, tāpēc tā ir viena no lietām, kas jāievēro. Ne vienmēr esam pietiekami apzinīgi, lai mājās pareizi vingrotu, tādēļ esmu priecīga, ka man ir iespēja apmeklēt fizioterapiju.

– Jums izdodas apvienot darbu ar dažādām fiziskām aktivitātēm, piemēram, slēpošanu, kas jums, cik var nojaust, ļoti patīk?

– Jā, man ļoti patīk slēpot, un es vispār gribētu dzīvot kalnos. Varbūt kādreiz dzīvošu vai vismaz vietā, kur tie ir viegli pieejami. Atzīšos, ka noteikti varētu vairāk nodarboties ar fiziskām aktivitātēm.

– Noteikti ir ne mazums sieviešu, kas pat ar tādu kā nelielu skaudību skatās uz jums, cik labi izskatāties.

– Labi izskatīties – tā ir izvēle, bet vienlaikus tas ir arī darbs ar sevi. Zināmā mērā sava loma noteikti ir arī gēniem, bet es teiktu, ka to ietekme ir nenozīmīga. Ir cilvēki, kam iedzimtības lietas vispār neko būtiski neietekmē. Tas jau ir stāsts par preventīvo jeb trešās ēras medicīnu, par ģenētiku. Ir zinātniski pētījumi, kas uzrāda, ka gēnu mantojumam tomēr nav tik lielas nozīmes, kā mēs varbūt kādreiz esam domājuši. Lielāka nozīme ir tam, kā mēs ikdienā dzīvojam. Atkarībā no tā mēs ieslēdzam vai izslēdzam šos gēnu defektus.

Te atkal stāsts ir par to, kāpēc vajadzīga preventīvā medicīna un kādēļ mums ir svarīgi zināt, kas lācītim vēderā. Mums ir jānoskaidro savi individuālie riski, iespējamie defekti, tostarp gēnos. Ja zināsim slēdzīšus, kas aktivizē gēnus un liek defektam izpausties dzīves laikā, mēs varam tos vienkārši neaiztikt, bet varbūt pat kaut kā izlabot vai apiet, neļaujot problēmai materializēties.

– Paldies par interesanto sarunu!