Haralds Burkovskis: Zaļa un sakārtota apkārtējā vide ir mūsdienu cilvēka nepieciešamība Apriņķis.lv
- Autors: Haralds Burkovskis, lektors, žurnālists, futūrists, Ropažu novada vicemērs
Foto - publicitātes
Pilsētas jābūvē laukos – tā ir sena tēze, kas patiesībā ir dzīva arī mūsdienās, un to apliecina vairākas šī brīža tendences visā pasaulē. Gan dažādu urbāno dārzu ienākšana pilsētvidē, piemēram, uz ēku jumtiem, bišu turēšana, dabisko pļavu veidošana un daudz kas cits. Cilvēki aizvien vairāk vēlas būt pie dabas un šobrīd cenšas ienest dabu pilsētā. Tikpat spēcīgi attīstās arī tendence iedzīvotājiem pamest pilsētu centrus un izvēlēties dzīvot pēc iespējas zaļākā dzīves telpā.
Ja runājam par mūsu galvaspilsētu, tad jāsaprot, ka Rīga ir kodols jeb urbānā daļa, bet visas Pierīgas pašvaldības kopumā arī veido Rīgu, kādu mēs to saprotam. Rīgas un Pierīgas piemērs patiesībā atspoguļo, kāds varētu izskatīties nākotnes pilsētas modelis – decentralizēts multipolisu veidojums.
Pilsētas definīcija mūsdienās ir transformējusies, un nākotne ir spējā apvienoties. Protams, pilsētas kļūs aizvien viedākas, dzīve tajās būs mobilāka un zaļāka, kas atkal apliecina nepieciešamību veidot pilsētas laukos. Tendences, kas šobrīd vērojamas pilsētās – dabisko pļavu veidošanu, jumtu apzaļumošana, bišu turēšana u.tml. ir mēģinājums atgriezt laukus pilsētā. Diemžēl daudzās Rietumeiropas pilsētās plānošana apstājās brīdī, kad mainījās ģeopolitiskais konteksts, tāpēc ir teju neiespējami radīt t.s. zaļos koridorus esošas pilsētas dzīves telpā. Toties šādi koridori var savienot manis jau pieminētās polisas.
Dreiliņi, Stopiņi, pat Zaķumuiža un citas apdzīvotās vietas Pierīgā zināmā mērā jau ir daļa no Rīgas, palīdzot nodrošināt balansu starp urbāno un neurbāno. Ne velti Rīgas iedzīvotāji tik aktīvi izmanto vienas dienas tūrisma iespējas, pavadot laiku pie dabas. Tas apliecina, ka ar zaļajiem stūrīšiem pilsētā un dārziem uz jumtiem ir par maz. Cilvēki aizvien vairāk novērtē iespēju doties mežā, lai lasītu sēnes vai izmestu kādu loku ar velosipēdu, kas apliecina vajadzību arī pēc zaļās dzīves telpas.
Viss šobrīd liecina, ka cilvēki vēlas aizvien zaļāku un patīkamāku vidi, lai no rīta, atverot aizkarus, skatienam ir, kur ieskrieties. Lai to īstenotu, jābūt gataviem arī iesaistīties savas apkārtējās vides labiekārtošanā. Bez cilvēku iesaistes, līdzdarbības un viņu piederības sajūtas attiecīgajai vietai, pilsētu attīstība un labiekārtošana nav iedomājama. Liela nozīme ir ne tikai iedzīvotāju vēlmei iesaistīties, bet arī dažādām uzņēmumu iniciatīvām. Viens no piemēriem ir zīmola “Mežpils” kampaņa “Dari savu pilsētu labāku!”, kurā var iesaistīties ikviens, galvenais, lai ir ideja apkārtnes labiekārtošanai.
Runājot par labiekārtotām un zaļām pilsētām, mums jāatceras, ka arī pati pilsēta kopumā ir kā koks, kam sākotnēji ir zaļš un spēcīgs kodols, bet, kad miza ir augusi desmitiem vai simtiem gadus un stumbrs kļuvis ārkārtīgi resns, iekšā var sākt veidoties tukšums. Tā ir arī viena no Rīgas problēmām – depopulācija, kas īpaši spilgti attiecas uz pilsētas centru. Tā ir ļoti spēcīga tendence.
Kā to risināt? Pirmkārt, mainot skatījumu par to, kas ir pilsētas un pilsētu centri. Arī mūsu uzskatiem par to, ko nozīmē pilsētu robežas to administratīvajā izpratnē, būtu jāmainās. Vēlme novilkt robežas nereti traucē pilsētu attīstībai.
Tēzi par pilsētu centru iztukšošanos pierāda arī statistika. Ja runājam par iemesliem, tad jāraugās uz t.s. cilvēcisko mērogu, kas nozīmē vēlmi pēc dažādu pakalpojumu ērtas pieejamības un vienlaikus privātas un zaļas dzīves telpas. Gan Rīgā, gan visās lielajās pasaules pilsētās attīstās tendence, ka centrs vairs nav vienīgā vieta, kur pilsētā var atrasties un saņemt visus nepieciešamos pakalpojumus. Centri šobrīd kļūst par nosacītiem biznesa rajoniem, kas ir cilvēku piepildīti no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā, bet pārējā laikā – tukši, jo ir pārāk urbanizēti, lai atbilstu mūsdienu cilvēka vēlmei par dzīves telpu. Pierīgas pašvaldībās iedzīvotāju skaits ik gadu aug, visticamāk, uz to cilvēku rēķina, kas strādā Rīgā, bet vēlas zaļāku un mierīgāku dzīves telpu tuvā attālumā no nepieciešamās infrastruktūras.
Šāds modelis ļauj pilsētām arī saglabāt t.s. 15 minūšu efektu, kad 15 minūšu laikā ar velosipēdu vai kājām var nokļūt no vietas, kur dzīvo, līdz vietai, kura ir nepieciešama, neatkarīgi no tā, vai tā ir sociālā, tehniskā vai kā cita veida infrastruktūra. Šāda pilsētu modeļa attīstība aktualizēs arī mobilitātes jautājumu, piemēram, vai starp pilsētas kodolu un apkārtni ir pietiekami daudz zaļo koridoru, lai visur varētu nokļūt ar velosipēdu? Pieļauju, ka nākotnē tas attīstīsies.