Lai gan folkloras kopas Dziesmu svētku kopkoncertā Mežaparka Lielajā estrādē nepiedalās, tās ar saviem krāšņajiem tērpiem un atraktivitāti bagātina Dziesmu un deju svētku gājienu, kā arī savus cienītājus iepriecina Folkloras dienā. Šogad uz Dziesmu svētkiem pošas arī Tomes Tautas nama folkloras kopa “Graudi”.

Tīnūžos un tuvākajā apkārtnē būs grūti sameklēt cilvēku, kurš nepazītu Ludmilu Jēkabsoni, jo tieši viņa vairākām vietējo paaudzēm vispirms Turkalnē un pēc tam Tīnūžos kopumā teju 45 gadu garumā palīdzējusi iemīlēt grāmatas un uzturēt dzīvas lasīšanas tradīcijas.

Nonākšana ratiņkrēslā nereti tiek uztverta kā teju vai pasaules gals, taču, tiekoties ar ķegumiešiem Ralfu Ramani un viņa dzīvesbiedri Agiju Bogdanoviču un iepazīstot abu optimistisko skatījumu uz dzīvi, tā nebūt nešķiet, gluži pretēji – var tikai apskaust šo cilvēku piepildīto dzīvi un pozitīvo attieksmi gan pret sevi, gan citiem. Iespējams, tieši tas ļāva Ralfam nesalūzt, kad pirms 30 gadiem visu kājām gaisā sagrieza negadījums.

Dziesmu svētki nav iedomājami bez koru kopkoncerta Mežaparka Lielajā estrādē. Nākamvasar ar diviem XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku lielkoncertiem atzīmēsim šo mūsu tautai tik nozīmīgo svētku 150 gadu jubileju. Uz sarunu aicinājām četru Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģenti, Ogres novada un Ogres apriņķa koru virsdiriģenti, Ogres novada Kultūras centra sieviešu kora “Rasa” diriģenti un māksliniecisko vadītāju, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesori, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri Airu Birziņu.

Ikšķiliete Evija Krapse ir triju nu jau pieaugušu meitu mamma. No malas raugoties šajā dzīvespriecīgajā sievietē, nezinātājs nepateiks, cik milzīga ir viņas uzņēmība, rūpējoties par pastarīti Esteri, kura piedzima ar diagnozi, ko neviens vecāks savam bērnam nenovēlētu. Tikai pateicoties ģimenes un galvenokārt mammas neatlaidībai, daļēji arī sabiedrības atbalstam, neraugoties uz sākotnēji bezcerīgajām prognozēm, Estere pilngadībā iesoļoja, kā mēdz teikt, pati savām kājām.

Ja ģimenē ir invalīds, pārējie cenšas viņam maksimāli palīdzēt un atbalstīt. Lai arī cilvēka ar īpašām vajadzībām kopšana un uzmanīšana prasa papildu rūpes, veselajiem nav problēmu ar to tikt galā. Taču – kā ir situācijā, kad mājās ir divi invalīdi kā ogrēniešu Valentīnas un Pētera Zepu ģimenē?

“Neesmu tik veca, lai nevarētu uzsākt ko jaunu!” – tā pēc aiziešanas pensijā nolēma otrās grupas invalīde lielvārdiete Vija Dzērve. Sešdesmit trīs gadu vecumā viņa sāka nodarboties ar pauerliftingu – svaru stieņa spiešanu guļus. Treniņi vainagojās panākumiem – jau pirmajās sacensībās Bauskā tika izcīnīta zelta medaļa.

Oskars Počkajs vienmēr ir bijis optimists, vienmēr spējis ar visu tikt galā pats, vēl vairāk – palīdzējis un iedvesmojis citus, desmit gadus vadot Ikšķiles Invalīdu biedrību. Šobrīd viņš turpina rosīties dzimtas mājās, un, neraugoties uz to, ka nelaimes rezultātā spēku plaukumā zaudējis kāju, kas dzīvi mainīja par 180 grādiem, spējis šo faktu pieņemt un tikt ar to galā. Faktiski Oskars joprojām spēj visu to pašu, ko mēs, veselie, un vēl vairāk.

Ar ogresgalieti Jeļenu Ūdri pirmo reizi tikāmies pirms nepilniem diviem gadiem, veidojot publikāciju par viņas tēva Antona Petkeviča gatavošanos 100. dzimšanas dienai. Uz tikšanos Jeļena jeb, kā pati saka, Lienīte atbrauc ar auto, dzīvespriecīga un enerģiska. Pamanu, ka viņas labā roka nefunkcionē – kā vēlāk atzīst Jeļena, darbojas tikai pirksti. Tās ir sekas pēc bērnu cerebrālās triekas, ar kuru uzņēmīgā sieviete sadzīvo visu mūžu, bet tas viņai nav liedzis īstenot sapņus un nejusties citādai.

“Rīgas Apriņķa Avīze” piedāvā lasītājiem kaimiņu novada reģionālā laikraksta “Ogres Vēstis Visiem” sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu tapušās publikācijas  sērijā “Stiprie stāsti  – pirms un pēc”. Tie ir stāsti par stipriem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuru dzīvi ietekmē slimība, kas atklāta jau bērnībā, iegūta dzīves laikā vai pēc traģiska negadījuma, bet kuri, neraugoties uz invaliditāti, nav padevušies un turpina dzīvot, paši tiek galā ar savu ikdienu, ir morāls balsts un iedvesma apkārtējiem. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kur viņi rod spēku un, lai gan nesūdzas, kāda veida atbalstu vēlētos saņemt no līdzcilvēkiem. Centīsimies arī rast atbildi uz jautājumu, kā mēs, veselie, viņus atbalstām, jo invaliditāte sabiedrībā joprojām ir sāpīga tēma gan tiem, kam tā ir ikdiena, gan arī apkārtējiem, kas ne vienmēr izprot cilvēku ar invaliditāti vajadzības.

Covid-19 pandēmija ir radījusi daudz jaunu sociālo fenomenu, no kuriem viens noteikti ir mēģinājums orientēties informatīvajā telpā, lai atšķirtu melus no patiesības. Ne vienmēr tas ir vienkārši, jo iedzīvotājiem nākas uzticēties vienam vai otram ekspertam, pašiem esot bez padziļinātām zināšanām, piemēram, medicīnā vai ķīmijā. Vienlaikus sabiedrības uztraukumu rada arī negodprātīgi mēģinājumi zem viltus ziņu izkārtnes palikt politiskajai varai neglaimojošu informāciju, kas savukārt nopietni apdraud vārda brīvības un demokrātijas procesus.