Dziedādama vien staigāju
- Publicēts Cilvēki - mūsu lepnums
Tā bija novembra novakare, kad bijām sapulcējušies Staiceles bibliotēkā rakstnieces Dainas Grūbes romāna “Mūži akmenī” atvēršanas svētkos. Klāt bija arī rakstniece Daina Avotiņa, kuras fiziskais trauslums deviņdesmit astoņu gadu vecumā viņai nebija laupījis domas skaidrību. Kad pienāca vārds sveicējiem, droši kājās cēlās kāda ņipra kundze, lai skanīgi un no galvas bez minstināšanās nodziedātu rakstniecēm veltītu dziesmu ar vairākiem pantiem. Kāds man ausī iečukstēja: “Tā ir mūsu Veltiņa. Viņa tak ir īsts brīnums – savos deviņdesmit divos gados ar sparu piedalās vietējos kultūras pasākumos, bet vēl nesen tos septiņus kilometrus no savām “Brīvzemnieku” mājām uz Staiceli nāca kājām!” Vēlāk viena no bibliotekārēm mani uzrunāja, sak, tev jau sanāk tieši pa ceļam, varēsi Veltiņu aizvest mājās.