Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes vadošais pētnieks spānis Manuels Fernandezs ir unikālā pētījuma “Skolēnu tikumiskā audzināšana Latvijas skolās” autors. Viņš uzsver, ka tikumiskā audzināšana skolās ir visaptveroša, tā neattiecas tikai uz kādu seksuālās uzvedības jomu, kā daži sabiedrībā to vēlas saprast. Pētnieks ir gandarīts, ka tikumiskā audzināšana Latvijā tiek uzskatīta par svarīgu un ir iekļauta Izglītības likumā, ar ko mūsu valsts var lepoties arī starptautiskajā vidē. Jāpiebilst gan, ka šobrīd atkal notiek atsevišķu politisko spēku mēģinājumi šo būtisko pedagoģijas jomu no mācību programmām izņemt.

Jau divdesmit gadus ceriņu ziedēšanas laikā Pētera Upīša Dārzkopības muzejs Dobelē aicina īrisu un gladiolu selekcionāru kandavnieku Laimoni Zaķi veidot zemo īrisu izstādi. Šogad izstādē iekštelpās, kas tapusi sadarbībā ar “Rīgas Jūgendstila centru”, Laimonis Zaķis piedalās ar paša veidotiem video, kā arī ar savu šķirņu ziedu fotogrāfijām, kas izkārtotas atsevišķā stendā. Izstāde būs apskatāma līdz 10. oktobrim. Ar selekcionāru sarunājāmies Muzeju naktī Durbes pilī, kur viņš bija iejuties dzejnieka lomā pirms simt gadiem.

Visos laikos pasaulē dzīvojuši cilvēki, kam ir un kam nav vienalga, kas notiek ne vien paša ķēķī, bet sabiedrībā kopumā. Starp tiem, kam nav vienalga, savukārt ir tādi, kas vai nu celsies, vai arī necelsies kājās, lai nepieļautu neatgriezeniskas kļūdas. Inga Bite ir starp tiem, kas nepaliek malā. Gan kā juriste ar cienījamu pieredzi, gan kā 11. un 12. Saeimas deputāte viņa ir piedalījusies un turpina piedalīties arī likumdošanas procesā. Ģimene un valsts kā mājas ir viņas prioritāte.

Vija Beinerte, kinorežisore un esejiste, vairāku filmu un grāmatu autore, kopš kara sākuma Ukrainā ir publicējusi vairākus rakstus, iedziļinoties kara iemeslos, sekās un kopsakarībās. Arī šajā intervijā viņa stāsta par to, kā nepazaudēt orientierus sarežģītajā laikā, kad patiesība tiek sajaukta ar meliem un ar uzkonstruētiem stāstiem tiek pievilti cilvēki un tautas.

Leģendārais žurnālists Jānis Dimants publikācijā “Ciktāl Putins ir ieinteresēts skatīties Latvijas TV kanālus” “Rīgas Apriņķa Avīzes” 25. marta numurā cita starpā raksta: “Tikmēr rakstniece un publiciste Guna Roze nākusi klajā ar kādu savdabīgu atzinumu. Kad ar bijušajiem klasesbiedriem čatā dalījušies pārdomās par Ukrainas traģēdiju, viens no puišiem ierakstījis: “Zīmīgi, ka lielākos sū… taisījuši Krievijas vadoņi, kuru uzvārds beidzas ar -ins. Visi trīs.” (“Kultūrzīmes”, 16.–22.03.2022.). Neviens gan netiek vārdā nosaukts, tak ausīs jau džinkst: Ļeņins, Staļins, Putins. Kāds asas uztveres čalis tas Gunas klasesbiedrs, kura vārdu obligāti nāktos atklāt sabiedrībai!”

Jau aptuveni desmit gadus Ukraina ir dzīvojusi uz pulvera mucas. Šai valstī esmu bijusi divreiz – 2012. un 2015. gadā, tātad divus gadus pirms Krimas aneksijas un gadu pēc. Abas reizes kā starptautiskais vēlēšanu novērotājs. Tās bija divas dažādas Ukrainas. Atceroties novērojumus un pāršķirstot piezīmes, pārsteidz un arī nepārsteidz, ka tagad Ukraina cīnās tik sīksti – par mums visiem.

