Patriota jaunības kļūdas cena – krimināla sodāmība ^{Apriņķis.lv}

Tiesnesei Guntrai Kuplei šīs lietas izskatīšanai un saīsinātā sprieduma pasludināšanai vajadzēja mazāk par trim stundām, jo Rihards savu vainu atzina pilnībā, tāpēc atkrita tāda procesuālā darbība kā pierādījumu pārbaude. Uz tradicionālo jautājumu, vai viņš izdarīto nožēlo, jaunieša atbilde bija pavisam citādāka, nekā parasti nākas dzirdēt šādās situācijās: “Jebkurš notikums manā dzīvē ir mācība. Nožēlot to, ko tu esi izdarījis, nav jēgas, jo laiku pagriezt atpakaļ nevar. Tā man būs lieliska mācība visai dzīvei, ka nav vajadzības darīt tās lietas, ar kurām es biju nodarbojies. Es savus uzskatus esmu mainījis.”

Apsūdzētais nevēlas publicitāti

Tiesas izmeklēšanas sākumu nedaudz aizkavēja apsūdzētā Riharda un viņa advokāta Ulda Lapiņa lūgums pasludināt tiesas procesu par slēgtu. Kriminālprocesa likumā gan īsti nav paredzēts nosacījums tādam tiesneses lēmumam, taču no advokāta teiktā varēja saprast, ka viņš un viņa aizstāvamais šai lietai gribētu pēc iespējas mazāku publicitāti, lai jaunietis neiegūtu negatīvu atpazīstamību. Kā jau to varēja nojaust, tiesnese Kuple šo lūgumu noraidīja, savu lēmumu pamatojot ar to, ka atklātība šajā gadījumā ir svarīgāka. Tiesnese gan atbalstīja apsūdzētā lūgumu viņu nefotografēt.

Ja runā par apsūdzēto Rihardu, viņš atstāja pat ļoti patīkama jaunieša iespaidu – kopts, labi ģērbies, savu domu noformulēt un pamatot spējīgs cilvēks. Kā izskanēja tiesas sēdē, Rihardam ir vidējā izglītība, toties apgūtas trīs ļoti pieprasītas specialitātes – metinātājs, atslēdznieks un virpotājs. Puisis gan strādā, pelnot 2000 eiro mēnesī, gan arī studē, lai jau drīzumā iegūtu pirmā līmeņa augstāko izglītību. Nekad iepriekš uz apsūdzēto sola Rihards nebija nonācis.

Iespaidojuši notikumi Ukrainā

Ņemot vērā to, ka pierādījumu pārbaude nebija vajadzīga, jaunieša pratināšana nenotika, tomēr tiesnese Rihardam ļāva izteikties vairāk nekā citiem apsūdzētajiem tādās situācijās. Laikam jau tādēļ, ka puisis runāja no visas sirds, bet reizē ļoti pārdomāti, sakarīgi un nosvērti. Viņa teiktajā būtu vērts ieklausīties daudziem jauniešiem, kuru dzīves uzskati vēl tikai veidojas un nav īsti noformējušies. Rihards pastāstīja, ka savus uzskatus bija pārskatījis jau pirms tam, kad viņu aizturēja Valsts drošības dienesta darbinieki. Palūdzis tiesneses atļauju, jaunietis īsumā pastāstīja, kā viņš savulaik bija nonācis pie šiem uzskatiem.

“Pirmkārt es gribētu vērst tiesas uzmanību uz to, ka jebkurās radikālās ideoloģijās, turklāt nav svarīgi, kas tās sludina – skinhedi, panki vai vēl kādi citi, pārsvarā tiek iesaistīti jaunieši,” savu sakāmo sāka Rihards. “Tas tā notiek tāpēc, ka jaunieši savā ziņā ir naivi un viņu kaut kādas intelektuālās pozīcijas nav tādā līmenī, lai viņi pietiekami varētu analizēt to informāciju un saprast, kādām idejām pievēršas. Sākumpunkts šim stāstam bija notikumi Ukrainā. Man tolaik bija četrpadsmit piecpadsmit gadu, kad Krievija anektēja daļu no šīs valsts teritorijas. Tie cilvēki, kas tolaik aizstāvēja Ukrainas teritoriju, bija labēji noskaņoti jaunieši, daudz futbola fanu, kas bija gatavi iet un karot par savu valsti, pat atdot dzīvību. Viņi bija bez uniformas, bez nekā, bet ar lielu vēlmi aizsargāt savu valsti.”

