Pavārgrāmatā mēs reņģi, tā teikt, jau liekam uz pannas. Pavisam cits stāsts ir tās ceļš līdz krastam, un tie jau nu gan ir piedzīvojumi laivā. Piekrastes zvejniecības muzejos Jūrmalā (pie Ragakāpas Lielupē), Mērsragā, Rojā, Ventspilī un Pāvilostā, jaunatvērtajā tīklu šķūnī Jūrmalciemā, arī Carnikavā un Salacgrīvā var izsekot reņģu ceļam no jūras līdz azaida galdam.
Reņģes un reņģēdāji. Šķiet, no pārlieku nicīgas pieskaņas līdz pat celšanai slavas zenītā reizēm mēdz būt tikai viens solis. Tā sanācis arī ar mazo sudrabaino zivteli, kas pavasaros vēl arvien (par laimi!) līdz lūpai pilda piekrastnieku laivas, lai taptu cepta un vārīta, kūpināta un saldēta, rindota konservu kārbās un plaši izmantota kulinārijā. Kā labāk gatavot reņģu virumu, kā tās prasmīgāk cept un marinēt – par to “Reņģēdāju pavārgrāmatā”, kas nu jau vairāk nekā pusgadu tiek rakstīta Vidzemes jūrmalā Salacgrīvas pusē.
Ko darīt, lai Latvijas lašupes kļūtu bagātākas ar dabiskā nārstā dzimušiem lašu mazuļiem?
Lasis, neapšaubāmi, ir viens no Latvijas nacionālajiem simboliem, par kuru sacerēts un dzirdēts simtiem zvejnieku un makšķernieku stāstu. Bioloģijas zinātņu doktors, mūsu ihtioloģijas “smagsvars” Andis Mitāns dalās pārdomās par Latvijas lašupēm un lasi, ko papildināsim ar jaunāko informāciju, kas varētu ieinteresēt piejūriešus un katru īstenu dabas draugu.
Pēc Latvijas Kuģu reģistra datiem, Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes zvejas flotē (kuģi ar kopējo lielāko kuģa garumu līdz 12 metriem) 2020. gada 31. decembrī bija reģistrētas 603 zvejas laivas (to skaitā pašpatēriņa zvejniekiem piederošās) ar kopējo dzinēju jaudu 4407 kW un kopējo bruto tilpību 745 GT. Kuģu skaits šajā segmentā bija aptuveni 91,4 procenti no kopējā Latvijas zvejas flotes vienību skaita, kas bija tikai 3,1 procents no kopējās bruto tilpības un 10,6 procenti no kopējās dzinēju jaudas. To izsaka arī statistikas skaitļi: kopējā nozveja Baltijas jūrā un Rīgas līča piekrastes ūdeņos 2020. gadā bija 3103,3 tonnas, kas ir tikai 3 procenti no Latvijas kopējās nozvejas.
Piekrastniekiem vasaras vidus ir tāds savdabīgs miera laiks – pludmale un viesu nami atpūtnieku pilni, toties jūra tukša. Par anekdotisku jau kļuvis fakts, ka jūlija otrajā sestdienā, kad 500 kilometru garajā Latvijas piekrastē it visur svin Jūras jeb Zvejnieku svētkus, zivju nav, jo ir bula laiks. Tad nu katrs izlīdzas, kā prot. Tiek vērtas vaļā arī saldētavas, kur šis tas uzkrāts svinētāju kārajam zobam. Kāds šis pavasaris līdz bulam bijis mūsu piekrastniekiem? To lūkosim, aujot kājas un dodoties ceļā pa Latvijas zvejniekciemiem.
Pasaulē akvakultūra vēl joprojām tiek uzskatīta par visstraujāk augošo pārtikas produktu ražošanas sfēru. Jau pašlaik tā nodrošina aptuveni pusi no visām pārtikā patērētajām zivīm, taču tās iespējas vēl nebūt nav izsmeltas.
Eiropas Savienība ir investējusi arī Latvijas uzņēmumu saldētavās, filēšanas iekārtās, strādā astoņas rūpnīcas, un brieduma stadijā pašlaik ir svarīga inovācija – surimi masa no brētliņām un reņģēm. Diemžēl menca, no kā tradicionāli tiek gatavotas tā sauktās krabju nūjiņas, kļuvusi par faktiski vairs nezvejojamu zivi.
Kad uz Latviju pirms vairākiem gadiem bija atbraukusi toreizējā Eiropas Savienības zivsaimniecības komisāre Marija Damanaki, viņa aicināja vietējos zvejniekus pārkvalificēties, sak, kļūstiet par jūras velšu vācējiem! “A ko mums vākt?” brīnījās zvejnieki. “Nu, kaut ko ēdamu – visādas gliemenes un garneles – jums taču no jūras skalo ārā?” atjautīgi pamācīja augstā viešņa. “Nē,” zvejnieki teica, “mums skalo tikai atkritumus.”
Par mencām pēdējos gados runā un raksta daudz. Pazudušas no tirgus letēm, jo katastrofālās krājuma samazināšanās dēļ Latvijas zvejniekiem aizliegts tās zvejot.
Kā zināms, klimats ir meteoroloģisko laika apstākļu vidējais kopums ilgstošā laika periodā. Meteoroloģisko faktoru īstermiņa svārstības ir vispārzināmas, tāpēc klimata pārmaiņu raksturojumam izmanto tikai daudzu, parasti vismaz trīsdesmit, gadu novērojumu rindas. Mūs interesē, kādu ietekmi ilgtermiņā klimata pārmaiņas atstās uz zivju resursiem Baltijas jūrā un Pasaules okeānā kopumā.
