Saulkrastu zvejnieks Gvido nekādi negrib nosaukt uzvārdu – viņš esot Gvido, un tā lai paliekot. Zivju piekrastē esot gana. Cita lieta, ka zvejnieka profesijā nekur neapmāca un jauni cilvēki neizrāda lielu interesi. 53 gadu vecumā viņš ir viens no jaunākajiem zvejniekiem savā apkaimē.

Gan vēsturiskas privilēģijas, gan šodienas sāpīgās, nepopulārās reformas varētu mudināt uz “veco labo” laiku glorifikāciju un mūsdienu zvejniecības politikas nonievāšanu, taču tā nav. Zvejnieki ir praktiski un nosvērti cilvēki. Reāli vērtē situāciju un nelidinās atmiņās par zelta laikmetu pagātnē.

Pēdējie gadu desmiti Latvijas profesiju un amatu spektrā ienesuši nozīmīgas pārmaiņas. Dažās profesijās darbinieku skaits būtiski audzis, kādas vispār no jauna parādījušās, citās vērojams nozīmīgs strādājošo kritums. Un tie nav tikai tādi vēsturē aizejoši amati kā koku pludinātājs vai zirglietu meistars, bet arī mūsdienās absolūti vajadzīgas profesijas. Vajadzīgas kaut vai tā iemesla dēļ, ko sarunā minēs Saulkrastu zvejnieks Gvido, proti, “ēst gribas visiem”.

Apskatot zivju resursu situāciju Rīgas līcī, jāsecina, ka to lielums kopš 90. gadu sākuma ir ievērojami mainījies un ne vienmēr ar plus zīmi. Tagad zvejnieku lomos piekrastē galvenokārt ir reņģes, plauži, vimbas, raudas un asari, sezonāli – arī salakas jeb stintes.

“Baltijas jūra ir salīdzinoši nabadzīga zivju sugu skaita ziņā, ja mēs to salīdzinām ar kaimiņu Ziemeļjūru vai kādu no okeāniem,” atzīst Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups.

Rīdzinieki, Pierīgas iedzīvotāji un mūsu galvaspilsētas viesi aizvien ir sajūsmā par bagātīgo jūras velšu klāstu Centrāltirgus Zivju paviljonā. Cik dāsni ir mūsu zvejnieki! Vieglāk ir atbraukt līdz Rīgai pēc kārotā jūras garduma nekā bezmaz vai zīlēt kafijas biezumos – būs vai nebūs vietējais zvejnieks vai makšķernieks atnesis uz mājām vistuvāko tirdziņu savu lomu.