Runas turpinājumā Rihards pauda: “Lieta tāda, ka arī manā ģimenē patriotisms nekad nav bijis pēdējā vietā. Tas ir iemesls tam, ka esmu dienējis Zemessardzē. Man vienmēr bijis tāds diezgan nacionālistisks noskaņojums, es vienmēr esmu bijis par Latviju un savu tautu. Notikumi Ukrainā bija tāds sākumpunkts, kad labējās idejas manī izraisīja simpātijas. Tas tāpēc, ka Ukrainā labējie bija pirmie, kas cēlās aizstāvēt savu valsti, pirmie, kas par to atdeva savas dzīvības. Tas bija pirmais punkts, bet otrais – Eiropā aptuveni tajā pašā laikā, 2014.–2017. gadā, ļoti aktīvi notika daudz un dažādi terora akti. Tos veica radikāli noskaņoti musulmaņi. Un arī maniem tuviniekiem bija tieša saskarsme ar tiem. Negribu teikt, kurš manas ģimenes loceklis, bet viņš bija aizbraucis uz Angliju, un tieši uz tā tilta, uz kura viņš bija tikai dienu iepriekš, nākamajā dienā notika terora akts – terorists ar fūri notrieca vairāk nekā 50 cilvēkus, bija aptuveni desmit bojāgājušo. Tas notika 2017. gada 22. martā. Es pēc tam precīzi noskaidroju, kur un kad tas bija.”

Gatavojies pretoties Krievijas agresijai

“Tie bija tādi momenti, kas izraisīja manī to labējo ideoloģiju, jo manī arī bija vēlme aizsargāt savu valsti. Mums vienmēr ir bijis risks saskarties ar agresiju no Krievijas puses, kā tas tagad notiek Ukrainā. Mums ir arī risks saskaties ar radikālo islāmu. Es vēlējos aizsargāt savu valsti, tieši tāpēc biju tendēts uz tām idejām. Es iestājos Zemessardzē, bet vienmēr esmu sapratis, ka gadījumā, ja pie mums būs tāda situācija, kā tagad Ukrainā, tad Latvijas armijai nebūs iespēju pretoties tā, kā to šobrīd dara ukraiņi. Mūsu gadījumā vairāk būs vajadzīgas diversijas, mežabrāļu cīņa, kaut kas tamlīdzīgs. Tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ es meklēju, ieguvu un lasīju kaut kādas instrukcijas. Es nekad nebiju domājis savas zināšanas vērst pret mūsu valsti, gluži pretēji – cerēju tās izmantot mūsu valsts aizsardzībai. Ja tiešām būtu tāda situācija, tad darboties nāktos visiem, neatkarīgi no tā, esi armijā vai neesi, tev ir divdesmit gadu vai trīsdesmit,” stāstīja apsūdzētais.

“Pēdējais, ko es gribētu komentēt, lai gan labi saprotu, ka tas neko nemainīs, bet vienalga... Runa ir par to video, kurā esmu pateicis, ka es it kā vēlos veikt terora aktu. Internetā es biju sazinājies ar trim cilvēkiem, kas dzīvo Krievijā. Man radās ideja vienu no tiem cilvēkiem izprankot [izjokot, – aut.]. Tas cilvēks bija aktīvs antisemīts. Es nekad neesmu bijis antisemīts. Nedēļu pirms tā video es cilvēkam pateicu, ka grasos izdarīt to un to un ka man jāpārstāj kontaktēties ar viņu. Es uzfilmēju šo video, sarunāju ar citiem cilvēkiem, lai viņi fotošopā uztaisa bildi par to, ka tajā un tajā datumā ir veikts terorakts, un lai pēc nedēļas tie cilvēki šo bildi nosūta tai personai Krievijā. Pranks [joks – aut.] izdevās – cilvēks noticēja, bet diemžēl sekas…” savu sakāmo pabeidza Rihards.

