Voldemārs Lauciņš: Skolotāj televizor! Man ļoti vajag iziet! ^{Apriņķis.lv}

Gribējās pievērsties televizoram un televīzijai, jo nākamgad varēs sākt svinēt gadsimta jubilejas, jo 1922. gadu var uzskatīt par brīdi, kad pārraidīts pirmais TV signāls. Šis gadsimts ir bijis laiks, kad televizors, liekas, izkonkurēs radio, bet tad parādījās videomagnetofoni, kabeļtelevīzija, nu jā, visas tās lietas, kuras diez vai pazīst viedtālruņu paaudze. Kaut kas ir aizķēries arī šajā gadsimtā, kas noder cilvēkam, un par to tad tālāk.

Uzplaucis kaktusa zieds

Tālraide, kā nereti sauca televīziju, ir cilvēku dzīvē ienesusi daudz laba. Man, tāpat kā daudziem nelielo dzīvokļu iemītniekiem, uz palodzes bija zaļumaugi, mūsu gadījumā – kaktusi. Visas savas bērnības un jaunieša dzīves laikā, kamēr biju dzimtajā mājā, atceros tikai vienu vai divas reizes, kad mūsu kaktuss uzziedēja. Mamma teica, ka tā ir tāda reti ziedošu kaktusu suga.

Tagad varētu ar kritisko analīzi meklēt, vai tomēr pie vainas nebija nepareiza apiešanās, bet, ja mamma teica, nestrīdēšos. Lai vai kā, ir tādi notikumi, kurus ikdienas dzīvē mēs varam pieredzēt ļoti reti (vai nesagaidīt nemaz), bet televīzija to var kompensēt. Savā TV ekrānā skatītājs var vērot tālas zemes, pacelties kalnos, nolaisties jūras dziļumā, lidot ar gājputnu kāsi, uz delfīna muguras lēkt pāri viļņiem, un jā – arī vērot, kā izplaukst reti izrieties zieds.

Televīzija dzīvē īsteno parunu: labāk vienu reizi redzēt, nekā simt reizes dzirdēt. Tā atver pasauli uz tautām, kuras nekad nesatikšu, un vietām, kur nekad netikšu. Ar interesantu un labi izveidotu programmu palīdzību man ir bijusi iespēja laisties zemes dziļumos kopā ar ogļračiem Dienvidāfrikā, vērot vēršu cīņas Meksikā un kopā ar zinošākajiem arheologiem staigāt pa Pompeju ielām. Un jā, tur var atrast arī vērtīgas filmas vai sporta raidījumus.

Trūmen, kas tev būtu sakāms?

Pirms kāda gadsimta ceturkšņa Džims Kerijs, tolaik slavens komiķis, bija redzams interesantā filmā “Trūmena šovs”. Filmas odziņa bija tā, ka Trūmens bija zēns, vēlāk pieaudzis vīrietis, kurš dzīvoja TV realitātes šovā, kamēr visi apkārt bija aktieri, sākot ar masu skatu dalībniekiem – sākot no garāmgājējiem, banku un kafejnīcu darbiniekiem un noslēdzot ar viņa vecākiem un sievu. Filma, manuprāt, aizskāra ļoti svarīgu noti visā šajā TV laikmetā – kas ir realitāte, kas ir izdomāta pasaka un ko TV grib cilvēkiem iebarot. Protams, filma ir filma, bet vai skatītājs vienmēr var nošķirt filmu no realitātes?

Gadu tūkstošu mijā bija tāds populārs seriāls – “Draugi”. Stāstā par sešiem jauniem cilvēkiem tika izspēlēti reālāki un pasakaināki iespējamie dzīves gadījumi. Vai daudzi skaitītāji aizdomājās, ka galvenie varoņi seriālā ir visai vienkāršu darbu darītāji, kuriem dzīvē diez vai būtu pieejami līdzekļi, lai tādā metropolē kā Ņujorka varētu atļauties tik glaunu dzīvesvietu? Vai kāds iedomājās, ka seriālā rādītais ir morāli ļoti izaicinošs stāstījums par tajā skatāmo jauniešu seksuāli ļoti vaļīgo dzīvesveidu?

