Profesors Harijs Tumans: Nauda un bauda – vērtības, kas iznīcinājušas veselas kultūras

(21)
Profesors Harijs Tumans: "Nauda un bauda" – vērtības, kas iznīcinājušas veselas kultūras Foto: Einārs Binders
9. janvāris, 14:44

Vēsturnieks Harijs Tumans ir antīkās vēstures speciālists, profesors un pasniedzējs Latvijas Universitātē, kurš nereti izteicies arī par globalizācijas procesiem un to ietekmi. Vai tuvojas Eiropas noriets? Ko ikviens no mums var darīt, lai neapjuktu informācijas gūzmā? Un vai cilvēki ņem vērā vēstures sniegtās mācības?

– Vai piekrītat baisajām vīzijām par to, ka islāms pārņem Eiropu?

– Tāda tendence, nenoliedzami, ir vērojama. Bet droši apgalvot, ka tā notiks, nevaru. Cilvēks ir tikai daļēji prognozējama būtne. Es drīzāk teiktu – islāms pārņems Eiropu tādā gadījumā, ja notikumi turpinās attīstīties tāpat kā līdz šim un nekas nemainīsies.

– Vai mums ir, ko likt pretī islāmam?

– Nav! Tikai bumbas un raķetes, taču tās nevienu nevar pārliecināt, tikai nogalināt... Likt pretī islāmam var tikai kaut ko ideoloģiskā ziņā tikpat spēcīgu – tikai reliģiju, nevis kādu reliģijas surogātu vai laicīgo ideoloģiju. Reliģija cilvēkam piedāvā pasaules uzskatu, vērtību sistēmu, mobilizē viņu. Reliģijas surogāti parasti pastāv īsu laiku un tad sabrūk. Tā tas notika, piemēram, ar komunismu. Šobrīd sabiedrību nevada ne spēcīga laicīga, ne reliģiska ideoloģija.

Laikā, kad Eiropa bija kristīga, tā spēja turēties pretī islāmam, pat sekmīgi karot ar musulmaņiem. Tas bija laiks, kad kristieši bija gatavi mirt par savu pārliecību, – tad tas bija nopietns pretspēks.


– Mūsdienu kristietība to nespēj?

– Protams, ka ne! Šobrīd spēki nav līdzīgi. Šim nolūkam būtu jābūt kristīgai civilizācijai, bet tādas Eiropā sen vairs nav, tā ir demontēta. Kristietība ir marginalizējusies, tā ir reducējusies līdz atsevišķām kopienām. Var pat teikt, ka tā jau tiek vajāta. Aizliegumi zvanīt baznīcas zvanus kādās atsevišķās valstīs vai nēsāt krustiņu uz kakla ir tikai daži piemēri, kas raksturo šo situāciju. Turklāt – arī paši kristieši ir konfesionāli sašķelti, un tas jebkurai reliģijai atņem spēku.

Mūsdienu sabiedrību raksturo patērēšanas kultūra, bet tā nespēj cilvēkus "celt" un mobilizēt. Tā mudina cilvēku tērēt, būt egocentriskam. Galvenās vērtības – nauda un bauda. Tās ir radikāli pretējas kristietības postulātiem. Un, balstoties šādās vērtībās, neviena civilizācija, neviena tauta nekad neko nav sasniegusi un panākusi! Tieši pretēji – šīs vērtības cilvēkus un veselas kultūras ir iznīcinājušas, un tam vēsturē atrodami neskaitāmi piemēri, bet mēs no šīm kļūdām nemācāmies.

Mūsu garīgais potenciāls ir pilnīgi izsmelts. Eiropa vairs nekad nebūs tāda kā Krusta karu laikā, kad tā spēja pretoties islāma invāzijai. Vienīgais, ko varam darīt, – izmantot savu tehnoloģisko pārākumu. Kamēr mums ir pārāki ieroči, tikmēr nezaudēsim.

– Vai tad ar ieročiem maz var uzvarēt ideju?

– Protams, ir idejas, kuras ar ieročiem nav iespējams ne apturēt, ne uzvarēt. Un spēcīgu ideju, kuras likt pretī, mums pašiem vairs nav. Tomēr varam atrisināt konkrētas konfliktsituācijas. Bet, ja mēs pat to vairs nedarām... tas nozīmē, ka trūkst politiskās gribas! Kāpēc? Šis jautājums paliek neatbildēts.

– Vai dzīves baudīšanā iegrimušu sabiedrību var atmodināt?

