No šīs nedēļas nogales līdz 13. jūlijam Rīga pārtaps par bērnu un jauniešu radošuma centru – galvaspilsētā norisināsies XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Šie ir lielākie bērnu un jauniešu kultūras svētki Latvijā, kas reizi piecos gados pulcē dalībniekus no visiem valsts reģioniem un latviešu diasporas ārvalstīs.
Cilvēkiem gados biežāk nekā citu sabiedrības grupu pārstāvjiem nākas lietot dažādas zāles veselības stiprināšanai un uzlabošanai, tāpēc regulāri ir jādodas uz aptieku. Viena lieta ir saņemt ārsta izrakstītus medikamentus, bet nereti akūtu sāpju, infekciju vai citu negaidītu veselības problēmu gadījumā nākas lūgt padomu farmaceitam, kādas zāles konkrētajā situācijā labāk izvēlēties. Šādos brīžos aptiekāra palīdzībai ir īpaši nozīmīga loma, it sevišķi tāpēc, ka pie sava ģimenes ārsta cilvēki ļoti bieži nevar uzreiz tikt. Taču pēkšņas saslimšanas gadījumā svarīgi ir sākt lietot zāles pēc iespējas ātrāk. Farmaceits var sniegt vērtīgu konsultāciju arī saistībā ar citām veselības problēmām.
Ne katru dienu mēs satiekam cilvēkus, par kuriem gribas jautāt – nu kā var būt tik daudz talantu vienuviet un kā viens cilvēks var tik daudz iespēt? Aptuveni trīs kilometrus no Ādažu centra mežā savu māju iekārtojusi māksliniece Inga Pērkons. Savās zināšanās viņa dalās arī ar citiem, rīkojot, piemēram, īpašu radošo darbnīcu, kuras dalībnieki desmit stundu laikā iesākumā mīca maizi un, kamēr tā rūgst, darbojas ar mālu, pēc tam glezno, tad veido un liek krāsnī cepties pašu taisītos maizes kukulīšus. Pēc svaigā gaisā pavadītajām stundām katrs dodas mājās ar savu kukulīti, gleznu un jaunām zināšanām. Inga saka: katram cilvēkam ir doti vismaz pieci talanti, un, ja tos attīsta, tad tiek dots vēl.
Sākumskolas klases audzinātājas darbs nav un nevar būt rutīna, jo katra diena nes ko pilnīgi jaunu. Gluži tāpat kā mazajiem bērniņiem, kuri ik dienu iepazīst pasauli par kripatiņu plašāk. Tā saka Baldones vidusskolas sākumskolas pirmās klases audzinātāja, teātra mākslas un ģeogrāfijas skolotāja Ingrīda Irša-Podkalne. Pagājušā gada novembrī talantīgā pedagoģe saņēma balvu "Latvijas Gada skolotājs", kas vienlaikus ir arī kā atzinība par veikto darbu visas Latvijas sabiedrības un valsts attīstības labā.
Ar piemiņas plāksnes atklāšanu 23. maijā Rīga atdevusi savu parādu rakstniekam, žurnālistam un gleznotājam Anšlavam Eglītim (1906–1993). Tēlnieka Kristapa Gulbja veidotā plāksne novietota uz ēkas fasādes Krišjāņa Valdemāra ielā 23. Vieta nav nejauša – šajā ēkā Anšlavs ar vecākiem dzīvojis daudzus gadus.
Jolanta Borīte par Turaidas muzejrezervāta direktori kļuva pirms nepilniem sešiem mēnešiem. “Man tā šķita lieliska iespēja – pēc darba Siguldas novada pašvaldībā tagad nonākt Gaujas otrā krastā, lai attīstītu muzeja darbību un lomu novada kontekstā un panāktu to, ka šī ir vieta, kur cilvēki grib atgriezties vēl un vēl,” saka Jolanta. Savukārt par viņas mīļāko stūrīti jau kļuvis meža parks ar dīķu kaskādēm, tērcītēm un putnu balsīm. “Kā saka mani kolēģi, tajā vietā rodas tāda laimības sajūta!”
