Ar interesi lasīju Jāņa Kosīša atziņas par zvejnieku arteļa (tā būtu precīzāk) “Enkurs” dzīvi un darba ritmu viņa vadībā – kā pats priekšsēdētājs to tvēris un atmiņās aprakstījis.
Šoreiz gribētu pievērst uzmanību dažiem izdevumiem, kuros dokumentēts zvejnieku dzīves un darba stāsts no Liepājas līdz pat Ainažiem. Tas varbūt kādu rosinās šīs grāmatas iegādāties vai pieprasīt sev tuvākajā bibliotēkā.
Zvejniecības vēstures apraksti arī šodien mums ļauj ieinteresēti ielūkoties piekrastes ļaužu kultūras dzīves norisēs dažādos gadu desmitos. Pavisam nesen, aktualizējot biedrību rašanos un izveidi Vidzemes jūrmalā, kā labs palīgs pētnieku rokās nonāca Latvijas Centrālās izglītības savienības instruktora Kārļa Slaucītāja (1898–1966) publicētais apraksts “Sabiedriskā dzīve Vidzemes jūrmalas apgabalā” (“Ārpusskolas Izglītība”, 1929. g., Nr. 10). Tas ļauj saprast Latvijas Republikas atjaunotnes procesu pēc Pirmā pasaules kara un biedrību lomu piekrastes iedzīvotāju aktivizēšanā.
Zvejniecības vēstures apraksti arī šodien mums ļauj ieinteresēti ielūkoties piekrastes ļaužu kultūras dzīves norisēs dažādos gadu desmitos. Pavisam nesen, aktualizējot biedrību rašanos un izveidi Vidzemes jūrmalā, kā labs palīgs pētnieku rokās nonāca Latvijas Centrālās izglītības savienības instruktora Kārļa Slaucītāja (1898–1966) publicētais apraksts “Sabiedriskā dzīve Vidzemes jūrmalas apgabalā” (“Ārpusskolas Izglītība”, 1929. g., Nr. 10). Tas ļauj saprast Latvijas Republikas atjaunotnes procesu pēc Pirmā pasaules kara un biedrību lomu piekrastes iedzīvotāju aktivizēšanā.
Publicists un fotogrāfs Mārtiņš Sams 1932. gadā rakstīja: “Latviešu zvejnieku sabiedriskā dzīve un kopdarbība ir tikpat veca cik viņu arods. Jūras zvejniecība bez kopdarbības nav domājama. Kopdarbības šūniņa ir vienas laivas zvejnieki ar vecāko – stūrmani. Motorlaiva apvieno jau lielāku grupu. Tā veidojas zvejnieku kopdarbība uz jūras. Šai darbā, t.i., zvejā, katrs dalībnieks piedalās ar savu daļu.”
Kapteinis Arnis Uzkalns ir Vidzemes krasta puisis – tepat Kuivižos un Ainažos ir viņa dzimtas šūpulis –, un arī viņa māja atrodas visnotaļ enerģētiskā vietā, jo, lai tiktu līdz jūrai, ir jāmēro ceļš gar veco jūrnieku kapiem, kur “zem zilajām atraitnītēm” guļ Ainažu izcilības – vecie zveji un tālbraucēji kapteiņi.
10.un 11.septembrī vērts ieplānot Lībiešu krasta un Dundagas apkārtnes apmeklējumu, lai divdesmit divās māju kafejnīcās izbaudītu garšīgus piedzīvojumus un satiktu viesmīlīgus saimniekus. Teritorija, kas atrodas divu jūru, kangaru, vigu un Šlīteres Zilo kalnu ielokā, ir Lībiešu krasts.
Mājas kafejnīcu dienas ir reģionāla tūrisma galamērķa popularizēšanas pasākums, ko organizē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra sadarbībā ar Latvijas Lauku tūrisma asociāciju “Lauku ceļotājs”. Šajā vasarā un rudenī uz vienu vai divām dienām piekrastnieku pagalmi un citas vietas, kas ikdienā nav saistītas ar uzņēmējdarbību un ēdināšanas pakalpojumu sniegšanu, pārvēršas par kafejnīcām.
Vasaras versmē pilsētnieki glābjas lauku plašumos vai pie jūras. Zvejniekam gan viļņu klaids ir ikdiena, kad garie ūdenszābaki uzvelkami pat 30 grādu tveicē. Liepājnieki var justies gana komfortabli – starp ezeru un jūru pat zvejniecības vēstures kontekstā allaž iepūš spirgti un dzesējoši vēji.
Zvejnieku kopsaimniecības “Dzintarjūra” augšupejas un spēka gadi ir Haralda Lukševica jaunības un brieduma laiks. Atšķirībā no četriem brāļiem Skudrām, kas ar jūru saistīti vairākās paaudzēs, viņi ar Krišu Pētermani nāk no zemniekiem.
Pāvilosta ir pilsēta, kur vēl līdz 20. gadsimta 20. gadiem ielas klāja jūrmalas smiltis un kur mazdārziņus līdz pat šai baltai dienai mēslo ar jūras brūnaļģēm. Senajā Pāvilostas Loču mājā, kur vietu radis novadpētniecības muzejs, sarunājos ar muzeja vadītāju Irinu Kurčanovu. Te vērojama jauna ekspozīcija par “kolhozu laikiem” – no šīspuses tautastērpa līdz zvejnieku kopsaimniecības “Dzintarjūra” ražoto produktu kārbām, kurus tuvu un tālu pazina 60. un 80. gados, tiesa, pagājušajā gadsimtā.