– Tas būtu tikpat sekmīgi kā mēģināt iedot otro jaunību vecam cilvēkam. Tie būtu centieni apturēt nenovēršamo. Vēsturē nav piemēru, kad tas būtu izdevies.

Varam vilkt paralēles starp sabiedrības attīstību un cilvēka dzīves posmiem, jo abos gadījumos ir redzamas tās pašas stadijas: piedzimšana, jaunība, briedums, vecums un nāve. Protams, ar labu uzturu, medikamentiem, fiziskām aktivitātēm cilvēka dzīvi var pagarināt un uzlabot tās kvalitāti, tomēr gals ir neizbēgams. Tas pats attiecināms uz sabiedrību.

Piemēram, Romas impērija pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras bija iegrimusi dziļā krīzē. Romas civilizācija bija iegājusi patērēšanas fāzē, sabiedrībā valdīja egocentrisms, skepticisms, ateisms un hedonisms. Situāciju mazliet "atsvaidzināja" politiskās varas maiņa – kad pie varas nāca Augusts, tika dibināta monarhija, daudzas problēmas tika atrisinātas, notika ekonomiskās situācijas un kultūras uzplaukums, sabiedrība tika strukturēta citādi. Tas viss pagarināja šīs sabiedrības dzīvi, bet tas nenozīmē, ka Roma atgriezās jaunībā. Smagākas vecās "slimības" nekur nepazuda, tikai uz brīdi tika novērsti vairāki simptomi. Vēlāk neizbēgami sākās Romas civilizācijas agonija, kas turpinājās divus gadsimtus.

Vecu organismu var stimulēt un kādu laiku uzturēt, bet to noteikti nevar atjaunot, un tas attiecināms gan uz cilvēku, gan veselām kultūrām. Nav atpakaļceļa uz jaunību! Un Rietumu civilizācija, nenoliedzami, ir veca. Par to liecina daudzi simptomi – tie paši, kas raksturīgi visām vecām kultūrām, kuru vēsture mums ir zināma.

– Sabiedrība vispār spēj mainīties bez kādas ārējas ietekmes un spiediena?

– Bez ārēja spiediena jebkura sabiedrība izjūk un nespēj pastāvēt! Pastāv kāda ārēja un iekšēja ietekme, kas ir nosacījums jebkuras sabiedrības pastāvēšanai. No ārpuses vienmēr nāk kāds izaicinājums vai apdraudējums, kas veicina sabiedrības konsolidēšanos, bet iekšienē rodas sociālā spriedze, kuru savalda vara. Bez varas jebkurš cilvēku kopums būtu kā ganāmpulks bez gana. Aitas aizietu katra uz savu pusi, dažas pazustu, dažas aiznestu vilks. Bez varas sabiedrība nebūtu spējīga sevi organizēt. Taču ar to nepietiek, ir nepieciešama arī spēcīga ideja, uz kuras visa šī konstrukcija balstās.

Visas civilizācijas ir radušās uz kādas idejas vai ideāla pamata. Šis ideāls mobilizē cilvēkus, apvieno tos un rāda tiem mērķus. Civilizācijas beidz pastāvēt drīz pēc tam, kad tās ir novērsušās no sava ideāla... Šodien, kā jau teicu, redzam, ka ideja, kas varētu sabiedrību mobilizēt, nepastāv. Tieši pretēji – sabiedrība tiek demobilizēta un dezorganizēta. No visām pusēm tev it kā saka: "Ēd, dzer, izklaidējies, baudi! Priecājies un neraizējies ne par ko! Gan jau pārējais kaut kā notiks." Kā liecina vēsture, ar šādu sabiedrību nekas labs nevar notikt.

Un tad pēkšņi analītiķus pārsteidz tas, ka pilsoniskā aktivitāte visā Rietumeiropā samazinājusies, cilvēki nepiedalās vēlēšanās, kļūst pasīvi. Kā citādi gan varētu būt, ja cilvēki tiek mudināti dzīvot tikai savam materiālajam labumam, tikai grābt un tērēt? Ja vienīgais ideāls un mērķis ir tikai personīgā labklājība? Un atkal – kā liecina vēsture, šīs idejas iznīcina sabiedrību, jo tiek radīts cilvēks, kurš neko nevēlas, neko nevar, kurš bēg no grūtībām un nespēj tās panest. Protams, viņš nespēj pretoties.

Pēc tam brīnāmies, ka atnāk musulmaņi, kuri ir saliedēti, iedvesmoti un mobilizēti un, redzot šeit notiekošo, nicina mūs un pie pirmās izdevības labprāt pazemo vai pat nogalina. Viņu acīs mēs esam kā auni, kas domāti kaušanai. Viņiem mēs esam viegli iegūstams upuris. Nevaram no vilka gribēt, lai viņš staigā apkārt aitai un izrāda tai savu cieņu un toleranci! Tā notiek, ja sabiedrības vērtību pamati tiek sašķobīti un grauti.