Piemēram, divi no jauniešiem – Reičela un Ross – izveidoja pāri, un vienā no sērijām viņi sastādīja sarakstu ar slavenībām, ar kurām, pēc abpusējas vienošanās, viņi drīkst krāpt viens otru. Protams, tas jau nebūtu komēdiju šovs, ja Ross nesatiktu vienu no šajā sarakstā ievietotajām slavenībām, kuru viņš tomēr bija nomainījis ar citu. Vismaz tik daudz seriālā bija atstāts no elementāras cilvēka pašcieņas, ka satiktā slavenība izsmēja šāda krāpšanas saraksta ideju. Vai ir dīvaini, ka ar šādām idejām uzlādētā izklaide mainīja ļoti daudzas sen ierastas tradīcijas, jo cilvēki mācās no filmām, aizmirsdami, ka tās ir tikai filmas.

No reklāmas brīvs laiks

Krietni precīzāk pa skatītāju makiem trāpa reklāmas. Es nerunāju tikai par tām TV reklāmām, kuras tieši tā ir nosauktas un parādās dažādu raidījumu un filmu interesantākajos brīžos. Es runāju par tām reklāmām, kuras mēs nemaz neatpazīstam kā reklāmas. Vai tiešām viens vai otrs populārs cilvēks TV ekrānā pilnīgi nejauši dzer tieši to atspirdzinošo dzērienu, uz galda ir uzlicis tieši to viedtālruni un sporto tieši tajā treniņtērpā? Protams, var gadīties visādi, bet pārsvarā katrai šādai aktivitātei ekrānā ir savs cenrādis. Tāpēc, kad domā, ka esi izbēdzis no reklāmas, bet tavā iemīļotajā filmā aktieris iet uz auto, kura firmas zīme aizņem teju trešdaļu ekrāna, padomā vēlreiz.

Nepārproti, es neesmu pret reklāmām! TV ir savi eksistences principi, kurus labāk ir ņemt vērā, lai TV saturs būtu interesants. Tomēr, ja to zina tikai TV producents, bet skatītājs nepadomā soli uz priekšu, tad skatītājs pats vien ir vainīgs, ka nopērk tieši ekrānā redzamo zīmolu, nevis padomā ar savu galvu.

Patiešām no reklāmas brīvs laiks

Šobrīd pandēmija dzīves skrējienu ir nedaudz piebremzējusi. Ja iegūto laiku var veltīt saviem tuvajiem – laulātajam draugam, vecākiem un bērniem –, tad šis nav gluži zemē nomests laiks. Savukārt, ja dzīve rotē vien ap ekrānu un tu nekritiski patērē to, ko TV lej tevī iekšā, tad šis laiks ir ļoti bīstams. Nav jau tā, ka es iestātos pret TV. Kā jau sākumā rakstīju, TV var sniegt ļoti daudz derīgas informācijas un pozitīvu emociju, bet, ja viss saturs par daudz un nefiltrēts nonāk tavā galvā, vai tas neveido tādu kā paģiru efektu, kad ķermenis rāda – kaut kā ir bijis par daudz?

Protams, pat alkohols samērīgās devās ir ar savu pozitīvo ietekmi, bet, pārsniedzot apjomus, ķermenis var arī vairs nespēt adekvāti reaģēt. Tas nenozīmē, ka cilvēkam tā konkrētā lieta tagad nāktu par labu, bet gan to, ka ķermenis ir atteicies pretoties, un tikai skaidra un noteikta rīcība var glābt cilvēku.

Tātad, kas par daudz – tas par skādi. Un nav jau tā, ka bez TV nekas uz pasaules interesants vairs nebūtu pieejams. Ārpus ekrāna ir visa plašā pasaule mums apkārt. Pastaiga parkā bieži vien nav sliktāka par kārtējās filmas skatīšanos. Parunāšana ar draugu vai grāmatas izlasīšana bieži vien ir pat labāka par filmu. Jā, tas var prasīt vairāk nekā klikšķis uz TV pults. Bet tieši tas ir tas labākais – patiesi dabīgi un ar labu pēcgaršu.

Noslēgumā. Ja TV mums var kaut ko labu un noderīgu mācīt, tad mēs muļķīgi darītu, ja to neizmantotu, bet, kad kaut kā ir par daudz, kad ir spiedoša vajadzība tikt un kaut cik atviegloties, tad ir jāprasa šim “skolotājam” pārtraukums. Taču diez vai TV gribēs dot pārtraukumu, jo cilvēki, kas TV jomā strādā, māk mūs noturēt savu interešu labā. Bet tā nav un nedrīkst palikt mūsu vienīgā izvēle, tāpat kā neprātīga veikalu šturmēšana pirmajā to atkal atvēršanas dienā.

Par labām izvēlēm!