Menu
 

Voldemārs Lauciņš. Neviens manā vietā... Apriņķis.lv

  • Autors:  Voldemārs Lauciņš
Foto - pixabay.com Foto - pixabay.com

Mūsdienu populārākās latviešu grupas “Prāta vētra” dziesmā “Mana dziesma” ir vārdi: “Neviens manā vietā to nedziedās.” Neviens manā vietā manu dziesmu manā valodā nedziedās… Dziesma ļoti trāpīgi uzrunāja daudzus, to ir izpildījis pat Dziesmu svētku kopkoris. Tā ir pelnīti iemīļota, jo līdzās sirsnīgiem vārdiem un lipīgai melodijai, uz ko “Prāta vētra” ir tik meistarīga, tā nes kādu svarīgu vēstījumu: “mans” nozīmē ne tikai manu privilēģiju, bet arī atbildību.

Tāda sajūta, ka tās pirmatskaņojums nu jau patālajā 2005. gadā ir bijis pravietisks – tas lika aizdomāties 2012. gadā referenduma par otro valsts valodu laikā un pavada mūs arvien. Par šo “mans” un “neviens manā vietā” gribētos parunāt arī šodien, kad noslēgumam tuvojas parakstu vākšana Satversmes 110. panta referendumā, bet parakstu tam vēl nav pietiekami…

Par ko ir runa?

Man bija iespēja parunāt ar garāmgājējiem uz ielas un mudināt viņus parakstīties par Satversmes 110. panta labojumu. Vairums cilvēku pat nezināja, par ko ir runa. Kāpēc? Mūsu ikdiena ir pārbāzta ar tik milzīgu informācijas apjomu, ka, lai saglabātu kaut nelielu personisko telpu, cilvēki ļoti rūpīgi atlasa, ko un kā papētīt dziļāk.

Var jau saprast – visam laika nekad nebūs, dzīve tam par īsu. Tāpēc cilvēki pievēršas sev svarīgākajam un saistošākajam. Tomēr ne vienmēr šāda taktika ir veiksmīga, jo daudzi kļūdās ļoti elementārās lietās, jo nezina. Vienkārši nezina. Nu jau laikam vairs tik daudzi neuzķeras uz āķa un ignorē elektroniskās vēstules no Āfrikas prinča, kurš grib tieši tev novēlēt savus miljonus, tāpēc viņam vajag tikai tādu nieku – tavu personisko informāciju. Tomēr laiku pa laikam policija atkal un atkal ir spiesta atgādināt: “Esiet uzmanīgi!” Jo krāpnieki arvien meklē veidus, kā apmuļķot kādus labticīgus cilvēkus. Tas liecina tikai par to, ka cilvēku uzmanība ir diezgan īslaicīga, tādēļ svarīgāko laiku pa laikam ir vērts atgādināt.

Runājot par svarīgo, tāpat ir ar Satversmes 110. panta labojumu. Gandrīz visi zina, ka ģimenei un tās ilgtspējai ir neatsverama nozīme cilvēku ikdienā. Vēl arvien ir pietiekami daudz to, kas saprot, ka ģimene nav spēļu laukums vai eksperimentāls projekts, kur testēt jaunas idejas (kas īstenībā nemaz nav tik jaunas un jau ir izgāzušās gan privāti, gan arī sabiedrībās un valstīs).

Ģimene ir kā labi konstruēta mašīna, kur katrai detaļai ir pareizā vieta un nozīme un kur pamatlietas ir izšķirošas mašīnas spējai veikt tās pamatuzdevumus. Arī ģimenei ir šāda pamatlieta – vienas sievas un viena vīra mūžgara savienība, kurā var augt pašu vai adoptēti bērni.

To mēs it kā zinām, uzskatām par pašsaprotamu un īpaši nedomājam par nepieciešamību izteikt savu piekrišanu. Tāpēc ar ģimeni saistītos jautājumus atstājam pašplūsmā vai, labākajā gadījumā, nodomājam: ir taču cilvēki, kas izdarīs nepieciešamās lietas manā vietā.

Laiki ir tādi, kādi ir

Tomēr šobrīd ģimene vairs nav pašsaprotama lieta. Gadu simtiem Eiropa un līdz ar to arī mēs esam baudījuši pāris kristietības ieliktas pamatlīnijas, kas mūsu tautā ir kļuvušas pašsaprotamas. Mēs cienām vīra un sievas uzņemtās rūpes par bērnu audzināšanu, un gadu gaitā ģimenes loks kļūst aizvien plašāks: vecākiem piedzimst bērni, vai arī viņi tos adoptē; bērni pieaug, un viņiem pašiem ģimenēs parādās bērni. Šī šķietami vienkāršā patiesība vislabāk ir redzama ģimenes saietos, kur sirmgalvjiem apkārt lēkā bērni un kaut kur savas sarunas raisa un dančus lec jauni un vairs ne tik jauni pieaugušie.