– Vai demobilizētā sabiedrībā ir vieta tādiem jēdzieniem kā "patriotisms", "lepnums par savu valsti"?

– Domāju, ka ne. Šādā sabiedrībā tas ir nemoderni un neaktuāli. Ja Eiropā nacionālas valsts koncepcija tiek pasludināta par novecojušu arhaismu, kas ir jāpārvar, arī patriotismam vairs nav vietas. Notiek mēģinājumi padarīt aizvien izplūdušākus tādus jēdzienus kā "nācija", "tauta". Paldies Dievam, Latvijā par patriotismu vēl varam runāt un būt patriotam ir dabiski, bet Vecās Eiropas valstīs to uzskata par nevajadzīgu pagātnes palieku. Tas liecina par to, ka vēl neesam līdz galam modernizēti (smejas).

–Vai pretošanās šim spiedienam nevar rezultēties kādās nacionāli radikālās izpausmēs?

– Protams! Piemēram, Hitlers sākumā bija tikai vienkārši nacionālists. Viņš pats sevi dēvēja par nacionālistu. Jo sliktāka kļuva situācija Vācijā, jo radikālāki kļuva nacionālisti. Radikālās izpausmēs nacionālisms pārvēršas par fašismu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Šobrīd situācija ir bīstama: no vienas puses, vērojams totāls liberālisms, atteikšanās no vērtībām un dzimtenes, tautu saplūšana kosmopolītiskā putrā, no otras puses, radikālisms, kurš reizēm pāraug fašismā, kas ir otra galējība. Jābūt patriotam, bet jāmēģina saglabāt cilvēcību un veselo saprātu. Kas ir patriotisms? Tā ir dzimtenes mīlestība. Bet mīlēt dzimteni nozīmē darīt tai labu. Dzimteni, tāpat kā sievieti, nevar mīlēt tikai ar vārdiem, ir vajadzīgi arī darbi. Taču daudz vieglāk ir ienīst cittautiešus un domāt, ka tādēļ esi patriots. Hitlers parādīja, uz kurieni šis ceļš ved...

Tātad izvēle ir skaidra – mīlestības ceļš vai naida ceļš. Mīlestība ir pozitīva – kad satiekas divi mīloši cilvēki, rodas jauna dzīvība. Naids ir destruktīvs – kad divi ienīst viens otru, tas bieži beidzas ar slepkavību... Tātad pareizi ir mīlēt, nevis ienīst.

– Vai cilvēkam ir iespēja šajā informācijas jūklī izšķirt, kam ticēt un kam ne?

– Tas atkarīgs no katra paša spējas kritiski domāt, no cilvēka vērtību sistēmas un pasaules uzskata. Informācijas apjoms ir milzīgs, un tas nozīmē, ka domājošam cilvēkam ir jāiemācās pastāvēt tajā. Ir divu veidu cilvēki: tie, kuri ļaujas plūdumam un uzņem visu, ko tiem liek smadzenēs iekšā, un tie, kuri domā ar savu galvu, bet tādu ir daudz mazāk. Vieglāk dzīvot, protams, ir tiem, kuri plūst līdzi straumei un neanalizē notiekošo. Domāt pašam – tas prasa daudz spēka un darba. Bet vispirms ir nepieciešams ieradums domāt. Pašam domāt...

– Vai plašsaziņas līdzekļi palīdz cilvēkiem domāt vai aprobežojas tikai ar informācijas sniegšanu?

– Grūti iedomāties, ka plašsaziņas līdzekļi varētu tikai informēt cilvēkus, nemanipulējot un nepiedāvājot jau gatavus viedokļus. Mediji vienmēr ir bijuši un būs propagandas instrumenti. Tie balstās uz manipulatīvām tehnoloģijām. Jā, formāli tā skaitās informācijas pasniegšana, bet realitātē tā ir manipulēšana, jo informācija tiek pasniegta attiecīgā "iepakojumā". Kam ir acis, tas redz, kam ir smadzenes, tas saprot... bet citi ņem visu, tā teikt, "pa pilno". Varu tikai atkārtot: cilvēkiem ir jāspēj domāt kritiski, lai saprastu, kas notiek.

– Kādu redzat Latviju pēc 30–50 gadiem?

