Māris Zanders: Kā nepatikšanas aiz muguras, tā pieredzēto, šķiet, aizmirstam Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Pavisam nesen iznākusi vēstures zinātņu doktora Gunta Zemīša monogrāfija ar mūsdienās ļoti saprotamu (diemžēl) nosaukumu – “Drošības aspekti Latvijas vēsturē”. Katrs, kurš grāmatu jau ir lasījis vai lasīs, pats novērtēs sev noderīgo, tomēr man subjektīvi interesanti šķita tas, ka 21. gadsimta otrajai desmitgadei aktuālas tēmas patiesībā nav jaunas. Un tas savukārt kārtējo reizi rada jautājumu par to, vai mēs no vēstures kaut ko mācāmies. Un ja nē, kādēļ tā.
Piemēram, jautājums par pelnīšanu, tirgojoties ar potenciālo vai jau reālo ienaidnieku. 1547. gadā cars Ivans IV uzticēja kādam vācu tirgotājam Hansam Šlitem savervēt Rietumos speciālistus darbam Krievijā – ārstus, bruņu kalējus, fortifikācijas speciālistus un tā tālāk. Šlitkem tas arī izdevies (ziņās par savervēto skaitu minēti gan 123, gan 300 cilvēki), līdz Livonijā varas pārstāvjiem pielēca, ka galu galā šī smadzeņu noplūde var pavērsties pret pašu Livoniju. Vācu ordeņa mestrs lūdza imperatoru Kārli V Krievijas nolīgtajiem ļaudīm doties uz Krieviju, respektīvi – konkrētajā gadījumā savdabīgas sankcijas nostrādāja [166. lpp.].
Tomēr kopumā bezrūpīgums vai peļņas kāre ņēma virsroku, un rezultātā Krievijas sagūstītajiem Livonijas muižniekiem nācās Maskavā uzklausīt Ivana IV pakļauto Astrahaņas un Kazaņas hanu rūgto secinājumu: “Ar jums, vācu suņiem, rīkojas, kā pienākas. Jūs devāt krieviem rīksti rokā, lai mūs pērtu, bet nu jūs paši tiekat pērti.” [175. lpp.] Atkārtošu, ka runa ir par 16. gadsimtu.
Cits secinājums saistīts ar pēdējo gadu laikā plašākā publikā nobriedušo secinājumu, ka (atvainojos par vienkāršošanu) armija, protams, ir laba lieta, tomēr pašiem arī jābūt atbildīgiem par savu drošību, gataviem sevi aizstāvēt. 17. gadsimtā armijas Eiropā jau bija visnotaļ profesionālas, tomēr, lūk, Kurzemes hercogistes pilsētu policijas nolikumi tajā laikā (teiksim, Jelgavā 1606. gadā) skaidri pasaka, ka noteiktam bruņojumam ir jābūt gan tirgotāju, gan amatnieku, gan algādžu īpašumā. Atbilstoši turībai atšķirīgi komplekti, bet visiem [198. lpp.]. Pieļauju, ka visi pilsētnieki bija sajūsmā par šo prasību, tomēr acīmredzot bija skaidrs, ka tā ir nepieciešamība.
Šādā kontekstā vēl kāda, manuprāt, interesanta nianse. Man ne visai patīk bravūrīga izrunāšanās par latviešiem kā “cīnītāju tautu” (strēlnieki, leģionāri), jo tas banāli neatbilst sabiedrības vairākuma klusēšanai okupācijas periodā. Tomēr vēsturiski nepamatota ir arī otra, ja tā var teikt, galējība, proti, priekšstats, ka Latvijas teritorijā “iezemieši” ātri vien pacēla ķepas un pēc 13. gadsimta kaujām turpmāk, kā smejies, vairāk par izkapti vai āmuru rokā neņēma.
Piemēram, Zemītis atgādina, ka 1341. gadā Kuldīgas komturs fiksējis, ka vietējie zemnieki palikuši parādā par vairogiem, bruņām un bruņu cepurēm [137. lpp.]. Citiem vārdiem sakot, diezgan izplatītais priekšstats par tādu apātisku samierināšanos ar dzīvi (un drošības riskiem) arī diez vai ir pareizs.
Noslēgumā kāds relatīvi jautrāks salīdzinājums – par fake news. 1682. gadā uz sārta sadedzināja Vecmuižas pārvaldnieku (ja drīkst cinisku piezīmi, tātad ne gluži ierindas pilsoni, jo neviens nav pasargāts no, gribēju jau rakstīt, sociālajiem tīkliem…), kuru apsūdzēja hercoga Jēkaba noburšanā. Kaut kāds pamats satraukumam jau bija – hercogs bija sācis atklepot vilnas šķiedriņas [204. lpp.]. Tiesa, vēlāk noskaidrojās, ka to izcelsme ir vilnas tapetes hercoga guļamistabā, bet cilvēks jau bija pagalam...