Ar sēņu, ogu un ārstniecības augu vākšanu regulāri nodarbojas aptuveni 70% Latvijas iedzīvotāju, un šāds rādītājs mūsu valsti ierindo augstākajā vietā Eiropā vācēju īpatsvara ziņā. Tas liecina, ka dabas velšu vākšana Latvijā nav tikai brīvā laika pavadīšana vai tradīcija – tā ir dziļi iesakņojusies dzīvesveida sastāvdaļa. Tās pamatā ir gan praktiski, gan emocionāli iemesli: iespēja iegūt svaigu, tīru pārtiku bez maksas, atslēgties no ikdienas steigas, piedzīvot mieru un saikni ar dabu. Vēlējāmies noskaidrot, kas īsti motivē cilvēkus doties mežā ar groziņu rokās.

28.jūlijā Lidijai Doroņinai-Lasmanei apritēja simt gadu. Pērn Latvijā reģistrēti divsimt divdesmit deviņi simtgadnieki, un vecākie sasnieguši pat simt sešus gadus. Svētki bija viņu ģimenēm un draugiem. Bet diez vai kādu no viņiem mēs, plašāka sabiedrība, sauksim par “mūsu”. Taču uz Lidiju Doroņinu-Lasmani es vēlētos to attiecināt – “mūsu” Lidija –, un, gribu domāt, ka neesmu vienīgais.

Ģimenes ārste Vita Opelte izvairās visus savus pacientus pirmspensijas vecumā raksturot vienādi. Katrs cilvēks esot citādāks.

“Mums ir jāiemācās vairāk mīlēt sevi, tad dzīvosim starodamas,” saka Vineta Tomsone-Lipšāne, un viņa pati tam ir īsts pierādījums – Vinetas enerģiskums un pozitīvisms apbur. Viņa ir sieva un mamma meitai un diviem dēliem, kā arī augstu novērtēta speciālā pedagoģe, kas palīdz bērniem, kam ir mācīšanās problēmas, garīgās attīstības un veselības traucējumi. Un vēl Vineta ir ļoti skaista sieviete. Šogad viņa ieguva titulu “Misis Latvija Klasika 2025” un piepildīja bērnības un jaunības sapni – uz mirkli iejusties karalienes ādā. Patiesībā mums, sievietēm, šī sajūta sevī jālolo vienmēr, viņa smej. Un tad, kad būsim piepildītas pašas, varēsim dot arī citiem. Par dzīves kāpumiem un kritumiem un sievišķīgām atziņām – šajā sarunā.