Tuvojoties termiņam, kad izpildīt Satversmes tiesas spriedumu lietā par tēva atvaļinājuma piešķiršanu mātes draudzenei, divas pretējās ideoloģiskās nometnes velk ģimenes jēdzienu katra uz savas patiesības pusi. Un, lai arī diskusija ir par ģimeni, vājākie un mazāk aizsargātie ģimenes locekļi – bērni – šajā diskursā paliek otrajā plānā. Tādi apgalvojumi kā “bērna vislabākajās interesēs ir laimīga mamma” un “bērna vislabākajās interesēs ir uzaugt tādā vidē, kurā viņa ģimenes modelis tiek akceptēts, nevis diskriminēts” ļoti labi ilustrē vispārējo diskusiju ievirzi, ka bērna dabīgās tiesības un pamatvajadzības tiek pakārtotas pieaugušo vēlmēm. Laimīga mamma un labvēlīga sabiedrības attieksme ir nenoliedzams labums bērnam, bet vai ar to šajā jautājumā aprobežojas bērnu vislabākās intereses? Šobrīd arī daudzi citi jautājumi, kas saistās ar ģimeni, piemēram, atvieglotā laulības šķiršana, starp pāriem izplatītā nereģistrētā kopdzīve, mākslīgā apaugļošana ar donora dzimumšūnām, liek izvērtēt to ietekmi uz bērnu labbūtību.

Pirms mēneša grāmatu sērijā “Vakara romāns” iznāca Gunta Tālera debijas darbs – spraigs trilleris ar romantisku piesitienu “Garās nakts mēness”. Pie pseidonīma autors tika tāpēc, ka viens Guntis Zariņš latviešu literatūrā jau ir bijis. Priekšgājējs gan nebija tik ražīgs – mūsdienu amata un vārda brālim šogad iznāks... trīs grāmatas.

Aldis Alliks ir individuāli praktizējošs zvērināts advokāts, liels Latvijas patriots, kura publikācijas lasītāji būs ievērojuši vairākos nacionāla mēroga laikrakstos, kā arī speciālistiem adresētajā izdevumā “Jurista Vārds”. Aldis Alliks allaž bijis sabiedriski aktīvs, sekojis līdzi politiskajām norisēm valstī un bieži izteicis viedokli par tēmu, kas neapšaubāmi kļūs par vienu no priekšvēlēšanu debašu centrālajām tēmām, proti, konservatīvā un liberālā pasaules uzskata sadursme, definējot ģimenes jēdzienu Latvijā.

Politologs Andis Kudors pirms trim mēnešiem ieguva Baltijas-Amerikas Brīvības fonda stipendiju, tāpēc kādu laiku dzīvo Vašingtonā un ir Džordža Vašingtona universitātes viespētnieks. Jau vairākus gadus viņš pēta Krievijas ārpolitikas iniciatīvas Latvijā un raksta par to grāmatu, kas varētu būt sagaidāma pēc gada. Vienojamies, ka mūsu saruna būs par to, kas šobrīd notiek pasaulē, un par sava veida pilsoņu karu, kas viedokļu neiecietības dēļ sācies Latvijā.

Nez vai arī vidzemnieki zina, ka Kurzemē starp Pāvilostu un Liepāju ir īsta mazā Lapzeme, ko decembrī sauc par Rūķupi, bet visu pārējo gadu – par Ziemupi. Un ka ap Ziemsvētku laiku tur notiek brīnumu lietas! Ar Rūķi Rakstītāju, kurš pārzina un sadzird Rūķupes stāstus, leģendas un vēsturiskos notikumus, izdevās aprunāties tikai dziļā naktī, kad ciemiņu Rūķupē vairs nav, uz bērnu vēstulēm ir atbildēts un dāvanu maisi sakārtoti kamanās.