Savāktie materiāli godu nedara

Riharda apsūdzība gan neizklausījās īpaši labi. Viņš interneta resursos esot ieguvis informāciju par teroraktos izmantojamiem rīkiem un metodēm, terorisma slavinājumus un aicinājumus tos veikt, detalizētas pamācības teroristisku uzbrukumu veikšanai. Tāpat apsūdzētais esot ieguvis un glabājis materiālu krievu valodā par “balto revolūciju” un aicinājumiem pārgriezt rīkli ārzemniekiem, antifašistiem, varas pārstāvjiem un zemcilvēkiem, par baznīcu, sinagogu, mošeju spridzināšanu, par to, kā izgatavot sprāgstvielas un improvizētus ieročus, uzbrukt cilvēkiem ar sērskābi. No krievu uz latviešu valodu tulkojis materiālus no neonacistu grupējuma interneta vietnes par ielu konfliktiem un padomus iesācējiem terorismā, detalizētas pamācības rasistiski motivētai uzbrukumu plānošanai un veikšanai.

Izmeklētāji pie viņa atraduši arī instrukcijas, kā sagatavot “Molotova kokteiļus”, aizdedzināt objektus un veikt citus terorisma aktus, kā veikt ideoloģiski motivētas akcijas grupā. Starp Riharda savāktajiem materiāliem bijušas vairākas esejas krievu valodā, kurās sludināts, ka “Krievijai jākļūst krieviskai no jauna”, ka “jālīst nekrievu asinīm”. Bijuši materiāli arī par to, kā jātrenējas, uzbrūkot bezpajumtniekiem un alkoholiķiem, pirms to pašu darīt ar politiķiem, oligarhiem un birokrātiem. Netrūka pamācību, kā teroristam strādāt gan vienatnē, gan grupā, kā atrast domubiedrus, kā apgūt tuvcīņas paņēmienus, kā no sadzīvē pieejamiem materiāliem izgatavot ieročus un sprāgstvielas no mājās pieejamiem materiāliem.

Piespriež nosacītu cietumsodu un sabiedrisko darbu

Rihards tiesas sēdē pastāstīja, ka materiālus par terorismu vācis tad, kad viņam bija deviņpadsmit divdesmit gadu, bet pēc tam savus uzskatus mainījis pats. Starp citu, par puiša aizraušanos ar tādām nesimpātiskām idejām neviens pat neuzzinātu, ja viņš visus materiālus nebūtu glabājis datu nesējā – zibatmiņā. Tā drošības dienesta rokās nonāca pavisam nejauši – citas personas kratīšanas laikā. Tagad Rihards periodiski strādā ārzemēs, arī musulmaņu valstīs, kur labāk iepazinis citu rasu cilvēkus, un savas domas par viņiem mainījis uz pozitīvo pusi. Savā pēdējā vārdā Rihards bija ļoti konkrēts un apsolīja tiesai, ka darīs visu, lai tā būtu pirmā un pēdējā reize dzīvē, kad viņš nonācis uz apsūdzēto sola.

Apsūdzību šajā krimināllietā uztur prokurors Edgars Brumermanis, kurš lūdza tiesu atzīt Rihardu par vainīgu divos viņam inkriminētajos noziegumos, par  terorisma zināšanu apgūšanu sodot ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, šo sodu piemērojot nosacīti, bet par publisku aicinājumu uz terorismu piespriest 200 stundu sabiedriskā darba. Tiesneses Guntras Kuples nolasītais spriedums apliecināja, ka viņas un prokurora viedoklis pilnībā sakrīt. Spriedums gan vēl nav stājies spēkā, bet nav pārliecības, ka kāds no lietas dalībniekiem to gribēs pārsūdzēt.