Pamatīgums it visā – piekrastes pulsu nosaka lībiešu gēni (nobeigums) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Visa pamatā ir zvejnieki

Turpinot savas mātes Valdas Marijas Šuvcānes iesākto, izdoti apjomīgi enciklopēdiska satura pētījumi par Lībiešu krastu un vairākiem tā ciemiem – Kolku, Mazirbi, Vaidi un citiem –, uzsverot paaudžu pēctecību un dzimtu sakņu spēku, kas daudziem arī šodien liek saukties par lībiešiem.

Kolkas pamatskolā bērni rakstījuši savas pārdomas par lībiešu tautas likteni. Laura Rozenberga uzsvērusi: “Zils, balts un zaļš. Tā ir zilā jūra – lībiešu maize, prieks un bēdas. Tās baltās smiltis – klupšanas akmens un sūrums. Tās zaļās priedes jūras krastā – lībiešu jūrmala un dzīvesvieta. Šīs krāsas ir nekas cits kā lībiešu būtības simbols – karogs.”

Savukārt zvejnieka dēls Oskars savu sacerējumu nobeidz dzejā: “Līvi ir visur – mūsu atmiņās un iedomās, tie ir katrā smildziņā, katrā kokā, katrā smilšu graudiņā. Katra jūras vētra liek mums domāt par līviem, par to varenību, kas vienmēr būs mūsu tautas pašapziņā. Un, kā teicis viens slavens rakstnieks un dzejnieks: “Liels kā burinieks, kā jūra / Līvs aug manās acīs.”“ Un varbūt taisnība ir Laurai, kad viņa raksta: “Kas ir lībieši? Gandrīz izmirusi tauta jeb mūsu, īsto kurzemnieku, senči. Varbūt par lībiešiem mēs zinām daudz vairāk, nekā patiesībā domājam?”

Jauna vērtība – Vidzemes lībiešu kultūrtelpa

Pirms Lībiešu mantojuma dienas Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits runāja par būtisko: “Šajā gadā ir lībiešu karoga un himnas simtgade, turklāt pērnajā rudenī Latvijas Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā tika iekļautas četras jaunas vērtības, tajā skaitā Vidzemes lībiskā kultūrtelpa, lai aktualizētu lībiešu mantojuma klātbūtni arī ārpus Kurzemes.” Viņš skaidro lībiešu karoga krāsas, kurās iekodēta seno lībiešu dzīves telpa – zvejnieks jūrā, raudzīdamies uz māju pusi, tālē redz liedagu un mežu.

Vidzemes jūrmalā lībisko kultūrmantojumu garus gadus vāc un pēta Inese Noriņa un lībiski rakstošā  dzejniece Anita Emse. Viesu mājā “Vējavas” pie Svētupes grīvas var vērot nelielu ekspozīciju par vietējiem zvejniekiem, savukārt turpat netālu, aiz kāpas, var piedalīties nēģu zvejā uz Svētupes vienīgā nēģu tača. Oktobra sākumā te radoši svin Nēģu dienu, piedāvājot gan ceptus, gan grilētus nēģus, no tiem te gatavo arī pastēti. Ir reizes, kad tāpat kā dažviet Kurzemē var degustēt arī kūpinātus apaļmutniekus.

Arī Kuivižos var iziet līdzi zvejniekiem selgā raudzīt, vai būs gana reņģu tradicionālajam Reņģēdāju festivālam, kas šogad notiks 20. maijā – Eiropas Jūras dienā. Ceļā pie lasītāja ir grāmata par Salacas lībiešu valodu, un nav brīnums, ka arī Vidzemē paradīsies ceļa zīmes lībiski, kā tas jau vērojams Kurzemes krastā.

Piekrastes tūrisms ar lībisko dzīvesziņu

Paši populārākie piekrastes zvejnieki allaž piesaistījuši individuālo ceļotāju un tūrisma uzņēmēju uzmanību. Lībiskajā dzīves telpā topa augšgalā ir Andris Antmanis. Viņa SIA “Pie Andra Pitragā” iekļauta gandrīz visu tūrisma kompāniju maršrutos Lībiešu krastā, jo darbīgais saimnieks jau vairāk nekā divdesmit gadus kūpina zivis pēc senām lībiešu metodēm. Piedāvājumā ir arī dūmu namiņa apskate, dalība zivju kūpināšanā un bagātīgs mielasts, degustējot kūpinātas butes, vimbas un brekšus.

Savukārt Kolkā pie Edija Dobiļa var vērot zivju kūpināšanu “Pūpolos”. Te ar alkšņa malku un priežu čiekuriem zemē ieraktā dūmu namiņā top kūpinātas butes, vimbas, vējazivis, arī skumbrijas, jūras asari un lašu vēderiņi. Rojā SIA “Pundiķi” rāda piekrastes zveju ar laivām – tīkli, stāvvadi un murdi tiek tukšoti interesentu klātbūtnē. Bet visur nemainīga vērtība ir zivju zupas vārīšana.

Kuivižu tīklu šķūnī pie Andra Skujas jūs ne tikai klausīsities zvejnieku stāstus, bet arī mielosit acis, saimnieka gleznās raugoties un lašu zupas smeķi baudot. Jāpiekrīt Baibai Šuvcānei – “būt lībietim ir identitātes sajūta”. To aicināt kopt ir arī latviešu pienākums, un piekrastes tūrisms ir viena skunstīga padarīšana, lai tā “lībiešu lieta” ietu uz priekšu.