Ģimenes ārste Ilze Grauze jau desmit gadus veiksmīgi strādā Pierīgā, Mārupes novada Piņķos, kur pieņem pacientus ārstu privātpraksē “Svīre Plus”. Līdzīgi kā citur Latvijā, arī viņas pacientu loks ir visai plašs un raibs – ir gan apzinīgi cilvēki, kas ievēro visas ārsta rekomendācijas, gan tādi, kas parādās pie ģimenes ārsta labi ja reizi piecos gados. Pacienti dakteri Ilzi Grauzi raksturo kā ļoti atbildīgu, iejūtīgu un profesionālu ārsti. Viņa ir apmierināta ar dzīvi Piņķos un uzskata, ka esošā infrastruktūra nodrošina visas svarīgākās dzīves vajadzības, vienīgais, kas dažkārt radot problēmas, ir nepārdomātā un nepietiekamā sabiedriskā transporta satiksme.
“Es jau kopš pirmās klases vēlos kļūt par lidmašīnas pilotu,” par savu lielāko sapni stāsta baložnieks Ernests Benkens. Viņš ir ļoti aktīvs un mērķtiecīgs jaunietis – mācās ģimnāzijā, kur padziļināti apgūst matemātiku, un nopietni trenējas brīvajā cīņā un airēšanā. Ernests jau tagad bruģē ceļu uz savu nākotnes izglītību. Viņš plāno stāties pilotu skolā, bet, lai tajā iekļūtu, jāiztur milzīgs konkurss. Ernestu tas nebaida – galvenais ir cītīgi gatavoties un izdarīt visu, kas paša spēkos. Gan mācībās, gan sportā. Liels prieka avots Ernestam ir suņi – viņš tos apmāca un reizēm piedalās arī izstādēs. “Ja mājās ir suņi, tad vienmēr ir ko darīt,” viņš smej. Šajā sarunā – par sportista ikdienu, mācībām un nākotnes plāniem.
Tā dēvētajai Pierīgai viņš bijis Olaines draudzes skolas pārzinis, bet Latvijas mērogā Teodors Zeiferts ir viens no ievērojamākajiem latviešu literatūras vēsturniekiem un kritiķiem. Nešausmināsimies par mūslaiku mācību programmu skolās, jo nevajadzētu brīnīties par to, ka Zeiferts ir tikpat kā nezināms. Arī padomju laika skolēniem Zeiferta uzvārds nav diži aizķēries atmiņā. Lai gan vajadzētu.
Kad pats esi izgājis cauri neskaitāmām grūtībām un vienmēr esi centies atrast tām risinājumu, raksturs norūdās daudz agrāk. Tas arī ļauj skaidrāk saredzēt sarežģījumus citu jauniešu dzīvē un palīdz tos kopīgi šķetināt. Tieši ar šādu apņemšanos un tādu kā misijas apziņu – atbalstīt un stiprināt jaunos cilvēkus – kopš pagājušā gada beigām Ķekavas novada pašvaldības darbā ar jauniešiem strādā allaž smaidīgais un atsaucīgais kurzemnieks Ainis Kuzņecovs. Tieši gads brīvprātīgajā darbā Portugālē izmainīja viņa dzīvi pilnībā – Ainis sajuta savu īsto aicinājumu un vienlaikus ļāvās pilnībā atpestīties no smagās depresijas nastas.
Ojārs Vācietis (1933–1983) ir viens no ievērojamākajiem latviešu dzejniekiem, kura daiļrade un personība joprojām izraisa diskusijas. Viņa dzīves ceļš iezīmējas ar pretrunām, kas sakņojas gan dzejnieka cīņā ar padomju varas ideoloģisko spiedienu, gan ar sabiedrības vēlākajiem atklājumiem par viņa sadarbību ar Valsts drošības komiteju.
