28.jūlijā Lidijai Doroņinai-Lasmanei apritēja simt gadu. Pērn Latvijā reģistrēti divsimt divdesmit deviņi simtgadnieki, un vecākie sasnieguši pat simt sešus gadus. Svētki bija viņu ģimenēm un draugiem. Bet diez vai kādu no viņiem mēs, plašāka sabiedrība, sauksim par “mūsu”. Taču uz Lidiju Doroņinu-Lasmani es vēlētos to attiecināt – “mūsu” Lidija –, un, gribu domāt, ka neesmu vienīgais.

Ģimenes ārste Vita Opelte izvairās visus savus pacientus pirmspensijas vecumā raksturot vienādi. Katrs cilvēks esot citādāks.

“Mums ir jāiemācās vairāk mīlēt sevi, tad dzīvosim starodamas,” saka Vineta Tomsone-Lipšāne, un viņa pati tam ir īsts pierādījums – Vinetas enerģiskums un pozitīvisms apbur. Viņa ir sieva un mamma meitai un diviem dēliem, kā arī augstu novērtēta speciālā pedagoģe, kas palīdz bērniem, kam ir mācīšanās problēmas, garīgās attīstības un veselības traucējumi. Un vēl Vineta ir ļoti skaista sieviete. Šogad viņa ieguva titulu “Misis Latvija Klasika 2025” un piepildīja bērnības un jaunības sapni – uz mirkli iejusties karalienes ādā. Patiesībā mums, sievietēm, šī sajūta sevī jālolo vienmēr, viņa smej. Un tad, kad būsim piepildītas pašas, varēsim dot arī citiem. Par dzīves kāpumiem un kritumiem un sievišķīgām atziņām – šajā sarunā.

Ja valstī ar pasaulē lielāko ekonomiku un spēcīgāko armiju tiek atslepenota informācija par sazvērestību, kurā iesaistīts valsts prezidents un izlūkošanas dienestu augsta ranga amatpersonas, – vai ziņai par to nekavējoties nebūtu jāparādās arī Latvijas mediju telpā? Kaut vai tādēļ, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 3. panta 5. punktā ir teikts: “Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi sniedz informāciju par valstī un pasaulē aktuālām norisēm, piedāvājot to padziļinātu izpēti un analīzi.”