Mēs cienām vecāko paaudzi, kur vīrs un sieva ir novecojuši viens otram līdzās, jo zinām, ka gadu gaitā rast risinājumus lielākām un mazākām ikdienas problēmām nav viegli un vienkārši. Runa nav pat par fiziski vai garīgi ierobežotu bērnu audzināšanu, kas ir varoņdarbs pats par sevi, bet pat tik vien cik ikdienas lietām, piemēram, ēdienreižu sagatavošanu, mājas tīrīšanu vai atkritumu iznešanu. Ir tik daudz lietu, kuras var radīt un reizēm pat muļķīgi rada pretrunas un strīdus, ka spēja būt kopā par spīti tām ir superspēja.

Un tomēr tās nav tik pašsaprotamas lietas, kā mums liekas. Ne velti ir neskaitāmi laulību konsultanti, ir neskaitāmas programmas, kas piedāvā palīdzēt pāriem, kur viens vai otrs, bet visbiežāk abi, saskaras ar grūtībām laulībā. Šīs pamatlietas zināt un ar tām darboties ir liela māksla, kas šodien tik daudzus vairs neinteresē. Un tam ir rezultāti – bēdīgi rezultāti.

Nav jau dīvaini, jo viss šis laikmets ir par tūlītēju panākumu gūšanu, par iespējām nomainīt sasmērētu vai ielūzušu lietu, nevis tīrīt vai salabot to. Tam visam vēl klāt nāk idejas, ka mēs esam gudrāki par mūsu priekštečiem un ka mēs tiešām zinām, kā darīt, kamēr viņi mocījās velti. Ir zināms attaisnojums, kamēr runa ir par kādiem vakardienas tehnoloģiju sasniegumiem, ko tiešām varētu aizvietot ar ko jaunāku, lai gan daudzas lietas pat no sirmas senatnes arī mūsdienās ir grūti un varbūt pat neiespējami izdarīt tāpat, atkārtot. Piemēram, tā uzbūvēt ceļu, kā būvēja Romas impērijas laikā, ko vietumis var izmantot vēl šodien, kamēr mūsdienu ceļu būvētāju brīnumi bez bedrēm iztur tikai līdz pirmajam pavasarim.

Tomēr laulībā balstīta ģimene nav kāds tehnoloģisks sasniegums, kuru šodienas idejas varētu uzlabot. Vienas sievas un viena vīra mūžgaru savienību neaizvietos nedz divi vīri, nedz grupiņa cilvēku, kas grib tikt saukta par ģimeni. Daudzi jau pat to īsti nezina, bet ir bijušas sabiedrības, kas kaut ko tādu ir mēģinājušas, piemēram, antīkajā Romā, bet rezultāts ir bijis iznīcinošs. Jo cilvēks attiecībās ar otru cilvēku ir tieši tāds pats šodien, kāds bija pirms divtūkstoš gadiem, un apģērbam vai pieejamajām tehnoloģijām tur nav nekādas nozīmes.

Lieta, kuru tavā vietā neizdarīs neviens cits

Tāpēc, par spīti mūsu informācijas pārbagātībai un aizņemtībai ar daudzām un dažādām lietām, ģimeni un ar to saistīto nedrīkst atstāt pašplūsmā. Ir svarīgi to risināt pēc iespējas produktīvāk un ilgtspējīgāk ikdienā katram personīgi un arī visai mūsu sabiedrībai kopumā. To vienkārši mūsu vietā neizdarīs neviens cits.

Tāpēc es meklēju veidus, kā informēt cilvēkus par šo vienkāršo patiesību: tavā vietā neviens cits to neizdarīs. It īpaši tāpēc, ka sanāk darboties par spīti sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem, kas ir naivā progresīvisma varā, un ka par tik svarīgo parakstu vākšanu ģimenes aizsardzībai nav faktiski nekādas informācijas. Es gribu aizsniegt arī tevi, lasītāj! Ja tu jau esi parakstījies, tad uzrunā kādu, kurš nav, – iespējams, tāds cilvēks ir tev blakus ģimenē, darbā vai izklaides vietā. Visdrīzāk, viņš vēl ir tā uzskata varā, ka kāds cits šo tik svarīgo lietu izdarīs viņa vietā. Bet tik tiešām – tikai tas, ko izdarīs katrs pats savā vietā, šoreiz skaitās. Kopā mēs varam izdarīt šķietami pašsaprotamo, jo tikai tad pašsaprotamais ir pašsaprotams, kad tas ir izdarīts.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.