Publicitātes materiālā “Latvijas delikatese – Carnikavas nēģi” patriotiski apgalvots, ka vārdi “nēģis” un “Carnikava” kļuvuši gluži vai par sinonīmiem: “Carnikavieši senāk teica “zutiņš”, jo vārds “nēģis” skaitījās vairāk vāciskas izcelsmes. Smalkāki ļaudis to nereti sauca par “neinaugu” (‘deviņacis’ no vācu neinaug).”
“Ievērojams zvejniecības centrs atrodas Carnikavā. Plaša nēģu rūpniecība bijušās muižas tačos, reņģu, lašu un zivju vadu zvejniecība jūrā. Neraugoties uz Gaujas plašiem ūdeņiem, tās ieteka sēkļu dēļ (tas pats pārējās Vidzemes piekrastes upēs uz ziemeļiem) pieejama tikai zvejlaivām. Carnikavas un Līlastes jūrmalā milzu klaidu kāpas, kas aprok mežus,” – tā mūsdienu “nēģu karalisti” pie Gaujas 1932. gadā raksturojis Mārtiņš Sams izdevniecības “Valters un Rapa” izdotajā grāmatā “Latviešu jūras zvejnieki”.
Rīgas līča Kurzemes pusē savas aktivitātes izvērš biedrība “Partnerība laukiem un jūrai”, kurā iekļāvušies Engures un Tukuma novada pagasti un Jūrkalnes pilsēta.
Dažādās piejūras partnerības, kas radušās, lai apgūtu Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļus, visas vienā balsī sludina: “Mēs dodam pozitīvu virzību biedrību pārvaldes uzlabošanai un jaunattīstības projektu īstenošanas uzsākšanai, kā rezultātā būtiski uzlabojusies biedrību koordinācija ar iedzīvotājiem un uzņēmējiem caur jauniem elektroniskās un dzīvās komunikācijas kanāliem.”
Rīgas ostas Pilsētas jahtkluba vadītājs Jānis Grīslis atzīst, ka laivošanas un burāšanas kultūra arī Latvijā beidzot attīstītās un attīstīsies arvien straujāk, jo interese par šo nodarbi, par atrašanos uz ūdens veidojas sabiedrības vidusslānim.
Rīgas reģions ir ūdeņiem ļoti bagāts – kanāli, upes, ezeri, jūra. Visa Latvija ir tāda. Jebkurā citā valstī ar tik lielisku ģeogrāfisko novietojumu ūdeņi ir pilni laivām, jahtām, prāmjiem. Tur ūdens transports ir ne tikai izklaides un atpūtas, bet arī vietējās satiksmes sastāvdaļa. Taču ne pie mums.
Laikā, kad zvejnieku prātus pārņēmuši roņi un apaļais jūrasgrundulis, nebūtu lieki palūkoties, kā vispār ir ar zivju krājumiem Rīgas līcī un Baltijas jūrā. Ik gadu tos pēta un analizē Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” speciālisti sadarbībā ar citu valstu pētniekiem, datus publicējot zvejas kvotu ieteikšanai.
Laikā, kad zvejnieku prātus pārņēmuši roņi un apaļais jūrasgrundulis, nebūtu lieki palūkoties, kā vispār ir ar zivju krājumiem Rīgas līcī un Baltijas jūrā. Ik gadu tos pēta un analizē Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” speciālisti sadarbībā ar citu valstu pētniekiem, datus publicējot zvejas kvotu ieteikšanai.
Virsrakstā uzdoto jautājumu patiesībā var uzdot par daudzām zivju sugām, jo katru gadu Latvijas ūdeņos tiek ielaisti mākslīgi pavairoti zivju mazuļi. Liela daļa no tiem iet bojā, bet izdzīvojušie aug un tālāk vairojas kopā ar savvaļniekiem. Šādi cilvēks kompensē dabai aizņemto labumu, vienlaikus gādājot pats par savējo. Arī iepretim Rīgas pilij Daugavā makšķernieki velk zandartus, kas auguši valstij piederošā zivjaudzētavā.
“Tome” ir lielākā lašu smoltu audzētava Latvijā un Baltijas jūras reģionā, pavairojot Baltijas lašu un taimiņu Daugavas populācijas mazuļus. Audzētava ik gadu Latvijas ūdeņos izlaiž aptuveni 550 000 lašu un taimiņu smoltu, 150 000 lašu un taimiņu vienvasarnieku, 350 000 zandartu un sīgu mazuļu. Dīķsaimnieku un privāto zivju audzētavu vajadzībām tiek audzēti arī varavīksnes foreļu, storu un karpu mazuļi. Savukārt turpmākai mazuļu atražošanai tiek uzturēts un audzēts strauta foreļu, sīgu, storu (sterlete, Sibīrijas store, besters) vaislas ganāmpulks.
Latvijas zivju audzētavas pilda valsts zivju resursu atražošanas programmu, ik gadu valsts ūdenstilpēs izlaižot vismaz 2 600 000 dažādu zivju sugu mazuļu un 11 600 000 zivju kāpuru. Privāto zivju audzētāju un dīķsaimniecību vajadzībām tiek audzēti varavīksnes foreļu, storu, zandartu, vēdzeļu un karpu mazuļi.