– Godīgi sakot – bail pat domāt! Pārāk daudz destruktīvu procesu. Kaut vai demogrāfija un cilvēku bēgšana no valsts... Nerunājot par izglītību, kultūru, ekonomiku un pārējām lietām... Negribu par to domāt un runāt. Kā parasti – ceru uz to labāko, bet gatavojos sliktākajam.

– Kāds ir sliktākais scenārijs?

– Tad var sanākt kā anekdotē: divi latvieši stāv uz Mao Dzeduna ielas (bijusī Brīvības iela) un sarunājas ķīniešu valodā. Vai – kā variants – arābu valodā... Taču gribētos cerēt uz to labāko.

– Vai demogrāfijas problēmas vienmēr saistāmas tikai ar finansiālo situāciju?

– Vēsture rāda, ka demogrāfijas problēmas rodas tur, kur pazūd vērtības. Ja galvenais dzīvē ir nauda un bauda, patēriņš un komforts, kur šeit var atrasties vieta bērnam? Bērns samazina labklājību, prasa laiku, spēku un pūles, bet tam nav vietas hedonisko un egocentrisko indivīdu dzīvē. Lai dzimtu bērni, sabiedrībā jāvalda tradicionālām vērtībām, kur priekšplānā ir ģimene. Visās tradicionālajās kultūrās bērni ir svētība un laime.

Jāņem vērā arī sievietes loma sabiedrībā. Ja sieviete uzskata, ka galvenais dzīvē ir pašrealizācija, naudas pelnīšana, karjera un baudas, nevis ģimene, viņai bērni būs traucēklis. Ja ģimene nav sabiedrības pamats, vietā rodas citas kopā būšanas formas. Satiekas divi cilvēki, noslēdz partnerības līgumu, lai nodrošinātu savu tiesību aizsardzību, katrs rūpējas, lai gūtu maksimālu labumu sev... Kur šādā savienībā radīsies laiks un vieta bērniem? Tur pat mīlestībai nav vietas, jo mīlestība nozīmē dot sevi citam, neprasot neko sev, bet šeit katrs ir tendēts tikai uz savu labumu.

Tā dzīvo visas vecās un izmirstošās kultūras. Nekā jauna: 2. gadsimtā pirms mūsu ēras grieķu vēsturnieks Polibijs, runājot par demogrāfiskām problēmām tā laika Grieķijā, teica, ka tās radušās nevis tādēļ, ka sievietes būtu kļuvušas neauglīgas, bet gan tādēļ, ka cilvēki kļuvuši godkārīgi, alkatīgi un izlepuši, negrib precēties, bet, ja precas, tad negrib barot un audzināt bērnus... Ļoti mūsdienīgi, vai ne?

Sava loma šeit ir arī masīvajai seksualizācijai, kas notrulina gan jūtas, gan dzimumdziņas.

– Ko par sabiedrību vēsta bērnunamu un veco ļaužu pansionātu pastāvēšana?

– To pašu, ko es jau visu laiku saku: tie ir vecas kultūras simptomi, kad cilvēcības vērtības ir zudušas un cilvēki ir atsvešinājušies cits no cita. Vienkārši mums ir jāprot saprast simptomus, lai adekvāti novērtētu realitāti, kurā dzīvojam. Uz šo realitāti jāskatās pēc iespējas skaidrāk, bez rozā un bez melnām brillēm.

Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Foto: Zibakcijā Mārupes vidusskolā @MarupesVSK atšifrē apsveikumu Latvijai aprinkis.lv/sabiedriba/dzi… pic.twitter.com/DiS72WgCVD
aprinkislv
Klusums Salaspils kultūras nama Enerģētiķis būvlaukumā @Salaspilsnovads aprinkis.lv/sabiedriba/pas… pic.twitter.com/mINws1lv9Q
aprinkislv
Saulkrastu koris Anima @KorisANIMA @Saulkrastu_nov un Kristaps Krievkalns piedāvā jaunu tautasdziesmas versiju… twitter.com/i/web/status/9…

Twitter Citi raksta

Kekavas_novads
Ķekavas novada pašvaldības vadība tikās ar biedrības “Lapenieku ciemats” pārstāvi, lai pārrunātu turpmākos soļus ie… twitter.com/i/web/status/9…
DaugavasMuzejs
Izdots izcils ceļvedis pa piemiņas vietām Rīgā un tās apkārtnē! salaspils.lv/kultura/kultur…
Kekavas_novads
Sveicam Latvijas 99. gadadienā! 🇱🇻Domes priekšsēdētājas Viktorijas Baires apsveikuma runu svētkos skaties šeit:… twitter.com/i/web/status/9…

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2017