Pasaulē akvakultūra vēl joprojām tiek uzskatīta par visstraujāk augošo pārtikas produktu ražošanas sfēru. Jau pašlaik tā nodrošina aptuveni pusi no visām pārtikā patērētajām zivīm, taču tās iespējas vēl nebūt nav izsmeltas.

Lai piekrastes zvejnieki vārda vistiešākajā nozīmē nekļūtu par aborigēniem un etnogrāfisku materiālu citzemju tūristu aplūkošanai, biedrība “Jūrkante” jau vairākus gadus skolu jaunatnei organizē tikšanās ar zvejasvīriem, kuri zēniem un meitenēm stāsta par savu arodu, rāda zvejas un zivju apstrādes prasmes, popularizē novada kulināro mantojumu.

Nav noslēpums, ka Covid-19 pandēmija atstājusi negatīvu ietekmi arī uz zivsaimniecības nozari. Piekrastniekiem šobrīd ir aktuāli uzzināt par iespējamām aktivitātēm un atbalstu negatīvo seku mazināšanai. Kā vietējo rīcības grupu īstenotie projekti virza piekrastes zvejnieku ikdienas dzīves kvalitātes uzlabošanu – to “Rīgas Apriņķa Avīze” lūkoja noskaidrot Salacgrīvas pusē, kur jau daudzus gadus rosīgi darbojas biedrība “Jūrkante”.

Eiropas Savienība ir investējusi arī Latvijas uzņēmumu saldētavās, filēšanas iekārtās, strādā astoņas rūpnīcas, un brieduma stadijā pašlaik ir svarīga inovācija – surimi masa no brētliņām un reņģēm. Diemžēl menca, no kā tradicionāli tiek gatavotas tā sauktās krabju nūjiņas, kļuvusi par faktiski vairs nezvejojamu zivi.

Kad uz Latviju pirms vairākiem gadiem bija atbraukusi toreizējā Eiropas Savienības zivsaimniecības komisāre Marija Damanaki, viņa aicināja vietējos zvejniekus pārkvalificēties, sak, kļūstiet par jūras velšu vācējiem! “A ko mums vākt?” brīnījās zvejnieki. “Nu, kaut ko ēdamu – visādas gliemenes un garneles – jums taču no jūras skalo ārā?” atjautīgi pamācīja augstā viešņa. “Nē,” zvejnieki teica, “mums skalo tikai atkritumus.”

Par mencām pēdējos gados runā un raksta daudz. Pazudušas no tirgus letēm, jo katastrofālās krājuma samazināšanās dēļ Latvijas zvejniekiem aizliegts tās zvejot.

Kā zināms, klimats ir meteoroloģisko laika apstākļu vidējais kopums ilgstošā laika periodā. Meteoroloģisko faktoru īstermiņa svārstības ir vispārzināmas, tāpēc klimata pārmaiņu raksturojumam izmanto tikai daudzu, parasti vismaz trīsdesmit, gadu novērojumu rindas. Mūs interesē, kādu ietekmi ilgtermiņā klimata pārmaiņas atstās uz zivju resursiem Baltijas jūrā un Pasaules okeānā kopumā.

Nēģu daudzums Latvijas upēs dažādu iemeslu dēļ ir sarucis. Lai atjaunotu šo resursu, piejūras pašvaldības finansē nēģu krājumu papildināšanu.

Gaujas un Ventas baseina publisko upju zivju resursu papildināšana, Daugavas baseina upju un ezeru zivju resursu papildināšana HES kaskādes radīto zaudējumu kompensācijai, zušu krājumu papildināšana un monitorings – tie ir tikai daži 2016. gada 17. novembra Ministru kabineta rīkojuma Nr. 684 “Par zivju resursu mākslīgās atražošanas plānu 2017.–2020. gadam” punkti, kas apstiprina apgalvojumu, ka mākslīga zivju krājuma papildināšana ietekmē kopējos zivju krājumus un sugu daudzveidību.

Publicitātes materiālā “Latvijas delikatese – Carnikavas nēģi” patriotiski apgalvots, ka vārdi “nēģis” un “Carnikava” kļuvuši gluži vai par sinonīmiem: “Carnikavieši senāk teica “zutiņš”, jo vārds “nēģis” skaitījās vairāk vāciskas izcelsmes. Smalkāki ļaudis to nereti sauca par “neinaugu” (‘deviņacis’ no vācu neinaug).”

“Ievērojams zvejniecības centrs atrodas Carnikavā. Plaša nēģu rūpniecība bijušās muižas tačos, reņģu, lašu un zivju vadu zvejniecība jūrā. Neraugoties uz Gaujas plašiem ūdeņiem, tās ieteka sēkļu dēļ (tas pats pārējās Vidzemes piekrastes upēs uz ziemeļiem) pieejama tikai zvejlaivām. Carnikavas un Līlastes jūrmalā milzu klaidu kāpas, kas aprok mežus,” – tā mūsdienu “nēģu karalisti” pie Gaujas 1932. gadā raksturojis Mārtiņš Sams izdevniecības “Valters un Rapa” izdotajā grāmatā “Latviešu jūras zvejnieki”.